Jurģa nakts sacelšanās

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Paides pils, kurā notika igauņu ķēniņu sarunas ar Livonijas ordeņa mestru un sodīšana ar nāvi.

Svētā Jurģa nakts sacelšanās (igauņu: Jüriöö ülestõus, vācu: Aufstand in der Georgsnacht) bija lielākā igauņu sacelšanās pret vācu un dāņu virskundzību viņu zemēs 1343.-1345. gadā. Pēc sacelšanās apspiešanas 1346. gadā Dānijas karalis Valdemārs IV pārdeva Harijas un Virijas provinces Livonijas ordenim. Igauņu vēsturiskajā atmiņā Jurģu nakts sacelšanās atstāja neizdzēšamu iespaidu un tika apvīta ar mītiem un leģendām.

1345. gadā pret Livonijas ordeni sacēlās arī līvi un zemgaļi. Siguldā līvu izvēlētais ķēniņš (rex constitutus) ticies ar Lietuvas dižkunigaiti Aļģirdu un piedāvājis kopā ar viņu iekarot visu zemi un padzīt Livonijas mestru Burhardu.

Sacelšanās sākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sacelšanās sākās 1343. gada Jurģos — 23. aprīlī dāņiem pakļautajā Harijas zemē. Igauņu zemnieki masveidā atteicās no kristīgās ticības un nonāvēja apmēram 1800 svešzemnieku, ieņēma cisterciešu ordeņa Padises klosteri un nogalināja 28 mūkus. Tika aplenkts Tallinas Domkalns un aicināti palīgā zviedri no Turku un Vīborgas. 25. aprīlī sacēlās arī Vīkas zemnieki un aplenca Hāpsalas bīskapa pili.

Igauņu ķēniņu nesekmīgās sarunas un sakāve kaujās ar ordeni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nemiernieki ievēlēja četrus ķēniņus, kas 1343. gada 4. maijā Paides pilī sāka sarunas ar Livonijas ordeņa mestru Burhardu fon Dreilēbenu par tiešām vasaļattiecībām bez muižnieku starpniecības. Ordeņa mestrs lika visiem četriem nocirst galvas. 11. un 14. maijā igauņi zaudēja kaujās pie Kimmoles un Kanaveres, zviedru karaspēka palīdzības vienība 18. maijā no Turku ieradās par vēlu. 1343. gada 24. jūlijā sākās Sāmsalas sacelšanās, tika ieņemts Poides cietoksnis un no salas tika padzīti visi vācieši. Livonijas ordenis iebruka salā 1344. gada februārī un nogalināja igauņu ķēniņu Vessi. 1346. gadā Dānijas karalis Valdemārs IV pārdeva Harijas un Virijas provinces Livonijas ordenim par 10 000 markām.

Hronikas liecības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rusova hronikā par Jurģa nakts sacelšanos rakstīts: "..1343.gadā, Sv.Juŗa naktī, Harijas iedzīvotāji briesmīgā kārtā izkāva gandrīz visus vācus, dižciltīgos un vienkāršos ļaudis, jaunus un vecus, sievas un jaunavas. Sacēlušos zemnieku dēļ, Harijā, Vīkā, Virijā, Sāmsalā un visā Igaunijā, vāci nonāca ļoti gŗūtā stāvoklī un briesmās. Šinī briesmu naktī daži dižciltīgie vīrieši, sievas un jaunavas, pilnīgi kaili, bez apģērba un basām kājām, pa krūmiem un purviem atbēga Vitenšteinas pilī un Rēvelē. Arī klosteŗi netika saudzēti. Pādisa klosterī tapa nonāvēti 28 mūki. Zemnieku pūlis bija pavairojies līdz 10.000 vīru. Bija izvēlēti viņu starpā ķēniņi un firsti. Šis pūlis aplenca Rēveles pilsētu un Rēveles pili, kuŗā atradās Dānijas pilnvarnieks. Tādu pat nelietību bija iesākusi arī Vīkas zemnieki un bija aplenkuši Hapsalā savu biskapu ar domkungiem un daudzus no dižciltīgiem. Arī Sāmsalas zemnieki, tajā pašā vasarā ap Jēkabdienu, nonāvēja visus Sāmsalas vāciešus un aplenca Peides pili, kur atradās fogts un viss konvents. Kad fogts redzēja, ka nevarēs ilgi turēties pretīm, viņš lūdza atļaut viņam un viņa ļaudīm mierīgi aiziet, ko zemnieki arī svēti apsolīja, bet neieturēja. Kad fogts un vāci atstāja Peidi, zemnieki viņus visus nogalināja.

