Kārlis Padegs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kārlis Padegs
Kpadegs.jpg
Dzimis 1911. gada 8. oktobrī
Rīga, Flag of Russia.svg Krievijas Impērija
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1940. gada 19. aprīlī
Karogs: Latvija Latvija, Rīga
Tautība latvietis
Nozares glezniecība, grafika
Mākslas virziens Ekspresionisms

Kārlis Padegs (1911. gada 8. oktobrī1940. gada 19. aprīlī) bija latviešu grafiķis un gleznotājs. Ekstravaganta, savrupa un leģendāra personība Latvijas mākslas vēsturē. Plaši pazīstams kā 30. gadu Rīgas dendijs.

Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Padegs ir dzimis 1911. gada 8. oktobrī Rīgā, Torņakalnā. Agri zaudējis tēvu, Kārlis Padegs uzauga ar māti un patēvu. 1915. gada rudenī ģimene dodas bēgļu gaitās un ziemā nokļuva Tērbatā (tagad Tartu), kur pavadīja visus Pirmā pasaules kara gadus. Padegi Rīgā atgriežas tikai vācu okupācijas laikā 1918. gadā un 1919. gada novembrī apmetas Elizabetes ielas 24 nama 55.dzīvoklī.[1] Padega bērnība lielāko tiesu aizritēja vienatnē, un varbūt rotaļu biedru trūkums atvēlēja vairāk laika lasīšanai, zīmēšanai un fantazēšanai.

1921. gadā, trīs gadus vēlāk nekā vajadzētu, Kārlis Padegs iestājās Rīgas pilsētas 1. pamatskolā, kuras pārzinis bija Valdis Zālītis. Padega zīmētāja spējas agri ievēroja zīmēšanas skolotājs Ernests Veilands, kurš savās stundās daudz stāstīja par svešzemju ceļojumu iespaidiem, gan par atsevišķiem mākslas vēstures jautājumiem.

Mācīdamies pamatskolas pēdējā — 6. klasē, Kārlis Padegs darbojās Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta organizācijas pulciņa lietišķās mākslas sekcijā, kur pildīja sekretāra pienākumus. Tieši šeit Kārlis Padegs kādam skolas sarīkojumam uzrakstīja apcerējumu par gleznotāju Jāni Rozentālu, paužot itin patstāvīgu mākslas uztveri. Rīgas 1. pamatskolu Kārlis Padegs neparādīdams izcilas spējas pabeidza 1928. gadā.

Pēc pamatskolas beigšanas, 16 gadu vecumā, būdams jau mazliet par vecu, lai turpinātu mācības vidusskolā, Kārlis Padegs tika galā ar ģipša galvas zīmējumu un kopā ar 20 citiem pretendentiem ieguva tiesības apmeklēt Latvijas Mākslas akadēmijas 1. kursa nodarbības.

Jau studiju gados Padegs sirga ar plaušu kaiti, kas nepameta viņu visu mūžu un bija vainojama pie mākslinieka pāragrās nāves.

Mācīdamies akadēmijas 3. kursā un rūpēdams naudu studijām, Kārlis Padegs uzzīmēja vairākas avīžu reklāmas Golta un biedru tirdzniecības namam.[2]

Mazliet ilgāk par gadu no 1930. līdz 1931. gadam — Padegs piepelnīdamies sadarbojās ar humora un satīras nedēļas izdevumu "Svari". Šajā žurnālā regulāri publicēja viņa karikatūras, kopskaitā vairāk nekā 170 zīmējumus. 1930. gadā Padegs pirmo reizi parādījās Lūcijas Kreicbergas nelielajā fotodarbnīcā Marijas ielā 26. Četrreiz gadā viņš veidoja vienīgā lielā, pret Marijas ielu vērstā skatloga noformējumu, par ko saņēma viņa trūcīgajos apstākļos tik nepieciešamo atlīdzību. Noformējums allaž bija efektīvs, reiz pat tas piesaistīja preses un policijas uzmanību.

Šajā pašā laikā arī izveidojās veidols kādā Kārlis Padegs promenēja pa Rīgas bulvāriem, — pārelegants dendijs ar melnu spāniešu platmali un kvēlojošu cigareti zobos. 1932.gadā Padegs pārtapa spāņu caballero: mākslinieka galvu sedza mazliet ieslīpi uzlikta melna platmale ar neierasti platām malām, mugurā viņam bija garš tumša auduma mētelis ar polsterētiem pleciem, bet ap kaklu — koši sarkana šalle. Vienā rokā viņš turēja dzeltenus cūkādas cimdus, bet ar otru vēzēja bambusa spieķi. Kājās lepni strīpainās finansista bikses. Jauneklis sīkiem solīšiem, nepakļaudamies līdzpilsoņu darbīgajai steigai, lēnām promenēja pa Rīgas centra bulvāriem. Viņa gaita un izskats gan piesaistīja izbrīnītus skatienus, gan izraisīja nievājošas piezīmes. Reizumis viņu varēja manīt vienatnē sēžot Vērmaņdārzā vai Viesturdārzā uz soliņa vai arī pastaigājamies kopā ar draugiem Valdi Kalnrozi un Heinrihu Baueru, kuri viņam arī deva draudzīgu iesauku "Čarlis". [2]

Mākslas akadēmiju un Vilhelma Purvīša vadīto dabasskatu meistardarbnīcu Kārlis Padegs pabeidza 1933.gadā (gan tikai māksliniecisko daļu, jo teorētisko priekšmetu apgūšanu traucēja aktīvā izstāžu darbība). Šajā laikā Padegs arī īsu brīdi bija mākslinieku apvienības Radigars biedrs un piedalījās dažās šīs apvienības rīkotajās izstādēs.

