Jūras zīriņš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jūras zīriņš
Sterna paradisaea (Pontoppidan, 1763)
Jūras zīriņš
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Tārtiņveidīgie (Charadriiformes)
Dzimta Zīriņu dzimta (Sternidae)
Ģints Zīriņi (Sterna)
Suga Jūras zīriņš (S. paradisaea)
Sinonīmi
  • Sterna portlandica
  • Sterna pikei
Izplatība

Sterna paradisaea distr mig.png

  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams ziemošanas sezonā
  Migrācijas ceļi
Jūras zīriņš Vikikrātuvē

Jūras zīriņš (Sterna paradisaea) ir zīriņu dzimtas (Sternidae) jūras putnu suga, kurai ir cirkumpolāra izplatība Ziemeļu puslodē, ligzdojot galvenokārt uz ziemeļiem no polārā loka.[1] Kopumā tā ligzdošanas areāls aptver arktiskos un subarktiskos apgabalus Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Eiropas ligzdošanas areāla dienvidu robeža sasniedz Liebritāniju un Nīderlandi.[2] No Ziemeļu puslodes ziemot tas dodas uz Dienvidu puslodes antarktiskajiem apgabaliem jeb Antarktīdu, veicot garāko migrācijas ceļu no visiem dzīvniekiem pasaulē.[3]

Jūras zīriņa tuvākie radinieki ir Dienvidu puslodes zīriņu sugas: Dienvidamerikas zīriņš (Sterna hirundinacea), Kergelēnu zīriņš (Sterna virgata) un Antarktikas zīriņš (Sterna vittata).[4]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūras zīriņš Latvijā ir rets ligzdotājs
Jūras zīriņa knābis ir viscauri tumši sarkans
Jūras zīriņa kājas ir īsākas un tumšāk sarkanas kā upes zīriņam
Jūras zīriņš barojas ar nelielām zivīm

Lai arī vēsturiskās ziņas ir trūcīgas, visticamākais, ka jūras zīriņš kā caurceļotājs Latvijā ir bijis sastopams vismaz jau 19. gadsimtā. Latvijā tas ir rets ligzdotājs un ligzdošana pārliecinoši pierādīta tikai 1970-tajos gados, bet 1990-tajos ligzdotāju skaits sasniedza 65-110 pāru. Latvijā tas sastopams jūras piekrastē un jūrā, īpaši caurceļošanas laikā. Iekšzemē praktiski neieceļo, atskaitot ligzdotājus Daugavas lejtecē. Iekšzemes rajonos, kas nerobežojas ar jūru zināms tikai viens novērojums.[2] Pēdējos desmit gados to skaits Latvijā ir samazinājies vairāk kā par 30%.[5]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūras zīriņš ir slaids, vidēji liels jūras putns ar šauriem, gariem spārniem. Tā ķermeņa garums ir 33—35 cm, spārnu izplētums 75—85 cm, svars 86—127 g.[2][6][7] Pieauguša putna apspalvojums augšpusē ir gaiši pelēks, apakšpusē balts, vaigi balti, galvas virsa melna. Garā, šķeltā aste balta, ar pelēkām ārējām spalvām. Taisnais knābis un kājas tumši sarkanas. Pēdas pleznotas. Spārnu lidpslavas galos caurspīdīgas. Ārpus vairošanās sezonas apspalvojums ir līdzīgs vasaras apspalvojumam, tikai galvas virsa nav tik koši melna un knābis ir tumšāks.[7] Abi dzimumi izskatās vienādi. Jauniem putniem atšķirībā no dzimumbriedumu sasniegušajiem ir melns knābis un kājas, brūnpelēki, raibumoti spārni, īsas astes lidspalvas un mazāk koša galvas virsa.[7]

Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūras zīriņam ārēji ļoti līdzīgas ir vairākas sugas. Ziemeļu puslodē tās ir upes zīriņš un sārtais zīriņš. Visvieglāk sugas atšķirt pēc dažām apspalvojuma detaļām, kāju un knābja krāsas un balss. Upes zīriņam, stāvot krastā, salocītie spārni ir apmēram vienā garumā ar asti, toties jūras zīriņam un sārtajam zīriņam aste ir izteikti garāka par salocītajiem spārniem.