Zemnieku sūtņi devās, pie Vīborgas un Abo biskapiem pēc palīdzības un lūdza zviedrus ierasties ar kuģiem pie Rēveles. Pa to laiku Dānijas vietturis Rēvelē lūdza mestri nākt viņam palīgā. Tā kā šim lūgumam pievienojās arī muižnieki, tad mestris, ilgi nedomādams, devās atsvabināt Rēveli un sodīt sacēlušos zemniekus. Kad zemnieki dabūja zināt par mestŗa ierašanos, viņi nosūtīja pie mestŗa sūtņus, ka viņi ir ar mieru viņam padoties ar to nolīgumu, ka viņi tikai mestŗam un ordenim maksās nodevas un drīzāk gatavi mirt, nekā atzīt muižniekus par savu valdību, kuŗi viņiem nodarījuši daudz netaisnību un viņus visādi tiranizējuši. Bet priekšnieki un citi muižnieki, kuŗu radiniekus zemnieki bija nonāvējuši, nestājās mestŗi lūgt, lai viņš slepkavas nežēlotu un neatstātu viņu nedarbus bez soda. Turpat uz vietas mestris sadursmē nonāvēja daudzus zemniekus, un vēlāk pie Rēveles viņš nokāva gandrīz visus 10.000. Pēc šādas uzvaras Dānijas viettuŗa un vācu priekam visā zemē un Rēvelē nebija gala. Viņi steidzās no pilsētas uz kaŗalauku un ar lielāko prieku aplūkoja kritušos. Dānijas vietturis par tādu labdarību pateicās mestrim un lūdza viņa palīdzību arī pret zviedriem, kuŗu ierašanās bija sagaidāma. Rēveles pili un pilsētu mestris nodeva Gosvīnam Erkam, Vilandes komturam, un Dānijas vietturim, bet pats devās steidzīgi uz Hapsalu, lai glābtu biskapu un citus vācus. Kad Vīkas zemnieki izdzirda par mestŗa ierašanos Hapsalā, viņi sabēga mežos un purvos un tā izglābās no mestŗa. Pa to starpu ieradās somi no Vīborgas ar dažiem. kuģiem, pēc kuŗiem bija lūguši zemnieku sūtņi. Kad somi dabūja zināt, ka zemnieki sakauti un Rēvele atsvabināta, viņi, ieradušies Rēvelē, nekā nesacīja par zemnieku lietu, bet cēla apsūdzības pret dāņiem. Gosvīns Erks un Dānijas vietturis veda ar viņiem miermīlīgas sarunas, labi pacienāja un atlaida viņus ar labiem solījumiem. Pārējie zemnieki Igaunijā, dzirdēdami, kā viņu draugiem bija klājies pie Rēveles, sāka pierunāt krievus, lai atkal uzbruktu vāciešiem, jo tādā gadījumā varētu varbūt krieviem pievienoties visi zemnieki. Krievi nekavējās ilgi un iebruka Tērbatas biskapijā. Biskapa kaŗaspēks un daži ordeņa priekšnieki satikās ar krieviem pie Odenpejas, nokāva pāri par 1000 cilvēku un pārējos piespieda bēgt. Kaujā krita arī daži ordeņbrāli un muižnieki, starp kuŗiem bija arī Jānis Levenvolds.

Pēc tam mestris Burchards Dreilēvs ziemas laikā devās uz Sāmsalu un apmetās ar savu kaŗaspēku pie Karisas, neiesākdams nekādus kaŗa darbus. Šī kaŗa gājiena mērķis bija sodīt sacēlušos Sāmsalas zemniekus, kuŗi Peidē bija nokāvuši fogtu, visu konventu un visus vāciešus. Kaŗaspēks izvandīja visu Sāmsalu un nokāva 9000 cilvēku, vecus un jaunus. Sāmsalieši lūdza viņus apžēlot, kas arī tapa darīts, uzliekot viņiem smagus noteikumus un pienākumus. Viņiem bija jāizdod visi ieroči un jāsaved Leales pilī un tūlīt jāķeŗas pie Zonenburgas pils celšanas, ja viņi gribēja palikt pie dzīvības. Tas notika 1345.gadā".