Kalāns

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kalāns
Enhydra lutris (Linnaeus, 1758)
Kalāns
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Dzimta Caunu dzimta (Mustelidae)
Apakšdzimta Ūdri (Lutrinae)
Ģints Kalāni (Enhydra)
Suga Kalāns (Enhydra lutris)
Izplatība
Sea-otter-map.jpg

Jūras ūdra izplatības areāls. Zaļā krāsā Aļaskas jūras ūdra apdzīvotā teritorija, violetā - Āzijas jūras ūdra, bet dzeltenā Kalifornijas jūras ūdra pasugas apdzīvotā teritorija. Ar sarkano līniju iezīmēta teritorija, kur agrāk, pirms izmedīšanas, dzīvoja šie dzīvnieki.
Iedalījums

Kalānus iedala 3 pasugās:

  • Aļaskas kalāns (E. l. kenyoni)
  • Āzijas kalāns (E. l. lutris)
  • Kalifornijas kalāns (E. l. nereis)

Kalāns jeb Klusā okeāna jūrasūdrs, vai arī Pacifika jūrasūdrs[1][2] (Enhydra lutris) ir caunu dzimtas (Mustelidae) jūrā dzīvojošs plēsējs, kas pieder kalānu ģintij (Enhydra). Tā ir vienīgā suga kalānu ģintī. Sarunvalodā kalānu bieži sauc par jūrasūdru, bet nevajadzētu sajaukt ar Dienvidamerikā dzīvojošo jūrasūdru (Lontra felina).

Kalāns apdzīvo teritorijas pie Klusā okeāna ziemeļu krastiem; gan Āzijas krastiem, gan Ziemeļamerikas. Lai arī kalāns ik pa laikam uzturas uz sauszemes, tomēr lielāko sava mūža daļu tas pavada okeānā. Pieaudzis kalāns parasti sver 14 - 45 kg. Kaut gan tas ir viens no mazākajiem jūras zīdītājiem, kalāns ir smagākais dzīvnieks caunu dzimtā, lai arī lielākais ir Brazīlijas dižūdrs. Atšķirībā no citiem jūras zīdītājiem, kas siltumu ķermenī saglabā ar zemādas tauku palīdzību, kalānam, tāpat kā citiem ūdriem, nav zemādas tauku. Siltumu tas saglabā, pateicoties savam siltajam un biezajam kažokam.

Kalānus nemīl zvejnieki, jo kalāni un cilvēki ir iecienījuši vienas un tās pašas jūras delikateses. Kādreiz Klusajā okeānā dzīvoja 150 000 - 300 000 kalānu. Laikā no 1741. gada līdz 1911. gadam kalānus intensīvi medīja, gan lai atbrīvotos no konkurenta jūrā, gan lai iegūtu vērtīgo kažokādu. Zvēru populācija saruka līdz 1000 - 2000 dzīvniekiem. Dabas aizstāvji uzsāka aktīvu cīņu kalānu sugas glābšanai. Mūsdienās kalānus aizliegts medīt, tiem ir ierīkotas aizsargājamas teritorijas un to populācija lēnām atjaunojas.

Kalāns ir klasisks piemērs ekosistēmas atkarībai pat no vienas sugas. Kalāni nodrošina brūnaļģu (Phaeophyceae) audžu veselību, jo ir gandrīz vienīgie plēsēji, kas barojas ar jūras ežiem. Jūras eži barojas ar zemākajām brūnaļģu daļām, atdalot jūraszāles no saknēm. Brūnaļģu audžu panīkums un izmiršana rada kaskādveidīgu ekokatastrofu jūrā. Tie Klusā okeāna reģioni, kuros nedzīvo kalāni, pārvēršas par jūras ežu pārņemtiem, neauglīgiem tuksnešiem.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalānam, lai iztīrītu kažoku, nav nepieciešams iziet krastā. Tas ir tik lokans, ka spēj aizsniegt jebkuru vietu ķermenī

Pirmo reizi zinātniski kalāns ir aprakstīts Džordža Stellera piezīmēs 1751. gadā. Kārlis Linnejs kalānu aprakstīja 1758. gadā.[3] Iesākumā tas tika nosaukts par Lutra marina, pēc vairākām vārda izmaiņām tas 1922. gadā ieguva zinātnisko vārdu Enhydra lutris. Vārds Enhydra sengrieķu valodā sastāv no 2 vārdiem: "en" nozīmē "iekšā" un "hydra" nozīmē "ūdens", "enhydra" - "iekšā ūdenī".[4] Latīņu vārds lutris nozīmē "ūdrs".

Evolūcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Caunu dzimtā kalāns ir unikāls ar to, ka neveido migas alās, tam nefunkcionē smaržu sekrēta dziedzeris zem astes un tas spēj dzīvot ūdenī, to nekad nepametot. Kalāns ir tik ļoti atšķirīgs no pārējiem ūdriem un caunu dzimtas dzīvniekiem, ka 1982. gadā daži zinātnieki izvirzīja hipotēzi, ka kalāns ir tuvāks radinieks roņiem nekā ūdriem.[5] Tomēr DNS pētījumi liecina, ka kalāna tuvākie mūsdienās dzīvojošie radinieki ir Eirāzijas ūdri, īsnagu ūdri un raibkakla ūdri. Tiem visiem pirms 5 miljoniem gadu bija kopīgs priekštecis.[6]

Fosilie atradumi liecina, ka kalāns nokļuva izolācijā Klusajā okeānā pirms 2 miljoniem gadu, attīstoties gan izmirušajai, aizvēsturiskajai kalānu sugai Enhydra macrodonta, gan mūsdienās dzīvojošiem kalāniem Enhydra lutris. Senākās liecības par kalāniem ir atrastas Krievijas krastos un Hokaido salā. No šejienes kalāni izplatījās uz austrumiem, virzienā uz Aļasku un uz dienvidiem gar Ziemeļamerikas krastiem. Salīdzinot ar lielajiem jūras zīdītājiem; vaļiem, sirēnām un airkājiem, kas jūrā sāka dzīvot pirms 50, 40 un 20 miljoniem gadu, kalāni ir jaunienācēji okeānā. Tajā pašā laikā kalāni ir labāk piemērojušies jūras dzīvei par airkājiem, kam mazuļi dzimst uz sauszemes.

Kalāni ir galvenā suga, kas uztur brūnaļģu audzes veselīgas, ēdot dzīvniekus, kas barojas ar jūraszālēm

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalāns ir aktīvs visu diennakti, bet tam patīk dienas vidū pagulēt un atpūsties
Uz sauszemes kalāns ir neveikls un lempīgs

Kalāns ir viens no mazākajiem jūras zīdītājiem, bet smagākais caunu dzimtas dzīvnieks.[7] Tēviņi sver 22 - 45 kg, ķermeņa garums 1,2 - 1,5 m. Mātītes sver 14 - 33 kg, ķermeņa garums 1,0 - 1,4 m.[8]

Lai saglabātu ķermeņa siltumu, kalānam ir ļoti biezs kažoks: līdz 150 matiņiem uz 1 cm². Kalāna kažoks ir biezākais kažoks pasaulē. Nevienam citam dzīvniekam nav tik biezs kažoks. Kažokam ir divi slāņi: īsa pavilna un ūdensizturīga akotspalva jeb segmati. Akotspalva nosargā pavilnu sausu, neskatoties uz to, ka kalāns savas dzīves laikā no ūdens var vispār neiznākt. Sausā un biezā pavilna sargā kalāna ķermeni no atdzišanas. Kažoks ir biezs visu gadu un matiņi nomainās pakāpeniski.[8] Akotspalvas spēja nosargāt pavilnu sausu ir atkarīga no tās tīrības, tādēļ kalāns kažoka tīrīšanai var aizsniegt jebkuru vietu savā ķermenī. To nodrošina gan apskaužamā kalāna lokanība, gan tas, ka āda kalānam staipās. Kalāns, tīrot, to var pavilkt un pagriezt tuvāk. Kažoka krāsa parasti ir tumši brūna ar sudrabaini pelēku pazodi un pakakli. Brūnais tonis var variēt no dzeltenbrūna vai pelēkbrūna līdz gandrīz melnam. Pieaugušiem kalāniem galva, pakakle un krūtis ir gaišāki kā pārējais ķermenis.