Uzmanības pievēršana par katru cenu, pat neievērojot pieklājības robežas, ir raksturīga Kārļa Padega personības iezīme 30. gadu pirmajā pusē. Šāda rīcība var likties pārspīlēta un nepiedienīga, bet pilnībā atbilda laikam un sabiedrībai kurā viņš dzīvoja.

1934.gadā Kārlis Padegs tiek iesaukts Latvijas armijas obligātajā karadienestā. Dienesta mēnešus Kārlis Padegs pavadīja netālu no Rīgas — artilērijas pulkā Daugavgrīvā.

30. gadu vidū nostiprinās Padega draudzība ar daudzējādā ziņā radniecīgo Jāni Tīdemani, no kura Padegs zināmā mērā ir ietekmējies un vairākiem citiem latviešu gleznotājiem, to skaitā Eduardu Kalniņu un Artūru Jūrasteteru.

Piemineklis Padegam

Turpmākie pāris gadi (1937. — 38.) mākslinieka biogrāfijā aizritēja gandrīz neticami klusi. Nebija šokējošu avīžrakstu, nedz aizdomu pilnu tenku, nedz arī personālizstādes. Krāšņā bohēma bija norimusi, tās vietā Padegs daudz dzēra un neskatoties uz neglābjami ielaisto diloni meklēja aizmiršanos regulāri iegriežoties krodziņos.

1938.gadā Kārlis Padegs salaulājas ar 24 gadus veco Elvīru Bertu Feodoroviču, kura arī kopš agras jaunības slimo ar plaušu tuberkalozi.[2]

Zināms lūzums notiek 1939. gadā, kas ir ārkārtīgi ražīgs gads. Šajā gadā viņš pabeidza vairāk nekā četrdesmit lielu, mākslinieciski augstvērtīgu grafikas lapu. To lielākā daļa bija savdabīgas ilustrācijas Knuta Hamsuna darbiem. Tomēr šķiet ar to arī mākslinieka spēki bija izsmelti.

Kārlis Padegs mira 1940. gada 19. aprīlī savā dzīvoklī Rīgā.

Rīgā, Merķeļa ielā iepretim Rīgas Latviešu biedrības namam ir uzstādīta piemiņas skulptūra par godu Kārlim Padegam.

Māksla[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starpkaru laikmeta Latvijas mākslā Kārlis Padegs tematiskā un formālā ziņā bija neparasts, šokējošs. Atveidojis modernās lielpilsētas dzīvi, ideālu sapņu pasauli, pievērsies pretkara tēmai, darinājis pašportretus. Raksturīga dzēlīga ironija, groteska, paradoksi, pretstati. Ekspresīva deformācija apvienojas ar estetizētu līniju.

Jau agros studiju gados Padegam patika šokēt un pārsteigt publiku. Māksliniece un Padega studiju biedrene Margarita Kovaļevska ir teikusi:

Viņš itin neko nesaudzē. Viss tik cinisks, kaut līnijās īsta elegance. Ak, un kā viņš pats sevi kariķē, cik iespaidīgi pozē! Pat Jēzu Kristu nav saudzējis pasaules posta un riebīguma jūrā.[3]

—M. Kovaļevska

Jau jaunībā mākslinieks daudz zīmē sevi un dara to līdz pat mūža beigām, kļūdams par vienu no raksturīgākajiem savas mākslas tēliem. Padegs savos pašportretos, nedz sevi pēta, nedz tīksminās par sevi, nedz arī kļūst par globālu atziņu paudēju. Zīmējumos viņš bieži vien ir neglīts, izaicinošs, šaubīgas sabiedrības pavadīts. Šajos darbos šķiet, visagrāk izpaudās viņa mākslai raksturīgā ironija, šoreiz — par sevi. Kārļa Padega nozīmi lielā mērā nosaka tas, ka viņš bija pirmais mākslinieks, kurš konsekventi pievērsās visaptverošai ironijai. Turklāt skepse un ironija Padega darbos ir augstas kultūras pazīme, jo pauž nevis tiešu, bet pastarpinātu attieksmi pret pasauli. Iespējams, ka slimības un kara gadu iespaidā par vienu no Padega populārākajiem motīviem kļuva nāve. Kaut bieži viņš to traktēja ļoti oriģināli — ļaudams sevi nošaut ielasmeitai, duelējoties ar nāvi vai arī otrajā plānā uzzīmēdams laternas, kuru siluets atgādina karātavas.

