Juzefs Pilsudskis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Juzefs Klemenss Pilsudskis
Józef Klemens Piłsudski
Juzefs Pilsudskis

Polijas valsts vadītājs
(Naczelnik Państwa)
Amatā
1918. gada 18. novembris — 1922. gada 9. decembris
Pēctecis Prezidents Gabriels Narutovičs

Amatā
1926. gada 2. oktobris — 1928. gada 27. jūnijs
Prezidents Ignācijs Moscickis
Priekštecis Kazimežs Bartels
Pēctecis Kazimežs Bartels

Amatā
1930. gada 15. augusts — 1930. gada 4. decembris
Prezidents Ignācijs Moscickis
Priekštecis Valerijs Slaveks
Pēctecis Valerijs Slaveks

Amatā
1926. gada 27. augusts — 1935. gada 12. maijs
Pēctecis Edvards Ridzs-Smiglijs

Dzimšanas dati 1867. gada 5. decembrī
Zalava (Zalavas, poliskais variants Zułów),
Romanov Flag.svg Krievijas Impērija
(tagad Karogs: Lietuva Lietuva)
Miršanas dati 1935. gada 12. maijā (67 gadu vecumā)
Varšava, Karogs: Polija Polija
Tautība polis
Politiskā partija bezpartijisks (pirms tam Polijas Sociālistiskā partija, Polska Partia Socjalistyczna)
Profesija politiķis, karavīrs
Paraksts Piłsudski podpis.jpg
Dienesta informācija
Dienesta pakāpe Polijas maršals
Armija Austroungārijas armija
Polijas armija
Militārās operācijas Pirmais Pasaules karš,
Poļu-padomju karš

Juzefs Klemenss Pilsudskis (poļu: Józef Klemens Piłsudski, dzimis 1867. gada 5. decembrī, miris 1935. gada 12. maijā) bija pirmais neatkarīgās Polijas valsts vadītājs (1918 - 1922, kā Naczelnik Państwa, tulkojumā "valsts priekšnieks"), "Pirmais maršals" (no 1920) un vēlāk (1926 - 1935) Otrās Polijas republikas autoritārais vadītājs. No Pirmā pasaules kara vidus viņš Polijas politikā bija nozīmīgākā persona, kā arī svarīga figūra uz Eiropas politikas skatuves.[1] Tiek uzskatīts, ka tieši Pilsudskis 1918. gadā ietekmēja Polijas neatkarības atgūšanu, tas ir, 123 gadus pēc Polijas dalīšanas.[2][3][4][5] Pilsudskis vēl bija arī poļu revolucionārs, karavadonis un Polijas armijas dibinātājs.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsudskis ir dzimis nabadzīgā šļahtiču ģimenē Zalavā (toreiz Krievijā, tagad Lietuvas teritorijā) uz ziemeļaustrumiem no Viļņas netālu no Baltkrievijas robežas. Skolu apmeklējis Viļņā.

1885. gadā sāka studijas Harkivas universitātē, bet tika atskaitīts politisku iemeslu dēļ. 1887. gadā, iespējams nepatiesi, arestēts saistībā ar Aleksandra III slepkavības mēģinājumu, kurā piedalījās arī Ļeņina brālis Aleksandrs, un nosūtīts uz pieciem gadiem katorgā.

Pēc atbrīvošanas 1892. gadā iestājās Polijas Sociālistiskajā partijā (PSP) (Polska Partia Socjalistyczna). Darbojās PSP Lietuvas sekcijā, kura bāzējās Viļņā. 1900. gadā atkal arestēts. Simulēja garīgi slimo, tika pārvests uz psihiatrisko slimnīcu Pēterburgā, no kuras izbēga.

1904. gadā, sākoties krievu-japāņu karam dodas uz Japānu, lai organizētu poļu leģionus no gūstā saņemtajiem Krievijas armijas poļiem cīņai par Polijas neatkarību.

Tajā pašā gadā Pilsudskis atgriezās Polijā, kur dibināja kaujas grupas, kuras nodarbojās ar ekspropriācijām - banku un pasta vilcienu aplaupīšanām partijas finansiālām vajadzībām. Pazīstāmākā pasta vagona aplaupīšana notika 1908. gadā Viļņas apkārtnē (guvums - 200 812 rubļi 61 kapeika).

Neilgi pirms 1. pasaules kara Pilsudskis poļu apdzīvotajos Austroungārijas reģionos organizēja militāras grupas, kuras, sākoties karam, tika pārveidotas par poļu leģioniem, kuri Pilsudska vadībā cīnījās Austroungārijas armijā pret Krievijas karaspēku.

1917. gada jūlijā Pilsudskis un viņa leģioni atteicās dod zvērestu vācu ķeizaram, par ko tika ieslodzīts Magdeburgas cietoksnī, bet leģioni izformēti. Tomēr 1918. gada 8. novembrī, sakarā ar neveiksmēm frontē, vācu varas iestādes atbrīvoja Pilsudski, un viņš triumfāli atgriezās Varšavā. 1918. gada 11. novembrī Polijas Reģentu padome iecēla Pilsudski par pagaidu Valsts Priekšnieku (Naczelnik Państwa).