Kalāns ir labi piemērojies jūras dzīvei. Atrodoties zem ūdens, tas noslēdz nāsis un ausu atveres. Pakaļkājas, kas peldot ir visaktīvākās, ir garas, ķepas platas un pirksti savienoti ar peldplēvēm. Piektais pirksts pakaļkājām ir visgarākais, nodrošinot kalānam peldēšanu, kamēr tas atrodas uz muguras, toties uz sauszemes kalānam iešana tādēļ ir apgrūtināta. Aste ir īsa, bieza, nedaudz saplacināta un muskuļota. Priekškājas ir īsas ar ievelkamiem nagiem, priekšķepu spilventiņu āda ir raupja, kas palīdz noturēt slideno jūras medījumu.

Kalāns, peldot, izmanto savu pakaļgalu kā dzenskrūvi, kustinot to augšup un lejup. Kopā ar ķermeni strādā aste un pakaļkājas. Kalāns var peldēt ar 9 km/h.[7] Zem ūdens kalāns izstiepjas garumā un piemērojas ūdens plūsmai, priekškājas piespiežot pie ķermeņa. Atrodoties virs ūdens virsmas, kalāns parasti peld uz muguras, kustinot pakaļkājas un asti uz sāniem pa labi un pa kreisi. Atpūšoties, kalāns vēsā laikā, lai saglabātu siltumu, sakrusto visas 4 kājas uz vēdera, bet siltā laikā pakaļkājas tiek turētas ūdenī, lai dzesētos. Pateicoties lielajam plaušu izmēram un starp pavilnas matiņiem uzkrātajam gaisam, kalāna ķermenis peld pa ūdens virsmu kā boja. Tā plaušas ir 2,5 reizes lielākas, kā jebkuram atbilstoša izmēra sauszemes dzīvniekam.[9] Uz sauszemes kalāns ir ļoti neveikls un tā gaita gāzelīga. Skrien kalāns ar palēcieniem.

Kalānam ir garas, jūtīgas ūsas, kas palīdz tam orientēties un uztvert noslēpušos medījumu. Zinātnieki ir novērojuši, ka nekustīgā, mierīgā jūrā kalāns daudz ātrāk pamana medījumu pret vēju. Tas nozīmē, ka oža medījot ir nozīmīgāka, nekā redze. Redze kalāniem ir diezgan laba gan virs, gan zem ūdens, tomēr roņiem tā ir labāka. Dzirde neizceļas dzīvnieku pasaulē, bet tā nav slikta.

Kalāns, lai sevi sasildītu vēsajos ziemeļu ūdeņos, patērē daudz enerģijas, un tam katru dienu ir jāapēd barība 25 - 38% apjomā, salīdzinot ar savu ķermeņa svaru. Tā gremošanas sistēma ir ļoti efektīva un spēj paņemt no barības 80 - 85% barībasvielas un sagremot barību trijās stundās pēc apēšanas. Kalāns nepieciešamo ūdens daudzumu pamatā saņem no apēstās barības, bet tas dzer arī jūras ūdeni. Tā relatīvi lielās nieres spēj izfiltrēt jūras ūdeni, atdalot no tā sāli un nodrošinot kalānu ar saldūdeni. Kalāns sāli izdala ar urīnu, kas ir ļoti koncentrēts.[10]

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atpūšoties kalāni, lai tos neienestu atklātā jūrā, ietinas jūraszālēs
Kalāni atpūšoties pulcējas viena dzimuma baros

Kalāns ir aktīvs visu diennakti. No rīta tam ir barošanās laiks, kas sākas apmēram 1 stundu pirms saullēkta. Dienas vidū kalāns atpūšas un paguļ. Pēcpusdienā ir nākamās barošanās stundas, kas beidzas pirms saulrieta. Ap pusnakti kalāns medī un ēd trešo reizi. Ir novērots, ka mātītes ar mazuļiem biežāk barojas tieši naktī nekā dienā. Barošanās kalānam aizņem 24 - 60% dienas laika. Tas ir atkarīgs, cik bagātīgas ir barības ieguves vietas.