Visbiežāk jūras zīriņu sajauc ar upes zīriņu. Pirmajam ir smalkāka galva, tievāks kakls un īsākas kājas.[8] Jūras zīriņa apakšpuse ir pelēcīgāka kā upes zīriņam, līdz ar to tā vaigi izskatās baltāki, pamanāmāki. Upes zīriņam ārpus ligzdošanas sezonas uz spārnu lidspalvām attīstās melna maliņa, bet jūras zīriņam spārni izskatās balti visu gadu (paši gali pelēki), attīstoties tikai ļoti šaurai, melnai kantītei uz ārējām lidspalvām.[9] Turklāt pret gaismu visi jūras zīriņa lidspalvu gali ir caurspīdīgi. Šāda īpašība upes zīriņam ir tikai pirmajām četrām spārnu lidspalvām.[8][10] Knābis un kājas jūras zīriņam ir tumši sarkanas, knābim nav melnā galā. Salīdzinoši upes zīriņam knābis ir koši, oranžīgi sarkans, ar melnu galu (vai viscauri melns Sibīrijas upes zīriņam), arī tā kājas ir koši sarkanas.[8] Sārtajam zīriņam ir tumšāks apspalvojums un garāki spārni.[11]

Toties ziemošanas vietās Dienvidu puslodē, kur jūras zīriņa izplatība pārklājas ar Dienvidamerikas zīriņs, Kergelēnu zīriņa un Antarktikas zīriņa izplatību, to visvieglāk atšķirt pēc tā, ka jūras zīriņam spalvu nomaiņa, salīdzinot ar dienvidos dzīvojošām sugām, nobīdās par 6 mēnešiem, kā arī lidojumā dienvidniekiem nav melno spārnu maliņu.[12]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūras zīriņš ir ievērības cienīgs ar to, ka tas veic visgarāko regulāro migrāciju no visiem zināmajiem dzīvniekiem pasaulē. Vienlaicīgi tas izbauda visvairāk gaišās diennakts stundas savā dzīvē, salīdzinot ar citiem dzīvniekiem. No Ziemeļu puslodes ziemot tas dodas uz Dienvidu puslodes antarktiskajiem apgabaliem jeb Antarktīdu. Migrācijas ceļa kopējais garums jūras zīriņiem, kas ligzdo Islandē un Grenlandē ir aptuveni 70 900 kilometri, lai gan daži indivīdi nolido daudz garāku ceļu. Viens no putniem, kas bija aprīkots ar raidītāju, nolidoja 81 600 km.[3] Toties novērotie zīriņi, kas ligzdo Nīderlandē, ārpus vairošanās sezonas nolidoja 90 000 ± 2000 km.[13] Tā kā jūras zīriņš var nodzīvot līdz 34 gadu vecumam, tad savā mūžā tas migrācijas laikā nolido 2,4 miljoni kilometru, kas ir apmēram tikpat daudz kā trīs reizes aizlidot turp un atpakaļ uz Mēnesi.[3]

Barošanās ieradumi un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Riesta laikā tēviņš mātītei piedāvā zivis
Dējumā parasti ir divas raibumotas olas
Mazuļi izšķiļas segti ar dūnām

