Johans Gotlībs Fihte

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Johans Gotlībs Fihte
Johann Gottlieb Fichte
Johans Gotlībs Fihte
Personīgā informācija
Dzimis 1762. gada 19. maijā
Rammenava, Saksija
(Baucenes apriņķis, Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1814. gada 27. janvārī (51 gads)
Berlīne, Prūsijas karaliste
Tautība vācietis
Vispārīgā informācija
Galvenās intereses Epistemoloģija, ontoloģija, metafizika
Ietekmējies no Imanuels Kants
Ietekmējis Frīdrihs Vilhelms Jozefs fon Šellings, Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis
Valoda vācu valoda

Johans Gotlībs Fihte (vācu: Johann Gottlieb Fichte, dzimis 1762. gada 19. maijā, miris 1814. gada 27. janvārī) bija vācu klasiskās filozofijas pārstāvis, viens no vācu ideālisma aizsācējiem un Imanuela Kanta sekotājs. Fihtes filozofija balstīta uz Kanta transcendentālā ideālisma mācību, un Fihtes filozofiju savukārt tālāk attīstīja Šellings un Hēgelis. Šie četri vācu filozofi ataino to garīgās dzīves ievirzi, kas valdīja Vācijā no XVIII gs. beigām līdz XIX gs. 30-tajiem gadiem.

Nozīmīgākie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Grundlage der gesamten Wissenschaftslehre (Zinātņu mācība) (1794/95,1802)
  • Ueber den Begriff der Wissenschaftslehre (Par zinātnieka misiju) (1794)
  • Grundlage des Naturrechts (Dabisko tiesību pamati) (1796)
  • System der Sittenlehre (Tikumu mācības sistēma) (1798)
  • Die Bestimmung des Menschen (Cilvēka sūtība) (1800)
  • Die Anweisung zum seligen Leben, oder auch die Religionslehre (Ceļš uz laimīgu dzīvi) (1806)

Darbs „Cilvēka sūtība” tiek uzskatīts par labāko ievadu Fihtes filozofijā. Šis darbs sastāv no 3 grāmatām. Pirmajā grāmatā „Šaubas” Fihte norāda, ka izmantot citu zināšanas un padarīt tās par savām neko nedod, viss svešais ir jāatmet un pašam viss jāizpēta. Otrajā grāmatā „Zināšana” notiek dialogs starp Es un Garu, kas palīdz saprast, kas ir kas, kā rodas priekšmeti, lietas, vai tie vispār pastāv, ka tie ir tikai attēls mūsos pašos un arī īpašības tiem piedēvējam mēs paši. Trešajā grāmatā „Ticība” viņš pārdomās atklāj, ka „tieši ticība ir tā, kas apstiprina zināšanas un paceļ skaidrības un pārliecības līmenī to, kas bez tās būtu vienīgi maldi. Tā nav zināšanas, bet gribas lēmums piešķirt zināšanām īstu nozīmi”.

Filozofiskās idejas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visbiežāk Fihte par centrālo atzīst darbības principu. Darbība ietver sevī gan darbošanos, gan rezultātu; tie nav atdalīti viens no otra ne laika, ne cēloņsakarības ziņā — tie ir komplekss veselums, kas izpaužas kā produktīva darbība. Darbība, kas ir nejauša, nederīga, kurai labāk būtu bijis nenotikt, arī ir produktīva, jo tā kaut ko radījusi.

Vāci klasiskajā filozofijā noteicošais ir cilvēka prāts. Cilvēks var paļauties uz morālo likumu sevī (Kants), uz Absolūtu (Fihte), uz absolūtā gara-saprātīgo attīstību sevī (Hēgelis). Fihte atsakās no Kanta „lietas par sevi”. Atšķirība ir jau prāta izpratnē. Kantam teorētiskais prāts izzina un praktiskais prāts caur gribu realizē sevi morālos aktos, bet Fihte spriež par izzinoši gribošu prātu. Tas ir aktīvāks, spēcīgāks (jo ir atbrīvojies no "lietas par sevi") un valdonīgāks.

Fihte uzskata, ka vērtīgākais zinātnē ir tās sistēmiskums. Zinātnes mācība ir jāsāk ar vienu pilnīgi ticamu un drošu apgalvojumu, uz ko balstīsies visas sistēmas patiesīgums. Sistēma pati par sevi nerada patiesīgumu. Fihte pamatā liek: „Jāsāk ar to, ka Es esmu. Es esmu Es.” Pašapziņas aktā Es apgūst pats sevi. Jau Kanta filozofijā iezīmējas praktiskā prāta motīvs, Fihte tam seko un, pasakot: „Es esmu” -, atstāj vietu gan garīgajam, gan teorētiskajam Es. Es pirmām kārtām ir absolūtais Es, pirmprincips, kad Es pats rada sevi garīgajā rosībā un vēro to. Fihte loģiski izveido ne-Es, kas stāv pretī Es. Fihtes sistēmā nav dabas filozofijas, kaut gan tās eksistenci viņš nenoliedz. Fihte zinātnes mācības pamatā liek absolūto Es, kas pats no sevis izrietina darbību. Absolūtais Es tiek saprasts kā brīvs savā rosības spēkā.

Fihtes sistēmas otrā tēze pretstatā Es ievieš ne-Es, kas pēc savas ārējās funkcijas ir Es ierobežojošais princips. Cilvēks atšķir sevi no ārējās pasaules, izdala sevi no apkārtējās vides un apjēdz savas aktivitātes spēku. Cilvēks ir iespējams tikai darbībā, sevis apliecināšanā un pasaules radīšanā.

Trešā Fihtes pamattēze ir Es un ne-Es savienošanās, taču ne-Es iedarbība uz Es ir iespējama tikai tad, ja tas atrodas pasīvā stāvoklī. Analizējot uztveres procesu, Fihte izmanto Kanta izstrādāto principu, ka mēs nevaram izzināt to, ko paši nesam radījuši.

Absolūtais Es: 1) realitāte, kas sakārto izziņas procesu, 2) ideāls, kas vajadzīgs tikumības teorijai kā regulatīva ideja. Viens no galvenajiem motīviem, kas savalda brīvo, rosīgo, ar spēcīgu gribu apveltīto cilvēku, ir ētika. Fihte aplūko morālo likumu nevis kā prāta faktu, bet kā brīvības izpausmi. Kanta kategoriskajā imperatīvā ietilpst nepieciešamība darboties saskaņā ar sirdsapziņu (ja es esmu brīvs, tad man ir pienākums, nevis no pienākuma izpildīšanas izriet mana brīvība). Fihtes ētika ir sociāla. Ir jāuzņemas atbildība par citiem. Īstenā tikumība pastāv aktīvā darbībā un citu izglītošanā. Cilvēka griba pēc savas iedabas ir laba, ļaunais slēpjas nevis gribā, bet cilvēka inertumā, pasivitātē, dabiskajā rutīnā. Slinkums ir visu netikumu pamats (pretstats aktivitātei). Darbībai ir absolūta nozīme ne tikai izziņā - tai piemīt augstākā ētiskā vērtība. Sirdsapziņa atklāj mūsu darbības saikni ar absolūto brīvību, tā nevar kļūdīties, jo tieši apzinās mūsu tīro, sākotnējo Es.

Romantiķi Fihtes filozofiju sākotnēji kritizēja, uzskatot, ka viņš pārāk maz vērības velta ģēnijam, savdabīgajam un neatkārtojamajam. Prāts ir vienāds visiem cilvēkiem, tāpēc ir iespējama tikai viena patiesība, un viena tipa uzvedība, ko atzīt par tikumisko.