Daudz laika kalāns pavada, kopjot savu kažoku. Matiņi tiek notīrīti, mezgliņi iztīrīti, izkritusī spalva izvākta, kažoks ķemmēts un uzkasīts, lai starp pavilnas matiņiem ieplūstu gaiss. Kalāns gaisu pat iepūš pavilnas slānī. No malas izskatās, ka kalāns kasās un knosās kā dzīvnieki, kam ir parazīti, lai gan kalāniem nav zināmi nevieni ādas vai kažoka parazīti. Ēšanas laikā kalāns ik pa brīdim griežas cauri ūdenim, lai noskalotu barības atliekas no kažoka.[11]

Lai arī katrs pieaudzis kalāns barojas pats par sevi, kalāni atpūšas grupās. Grupas veidojas pēc dzimuma principa. Vienā barā var būt 10 - 100 kalānu. Tēviņu bari parasti ir lielāki nekā mātītēm. Vislielākajā novērotajā kalānu barā bija apmēram 2000 dzīvnieki. Lai izvairītos no tā, ka jūras straumes tos ienes atklātā jūrā, kamēr kalāni atpūšas un ēd, tie mēdz sevi ietīt jūraszālēs.

Riesta laikā no pavasara līdz rudenim tēviņam, kas pārojas, ir nostiprināta teritorija, kurā barojas arī mātītes. Šajā laikā tēviņi rūpīgi apsargā savu teritoriju, nepieļaujot citu tēviņu iepeldēšanu tajā. Tomēr cīņas starp tēviņiem tiek novērotas reti. Mātītes brīvi pārvietojas no vienas teritorijas uz citu. Parasti 1 tēviņa teritorijā uzturas kādas 5 mātītes. Tēviņi, kuriem nav savas teritorijas, uzturas tēviņu vecpuišu baros, kas cenšas izceļot cauri teritorijām, kurās dzīvo mātītes, ar cerību uz pārošanos.

Savā starpā kalāni tāpat kā citi ūdri sazinās ar izkoptu vokalizāciju. Kalāna mazuļa raudāšana tiek salīdzināta ar kaijas kliedzieniem. Mātītes biežāk dūdo, bet tēviņi rūc. Ja kalāni ir satraukti, tie svilpo, šņāc vai īpaši ekstrēmās situācijas skaļi kliedz. Lai arī kalāni kā visi ūdri ir diezgan rotaļīgi dzīvnieki, tos tomēr neuzskata par patiesi sociāliem dzīvniekiem. Tie daudz laika pavada vientulībā, un pamatnodarbēs tie ir paši par sevi, kā medījot, kopjot kažoku vai aizstāvot sevi.

Barība un medības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalānam ir garas un ļoti jūtīgas ūsas, kas palīdz tam atrast medījumu tumsā vai noslēpušos zem akmeņiem un jūras augiem

Kalāns uzturas seklos piekrastes ūdeņos, un, lai medītu, tas ienirst. Pamatā kalāns medī dažādus jūras bezmugurkaulniekus, kā moluskus, jūras ežus, vēžveidīgos un dažu sugu zivis, kā jūrasbullīšus un adatzivis. Medīti tiek dažāda izmēra jūras dzīvnieki, sākot ar sīkajiem gliemju krabjiem un beidzot ar milzīgiem astoņkājiem. Priekšroka tiek dota lielākam medījumam. Kalāns ir viens no retajiem dzīvniekiem, kas barības iegūšanai izmanto darba rīkus.[12] Kalāns ar akmeņiem pārsit cietos jūras dzīvnieku vākus un bruņas. Kalāns ļoti reti ēd jūraszvaigznes, un nejauši apēstas brūnaļģes nesagremotas izceļo cauri kalāna gremošanas sistēmai.

Kalāns medī seklos ūdeņos, bieži tieši pie jūras dibena. Lai gan kalāns var elpu aizturēt līdz 5 minūtēm, niršanas parasti nav garākas par 1 minūti un ne garākas par 4 minūtēm. Kalāns ir vienīgais jūras dzīvnieks, kas spēj pacelt un apgriezt akmeņus jūras dibenā, pārbaudot, vai kaut kas ēdams nav paslēpies zem akmeņiem. Tas spēj ar priekšķepām izplūkāt gliemjus no brūnaļģēm, ierakties dūņās, lai sameklētu dažādus sīkus dzīvniekus.[11] Un tas ir vienīgais jūras dzīvnieks, kas medī zivis ar priekšķepām biežāk nekā ar zobiem.