Jūras zīriņš kā visi zīriņi galvenokārt barojas ar nelielām zivtiņām.[7][14] Medītas tiek dažādu sugu zivis, kas nepārsniedz 15 cm, piemēram, siļķes, mencas, tūbītes un moivas.[15] Tas barojas arī ar vēžveidīgajiem, abiniekiem, moluskiem, jūras tārpiem un retos gadījumos arī ar sauszemes kukaiņiem un ogām.[16] Upuris tiek noķerts ar knābi un medītas tiek tās zivis, kas atrodas tuvu ūdens virsmai, purnam ienirstot no lidojuma. Ligzdošanas vietās kukaiņi tiek medīti lidojumā.[16] Valda uzskats, ka jūras zīriņi tāpat kā pārējiem zīriņi mēdz zivis arī nozagt no citiem putniem, piemēram, no upes zīriņa, alka vai dūkura.[17]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdot jūras zīriņš sāk 3—4 gadu vecumā.[18] Pāris tiek izveidots uz mūžu un tas atgriežas ligzdot vienā un tajā pašā vietā katru gadu.[19] Jūras zīriņi kā visi zīriņi ligzdo trokšņainās un blīvās kolonijās, bieži tās ir kopīgas ar upes zīriņiem vai cekulzīriņiem. Kolonija parasti atrodas jūras krastā, uz salām, ļoti retos gadījumos tundrā pie iekšējām ūdenstilpnēm. Jūras zīriņš ir viena no visagresīvākajām zīriņu sugām. Tas bezbailīgi aizstāv savu ligzdu un mazuļus. Tas metas uzbrukumā gan cilvēkam, gan lielam plēsējam, cenšoties knābt galvā un kaklā. Lai arī jūras zīriņš nespēj nāvējoši savainot, piemēram, cilvēku, tomēr iecirst asiņainas brūces tas spēj, līdz ar to spējot padzīt pat samērā lielus plēsējus, salīdzinot ar sevi, piemēram, polārlapsas un kaķus, kā arī lielus plēsīgos putnus.[15] Jūras zīriņu tuvumā tādēļ vienmēr cenšas ligzdot alki, saņemot tādējādi arī savām ligzdošanas vietām aizsardzību.

Riests[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Riesta laikā pāris izpilda riesta lidojumu un rituālu uz zemes, īpaši nozīmīgi tas ir pirmajā reizē.[19] Riesta rituāls sākas ar lidojumu ļoti augstu debesīs, mātītei dzenājot tēviņu, pēc tam pāris lēnām nolaižas. "Augstajam lidojumam" seko "zivju lidojums", kad tēviņš mātītei piedāvā zivi. Uz zemes tēviņš riņķo ap mātīti ar izslietu asti un nolaistiem spārniem. Visbeidzot pāris atkal paceļas debesīs un met plašus lokus kopīgā lidojumā.[19]

Perēšana un mazuļu audzināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vietu ligzdas iekārtošanai izvēlas pāris kopīgi. Šajā laikā tēviņš turpina mātītei pienest zivis. Kad izvēlēta ligzdas vieta, putni sapārojas.[19] Ligzda parasti ir neliela iedobe zemē, tā var būt un var arī nebūt izklāta ar sausu zāli vai citu līdzīgu materiālu. Dējumā ir 1—3 olas, visbiežāk divas.[7] Olas ir gaiši zaļganpelēkas ar tumšiem, neregulāriem raibumiem. Pludmales oļos tās ir īpaši grūti pamanāmas.[7] Perē un par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Inkubācijas periods ilgst 22—27 dienas. Ja perēšana tiek iztraucēta un vecāki ir spiesti ik pa brīdim pamest ligzdu, inkubācijas periods izstiepjas garāks, līdz pat 34 dienām.[17] Mazuļi izšķiļas segti ar dzeltenbrūnām, raibumotām dūnām, apspalvojums izaug 21—24 dienu vecumā.[7] Jau trīs dienu vecumā mazuļi sāk staigāt un izpētīt ligzdas tuvāko apkārtni.[16] Pirmās 10 dienas viens no vecākiem pārmaiņus paliek ligzdā, sildot un apsargājot mazuļus.[20] Putnēni tiek baroti tikai ar zivīm. Turklāt mazuļiem tiek nestas lielākās zivis, bet mazākās apēd paši vecāki.[17] Salīdzinoši tēviņš baro mazuļus biežāk nekā mātīte. Pēc tam, kad jaunajiem putniem izaug spalvas, tie sāk doties jūrā kopā ar vecākiem, mācoties ienirt un ķert zivis paši.[19] Vecāki turpina jaunos putnus piebarot un uz ziemošanas vietām visi dodas kopīgi.[21]

