Jenotu dzimta

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jenotu dzimta
Procyonidae (Gray, 1825)
Parastais jenots (Procyonidae lotor)
Parastais jenots (Procyonidae lotor)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta Suņveidīgie (Caniformia)
Virsdzimta Caunveidīgie (Musteloidea)
Dzimta Jenotu dzimta (Procyonidae)

Jenotu dzimtas (Procyonidae) dzīvnieki pieder pie plēsēju kārtas suņveidīgo apakškārtas (Caniformia). Pie šīs dzimtas pieder jenoti, degunlācīši, kinkažu, olingi, kakomicliji un gredzenastes kaķi.

Tie dzīvo dažādās biomās, izņemot tuksnešos, abos Amerikas kontinentos; tos var sastapt, sākot ar Kanādas dienvidiem un beidzot ar Argentīnas ziemeļiem[1]. Jenotu dzimtā ir 15 sugas, kas pieder 6 ģintīm.

Fosīlie kauli dzīvniekiem, kas pieder pie jenotu dzimtas, ir 20 miljonus gadus veci, kas liecina, ka tie ir dzīvojuši jau miocēnā. Zinātnieki uzskata, ka senie jenotu dzimtas dzīvnieki bija plēsīgāki, un laika gaitā kļuva par visēdājiem[2]. Pēdējie ģenētiskie pētījumi liecina, ka kinkažu (Potos flavus) ir vissenākā dzimtas suga, kas atdalījusies visagrāk no kopējiem priekštečiem, līdz ar to mūsdienās tai nav tuvas radniecības ar pārējām jenotu dzimtas sugām.[3].

Kādreiz sarkanā panda tika klasificēta kā jenotu dzimtas dzīvnieks, tomēr ģenētiskie pētījumi ir ieviesuši izmaiņas klasifikācijā, un mazā panda ir ieguvusi savu mazo pandu dzimtu. Šobrīd joprojām ir neskaidrs degunlācīšu statuss: iespējams tie ir kuplastes olinga (Bassaricyon gabbii) pasugas.

Latvijā nedzīvo neviens jenotu dzimtas dzīvnieks. Nevajadzētu sajaukt ar Latvijā plaši izplatīto jenotsuni (Nyctereutes procyonoides), ko sarunvalodā vienkāršoti sauc par jenotu. Jenotsuns pieder suņu dzimtai (Canidae).

Izskats un uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kinkažu (Potos flavus)

Jenotu dzimtas dzīvnieki ir maza vai vidēja auguma; mazākie dzīvnieki sver mazāk par vienu kilogramu, bet lielākie sver apmēram 20 kg[1]. Lielākajai daļai ir slaidi augumi un garas vai vidēji garas astes, lai gan visiem pazīstamais parastais jenots ir masīvi veidots. Izņemot kinkažu, pārējiem astēm ir gredzenveida krāsojums un kontrastaini sejas marķējumi. Tas īpaši labi ir redzams jenotam. Visiem ir nelielas, stāvas ausis, kas var būt gan noapaļotas, gan smailas. Tāpat kā lācis jenotu dzimtas dzīvnieks ir pēdminis, kas nozīmē, ka tas iet uz pilnas pēdas. Kā piederīgi suņveidīgo apakškārtai jenotu dzimtas dzīvnieki nagus neievelk, lai gan ir dažas sugas, kas daļēji nagus var ievilkt. Nagi ir īsi un līki. Asti lielākā daļa jenotu dzimtas dzīvnieku izmanto balansēšanai, rāpjoties kokos, un tā ir ļoti kustīga.[1] Īpaša ir kinkažu aste, tai ir tveršanas funkcija, lai pieturētos, rāpjoties koku zaros. Tikai diviem plēsējiem pasaulē ir tvērējastes: kinkažu un Dienvidaustrumāzijā dzīvojošam binturongam (Arctictis binturong).[4]

Tā kā jenotu dzimtas pārstāvji ir visēdāji, tad tie ir zaudējuši dažas plēsēju pazīmes. Lai arī tiem ir ilkņi, tomēr tie ir ļoti vāji attīstīti lielākajai daļai jenotu dzimtā, īpaši jenotiem. Izņemot degunlācīšus, kas ir dienas dzīvnieki, pārējie jenotu dzimtas dzīvnieki ir nakts dzīvnieki. Lielākā daļa ir vientuļnieki, un mātīte mazuļus audzina viena pati[2], bet ir sugas, kas veido ģimenes[1].

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 ADW: Procyonidae: Information
  2. 2,0 2,1 Russell, James (1984). Macdonald, D.. ed. The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 98–99. ISBN 0-87196-871-1.
  3. K.-P. Koepfli, M. E. Gompper, E. Eizirik, C.-C. Ho, L. Linden, J. E. Maldonado, R. K. Wayne (2007). "Phylogeny of the Procyonidae (Mammalia: Carvnivora): Molecules, morphology and the Great American Interchange". Molecular Phylogenetics and Evolution 43: 1076–1095. doi:10.1016/j.ympev.2006.10.003
  4. K.-P. Koepfli, M. E. Gompper, E. Eizirik, C.-C. Ho, L. Linden, J. E. Maldonado, R. K. Wayne (2007). "Phylogeny of the Procyonidae (Mammalia: Carvnivora): Molecules, morphology and the Great American Interchange". Molecular Phylogenetics and Evolution 43: 1076–1095. doi:10.1016/j.ympev.2006.10.003

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]