Zem katras priekšķepas kalānam ir kaut kas līdzīgs ādas somai, ādas kroka stiepjas pāri krūtīm no vienas priekšķepas līdz otrai. Šajā krokā un visbiežāk kreisajā pusē kalāns uzglabā samedīto barību, kuru vēlāk peldot uz muguras ūdens virspusē apēd.[13] Kalāns ar priekšķepām saplēš ieguvumu un iebāž to mutē. Mazos gliemjus kalāns spēj sakošļāt ar visiem vākiem, bet lielākus kalāns sadala daļās, lai tiktu klāt gaļai. Ēdot lielus jūras ežus, kas ir klāti ar asām adatām, kalāns to izēd, pārkožot vēderu, kur adatas ir īsākas, un ar mēli izlaiza eža apvalku. Ja nepieciešams, kalāns lieto akmeni kā darba rīku. Pret akmeni, kas novietots uz krūtīm, tiek sasisti cietie un lielie jūras dzīvnieku vāki un čaulas, turot medījumu priekšķepās. Lai zem ūdens no klintīm atskaldītu jūras ausis[14], kalāns lieto akmeni. Tas 15 sekundēs spēj ar akmeni tai iesist 45 reizes. Kalāns ienirst vairākas reizes, lai noskaldītu jūras ausi.

Ienaidnieki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalāna dabiskie ienaidnieki ir zobenvaļi un jūras lauvas. Mazuļiem bīstams ir arī baltgalvas ērglis.[12] Kalifornijas piekrastē kalānus apdraud haizivis, pamatā lielā baltā haizivs, kas ir par iemeslu tam, ka Kalifornijas kalānu kolonija neizplatās uz ziemeļu pusi. Interesants fakts: jūrā var atrast mirušus, haizivju nokostus kalānus, bet nav redzēts, ka haizivis kalānus ēstu. Tomēr vispostošākās ir naftas avārijas, tās var iznīcināt visu koloniju.[12]

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalāna mazulis lielāko dienas daļu pavada uz mātes krūtīm
Reizēm mazulis paliek kopā ar māti līdz tas ir pilnīgi pieaudzis

Kalāni veido poligāmus pārus. Vienam tēviņam ir vairākas mātītes, tomēr ciešas saites pretējam dzimumam ir tikai uz dažām dienām.[11] Kalāni pārojas ūdenī. Tas reizēm ir diezgan brutāli, tēviņi sakož mātītes degunu līdz asinīm. Mazuļi dzimst visu gadu, bet visvairāk laikā no maija līdz jūnijam ziemeļu populācijām, bet no janvāra līdz martam dienvidu populācijām. Grūsnība, atkarībā no mātītes meklēšanās laikā, ilgst 4 - 12 mēnešus, jo mātīte embrija attīstību var atlikt. Kalifornijas kalāni vairojas katru gadu, atšķirībā no Aļaskas kalāniem, kas vairojas reizi divos gados.

Parasti piedzimst 1 mazulis, kas dzimst ūdenī. Tas sver 1,4 - 2,3 kg.[15] Kalāniem 2% gadījumu piedzimst dvīņi, bet parasti izdzīvo tikai viens mazulis.[7] Piedzimstot, mazulim acis ir atvērtas, tam ir 10 zobi un biezs mazuļa kažoks. Mātes savus tikko dzimušos mazuļus laiza un kopj stundām ilgi. Pēc mātes kopšanas mazuļa kažoks ir piesātināts ar gaisu. Tā ir tik daudz, ka mazulis peld pa ūdens virsu kā korķis un nespēj ienirt. Pūkainais mazuļa kažoks nomainās pēc 13 nedēļām.

Ar pienu māte mazuli zīda 6 - 8 mēnešus Kalifornijas populācijās, bet 4 - 12 mēnešus Aļaskas populācijās. Pieaugušu kalānu barību mātes mazulim sāk pa gabaliņam dot jau 1 vai 2 mēnešu vecumā. Kalāna piens ir ļoti trekns un barojošs, līdzīgāks jūras zīdītājiem, nevis pārējiem caunu dzimtas dzīvniekiem. Mazulis peldēt un nirt sāk mācīties dažas nedēļas pirms spēj ienirt līdz jūras dibenam. Iesākumā mazuļi spēj noķert tikai jūraszvaigznes un oļus.[13] Patstāvību tie iegūst 6 - 8 mēnešu vecumā, lai gan reizēm, ja barības resursi ir nepietiekoši, mātes mazuļus pamet ātrāk. Ir arī otra galējība - reizēm mazulis paliek kopā ar māti līdz ir pilnībā pieaudzis.[15] Kalānu mazuļu mirstība ir ļoti augsta. Izdzīvo tikai 25% mazuļu. Pieredzējušām mātēm parasti ir augstāks izdzīvojušo mazuļu skaits.