Kārļa Padega darbos ievērojamu vietu ieņem arī pretkara motīvi. 1930 — 31. gadā Padegs strādāja pie melnbaltu tušas zīmējumu cikla Sarkanie smiekli. Šo nelielo pretkara zīmējumu oriģinalitāte un spēks slēpjas latviešu mākslās vēl nebijušā ekspresivitātē, kas dažviet, apvienojoties traģiskajam ar komisko, sasniedz groteskas spēku. Kārļa Padega emocionālais protests pret karu krietni atšķīrās no tradicionālā kara tēmas risinājuma 20. — 30. gadu latviešu mākslā. Šī tēma galvenokārt saistīja māksliniekus ar strēlnieku cīņām Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņām.

Padega māksla daudzviet attēloja neglīto, izmantojot deformāciju un lakonisku zīmējumu, kuru vēl papildina viņa nestandarta dzīves uztvere.

Atšķirīgas ir Kārļa Padega 30. gadu sākumā zīmētās sievietes. Tās ir izteikti neglītas, stūrainiem augumiem, lieliem sejas vaibstiem, turklāt pavecas. Miesa, ko atsedz noļukusī zeķe vai noslīdējusi krūštura lencīte, neiekārojama. Augumu pozās un sejās — vienaldzība un trulums, kas atsauc atmiņā Anrī de Tulūza- Lotreka Parīzes prostitūtas. Prototipus šiem darbiem mākslinieks atrada vientuļajos gājienos uz nomaļiem krodziņiem, kur viņu retumis pavadīja fotogrāfs Heinrihs Bauers un studiju kā arī izstāžu biedrs Valdis Kalnroze.

Zīmējumu paraksti Padega mākslā ir nepieciešama katra darba sastāvdaļa. Tiem trūkstot, var rasties autora negribēts saturiski neprecīzs iespaids. Šādi detalizēti darbu nosaukumi latviešu mākslai nebija raksturīgi. Pirmais no latviešu māksliniekiem tos sāka lietot Kārlis Padegs.

Kārļa Padega māksla mazāk balstīta uz mīlestību pret visu, ko viņš redz, vairāk — uz pārdzīvotām sāpēm. Latvisku sižetu un personāžu vietā mākslinieks bieži zīmē eksotiskāku vidi un cilvēkus. Tur gan nav idilliska krāšņuma, kas spēj dot atelpas mirkli, šī vide ir fons asu konfliktu risināšanai.

Madonna ar ložmetēju (1932).

Viens no Padega visievērojamākajiem darbiem ir eļļas glezna Madonna ar ložmetēju. Tajā konsekventi realizēts paradoksālas domas un kāpinātu izteiksmes līdzekļu apvienojums. Glezna spilgtā formā ne tikai atgādina daļēji jau piemirsto Pirmo pasaules karu, bet liek arī nojaust jauna — vēl nežēlīgāka kara iespējamību.

Kārlis Padegs pats raksta, ka viņa darbi pieder pretrunīgajam laikam, ka tie ir apzināts izaicinājums veselīgiem, apmierinātiem un citu nelaimes neredzošiem pilsoņiem.

Tagad ir 1934.gads. Tas nozīmē: bijis pasaules karš — un tas jau aizmirsts. Tikai invalīds kā no muzeja izņemta trofeja pastaigājas pa bulvāri. Arī tas mums vienaldzīgs, nekas jauns. Un tad: nāk cilvēki, nenozīmīgi es, kuriem vēnās asins vietā odekolons un taisni tie rāda šo kroplo invalīdu sašķaidītās krūtis un gāzu saēstās sejas. Taisni šis outsaideris, kas sapņo par Narcisu un perverso madonnu, neaizmirst invalīdu. Rāda to blakus izsmalcinātam Dorianam Grejam, mīlētājam donam Žuānam, rāda — kādēļ? Asā kontrasta dēļ, lai saprastu arī vistrulākie, ka pasaulei pietiek ar 12 996 117 kritušajiem un 5 669 000 invalīdiem, tie vēl nav miruši, un jaunus mēs negribam

—K. Padegs. "Outsaidera atbilde" Aizkulises. 1934. gada 20. aprīlis

Kārļa Padega dzīves un mākslas uztveri šķiet visspilgtāk ilustrē šāds citāts:

Man bieži bijuši jādzird pārmetumi, kāpēc jūs zīmējat tik riebīgas bildes, kad pasaulē ir taču tik daudz skaistuma? Bet pasaulē ir arī tik daudz riebīga, un tas arī kādam jāzīmē, atbildu. Es nekā nesaku, ka citi zīmē skaistas puķītes un rozā mākonīšus. Lai taču atļauj man zīmēt to, ko es gribu. Es gribu rādīt dzīves ēnas puses, to, ko mēs labprāt negribam skatīt, lai nesabojātu savu labsajūtu vai apetīti.

— J. Kalnačs "Kārlis Padegs". Rīga. 1993. 82.lpp.[2]

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. LVVA 2942. f. 1.apr., 6953.l., 113lp.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Jānis Kalnačs Kārlis Padegs Rīga. 1993.
  3. M. Kovaļevska Deviņpadsmit.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]