1919. gada februārī ar sadursmēm Baltkrievijas teritorijā sākās Poļu-boļševiku karš. 1919. gada 19.aprīlī poļu karaspēks ieņēma Viļņu, bet 1919.gada augustā - Minsku. Noslēdzot savienību ar Simona Petļuras spēkiem, Pilsudska karaspēks uzbruka Kijevai, kuru ieņema 7. maijā.

Tomēr 1919. gada vasarā sākās boļševiku atbildes ofensīva Tuhačevska vadībā, kuras galvenā trieciena virziens bija Varšava. Sākās kauja par Varšavu Pilsudska vadībā, vēlāk nosaukta par Brīnumu pie Vislas. Kaujas rezultātā boļševiku armija tika sakauta un bija spiesta atkāpties.

Poļu armija ieņēma plašas Lietuvas, Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas (arī Daugavpili Latvijā). 1920. gadā Pilsudskis Daugavpilī tikās ar ģenerāli Balodi, lai apspriestos par cīņu pret boļševikiem.

Pamatojoties uz 1921. gada 18. martā Rīgas miera līgumu tika noteikta robeža starp Poliju un Krieviju.

1921. gada 17. marta konstitūcija būtiski ierobežoja valsts galvas funkcijas. 1922. gada 14. decembrī Pilsudskis nodeva varu pirmajam Polijas valsts prezidentam Gabrielam Narutovičam. Pēc Narutoviča slepkavības tā paša gada 16.decembrī un prezidenta Staņislava Vojcehovska ievēlēšanas, Pilsudskis kļuva par Polijas armijas ģenerālštāba priekšnieku. 1923. gada maijā no amata demisionēja.

Haotiskā iekšpolitika bija labvēlīga, lai Pilsudskis atgrieztos pie varas. 1926.gada maijā Rembertovas apkaimē ar kara ministra Želigovska atbalstu tika koncentrētas armijas daļas, kuras 12.maijā devās uz Varšavu un trīs dienu ielu cīņās veica apvērsumu. 31. maijā Pilsudskis tika ievēlēts par Polijas prezidentu, tomēr atteicās no šī posteņa, bet kļuva par kara ministru un armijas ģenerālinspektoru, kaut arī faktiski bija valsts vadītājs, nodibinot t.s. sanācijas režīmu.

Tika ierobežota parlamenta vara, politiskie pretinieki tika vajāti juridiskiem un ārpusjuridiskiem līdzekļiem. Jaunā 1935.gada konstitūcija nostiprināja autoritāro iekārtu.

Ārpolitiski Pilsudskim izdevās formāli normalizēt attiecības ar PSRS un Vāciju (neuzbrukšanas pakti attiecīgi 1932.gadā un 1934.gadā). Ļoti saspīlētas saglabājās attiecības ar Lietuvu Viļņas apgabala dēļ.

Tomēr apzinoties Polijas vājumu atrodoties starp agresīviem kaimiņiem, Pilsudskis meklēja sadarbības iespējas ar Franciju un Lielbritāniju.

Miris 1935. gada 12. maijā Varšavā. Apglabāts Krakovā blakus Polijas karaļiem, bet sirds - pie mātes kapa Viļņā.

Daugavpilī Pilsudska vārdā nosaukta poļu vidusskola, bet pie ēkas, kur Juzefs Pilsudskis tikās ar ģenerāli Balodi, uzstādīta piemiņas plāksne.

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Juzefs Pilsudskis
  1. Plach, Eva (2006). The Clash of Moral Nations: Cultural Politics in Pilsudski's Poland, 1926—1935. Athens, Ohio: Ohio University Press. ISBN 0-8214-1695-2., p. 14.
  2. Drozdowski, Marian Marek un Szwankowska, Hanna (1995). "Przedmowa" (poļu valoda). Pożegnanie Marszałka: Antologia tekstów historycznych i literackich. Warsaw: Towarzystwo Miłośników Historii—Komisja Badań Dziejów Warszawy Instytutu Historii PAN: Oficyna Wydawnicza "Typografika". ISBN 8386417188.
  3. Lieven, Anatol (1994). The Baltic Revolution: Estonia, Latvia, Lithuania and the Path to Independence. New Haven: Yale University Press. ISBN 0300060785., p. 159.
  4. Lerski, Jerzy Jan (1996). Historical Dictionary of Poland, 966—1945. Westport, Conn.: Greenwood Press. ISBN 0313260079., p. 441.
  5. Held, Joseph (1992). The Columbia History of Eastern Europe in the Twentieth Century. New York: Columbia University Press. ISBN 0231076975., p. 249.


Priekštecis:
-
Polijas prezidents (Naczelnik Państwa)
19181922
Pēctecis:
Gabriels Narutovičs