Kārlis Mūsiņš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kārlis Mūsiņš
Kārlis Mūsiņš 1942. gadā
Kārlis Mūsiņš 1942. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1919. gada 15. decembrī
Valsts karogs: Latvija Latvija, Dzērbenes pagasts
Miris 1955. gada 2. jūnijā (35 gadi)
Karogs: Padomju Savienība PSRS, Maskava
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Legion-Untersturmführer
SS-Untersturmführer.svg (leitnants)
Dienesta laiks 1941. — 1945.
Valsts Valsts karogs: VācijaVācija
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Vācu krusts (zeltā)
Dzelzs krusts (I un II šķiras)
Austrumu frontes medaļa u.c.

Kārlis Mūsiņš (1919. gada 15. decembris1955. gada 2. jūnijs) bija Latviešu leģiona virsnieks un nacionālais partizāns. Vācu krusta zeltā kavalieris.[1]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Cēsu apriņķa Dzērbenes pagastā kalēja ģimenē. Vēlāk pārcēlies uz Rīgu, kur strādājis par virpotāju VEF'ā. Dienējis Latvijas armijā.

1941. gada rudenī Mūsiņš brīvprātīgi[2] iestājās pirmajā latviešu kārtības dienesta bataljonā (16. Zemgales kārtības dienesta (policijas) bataljons). Bataljons nodarbojās ar dzelzceļu apsardzību, partizānu apkarošanu, kā arī kaujas uzdevumu izpildi Ļeņingradas frontes aizmugurē (Dno, Straja Rusas, Iļmeņa ezera un Soļcu rajonā).[2][3] 1943. gada janvāra beigās divus latviešu policijas bataljonus atvilka no frontes uz Krasnoje Selo, lai uz to pamata sāktu formēt Latviešu SS brīvprātīgo brigādi (vēlākā 19. grenadieru divīzija).[4] 3. februārī 16. Zemgales bataljonu iekļāva brigādē.[3] 8. februārī bataljons ieradās Krasnoje Selo un tas tika iekļauts brigādes 42. pulkā) kā III bataljons.[4] Pēc 19. ieroču SS grenadieru divīzijas pārformēšanas 1944. gada vasarā Mūsiņš komandēja 42. grenadieru pulka 4. rotu.[5] Leģiona sastāvā nogājis kauju ceļu no Volhovas līdz pat Kurzemes cietoksnim. Dienesta laikā apbalvots ar Austrumu frontes medaļu, II un I pakāpes Dzelzs krustu, Vācu krustu zeltā un citiem apbalvojumiem.[6][1]

Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā Mūsiņš gūstā nepadevās. 1945. gada vasarā kopā ar novadnieku grupu devies uz Ziemeļvidzemi, kur izveidoja un līdz 1953. gadam komandēja nacionālo partizānu grupu. Nodevības rezultātā Mūsiņš 1953. gada 27. septembrī tika sagūstīts.[7] 1955. gada 2. jūnijā viņš tika nošauts Maskavā Butirku cietumā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]