Jūras zīriņam ir garš mūžs un tas var nodzīvot līdz 34 gadiem,[22] lai gan vidējais mūža garums ir 20 gadi.[19] Pēc pirmā gada izdzīvo 82% mazuļu.[23]

Apdraudējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas laikā jūras zīriņu un tā mazuļus apdraud kaķi, žurkas un citi sauszemes zīdītāji.[14] Tos apdraud arī lielāka auguma ligzdošanas vietu konkurenti, nozogot olas un putnēnus, piemēram, sudrabkaijas un klijkaijas.[19]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. IUCN: Sterna paradisaea
  2. 2,0 2,1 2,2 Ornitofaunistika: Jūras zīriņš Sterna paradisaea
  3. 3,0 3,1 3,2 Arctic terns' flying feat: same as 3 trips to Moon
  4. A phylogenetic framework for the terns (Sternini) inferred from mtDNA sequences: implications for taxonomy and plumage evolution
  5. Kurām putnu sugām pēdējā desmitgadē Latvijā klājies vislabāk un kurām – vissliktāk?
  6. Alive: Arctic Tern (Sterna paradisaea)
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 7,6 Del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew; Sargatal, Jordi, eds. (1996). Handbook of the Birds of the World. vol. 3. Barcelona: Lynx Edicions. p. 653. ISBN 84-87334-20-2.
  8. 8,0 8,1 8,2 Hume, Rob A (1993). "Common, Arctic and Roseate Terns: an identification review". British Birds 86: 210–217.
  9. Vinicombe, Keith; Tucker, Laurel; Harris, Alan (1990). The Macmillan Field Guide to Bird Identification. London: Macmillan. ISBN 0-333-42773-4.
  10. van Duivendijk, Nils (2011). Advanced Bird ID Handbook: The Western Palearctic. London: New Holland. ISBN 1-78009-022-6.
  11. Olson, Klaus Malling; Larsson, Hans (1995). Terns of Europe and North America. Princeton University Press. ISBN 0-7136-4056-1.
  12. Kaufman, Kenn (1990). "chapter 18". Peterson Field Guides: Advanced Birding. p. 135. ISBN 0-395-53517-4.
  13. Official journal of the Netherlands Ornithologists' Union
  14. 14,0 14,1 Birds by Name: Arctic tern
  15. 15,0 15,1 Cramp, S., ed. (1985). Birds of the Western Palearctic. Oxford University Press. pp. 87–100. ISBN 0-19-857507-6.
  16. 16,0 16,1 16,2 Kaufman, Kenn (1996). Lives of North American birds. Houghton Mifflin. p. 260. ISBN 0-395-77017-3.
  17. 17,0 17,1 17,2 Hatch, J.J. (2002). Poole, A.; Gill, F., eds. Arctic Tern (Sterna paradisaea). The Birds of North America (Philadelphia, PA.: The Birds of North America). p. 707.
  18. Ecology of a breeding population of Arctic Terns
  19. 19,0 19,1 19,2 19,3 19,4 19,5 19,6 Perrins, Christopher, ed. (2003). Firefly Encyclopedia of Birds. Buffalo, N.Y.: Firefly Books. ISBN 978-1-55297-777-4. OCLC 51922852.
  20. Growth and energetics of Arctic tern chicks (Sterna paradisaea)
  21. National Audubon Society: Arctic Tern (Sterna paradisaea)
  22. Longevity record for the Arctic Tern
  23. Cullen, J.M. (1957). "Plumage, age and mortality in the Arctic Tern". Bird Study 4 (4): 197–207. doi:10.1080/00063655709475891

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]