Mātīte ir vienīgā, kas rūpējas par mazuli. Ļoti retos gadījumos ir novērots, ka mātīte pieņem mazuli bāreni. Mātes ļoti rūpējas par saviem bērniem, tie nepārtraukti tiek pieskatīti, apmīļoti un sakopti. Tie pamatā atrodas uz mātes krūtīm, mātei guļot uz muguras. Kad mātīte dodas medīt, tā atstāj mazuli dreifējot uz ūdens virsmas, reizēm to ietinot jūraszālēs, lai tas neaizpeldētu pārāk tālu. Palikdams viens, ja mazulis nav aizmidzis, tas skaļi raud un sauc māti atpakaļ. Ir zināmi gadījumi, ka mātes joprojām nēsā savu mirušo mazuli vairākas dienas pēc tā nāves.

Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 3 - 4 gadu vecumā, tēviņi 5 gados. Bieži vien tēviņi tiek pie pārošanās tikai vēl pēc vairākiem gadiem. Savvaļā kalāni var nodzīvot līdz 23 gadiem, bet vidēji līdz 10 - 15 gadiem tēviņi, un līdz 15 - 20 gadiem mātītes. Vecākais kalāns nebrīvē nodzīvoja līdz 28 gadiem. Savvaļas kalāniem nodiluši zobi var kļūt par iemeslu agrai nāvei.

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalānam ir 3 pasugas, kas savstarpēji atšķiras ar auguma izmēriem un galvaskausa formu.[6]

  • Aļaskas kalāns (Enhydra lutris kenyoni) - sastopams gar Aļaskas un Kanādas ziemeļdaļas krastiem.[16]
  • Āzijas kalāns (Enhydra lutris lutris) - sastopams sākot ar Kuriļu salām un beidzot ar Komandora salām, šī ir augumā vislielāka pasuga, ar visplatāko galvaskausu un īsāko deguna kaulu.[17]
  • Kalifornijas kalāns (Enhydra lutris nereis) - sastopams pie Kalifornijas krastiem, visšaurākais galvaskauss, ar visgarāko deguna kaulu un vismazākajiem zobiem.[17]

Kalānu kolonijas un izplatība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalāni dzīvo piekrastes ūdeņos, kas ir 15 - 23 metrus dziļi, parasti neiepeldot jūrā dziļāk par 1 km, kā arī tiek piemeklēti līči, kas pasargāti no atklātiem okeāna vējiem. Kalāniem patīk piekrastes ar klintīm un akmeņiem, kas veido dabīgus aizvējus, jūraszāļu meži un rifi. Lai gan parasti kalāni izvēlas jūras ar akmeņainu dibenu, tie dzīvo arī vietās ar smilšainu jūras dibenu vai vietās, kur krājas dūņas vai saskalojumi. Kalāni daudz neceļo, tie var nodzīvot gadu, atrodoties dažu kilometru lielā teritorijā.

Intensīvo medību dēļ vairāku gadsimtu garumā kalānu skaits dramatiski samazinājās. Zinātnieki uzskata, ka kalānu populācija no 300 000 saruka līdz 1000 - 2000 dzīvniekiem, kas dzīvoja 13 kolonijās. Kalāni mūsdienās aizņem 2/3 no tām teritorijām, kurās tie ir dzīvojuši vēsturiski. Pateicoties dažādiem aizsardzības pasākumiem, kalānu skaits lēnām atjaunojas. Dažādās kolonijās atjaunošanās procesi rit atšķirīgi. Dažos reģionos kalāni ir savairojušies un dzīvo ļoti blīvi, bet dažos atjaunošanās procesi tikpat kā nenotiek. Šobrīd stabilas populācijas dzīvo Krievijas austrumu krastā, Aļaskā, Britu Kolumbijā, Vašingtonas štata krastā un Kalifornijā. Japānā un Meksikā ir ievesti kalāni, lai atjaunotu šo valstu piekrastes kolonijas. Pateicoties cilvēku rūpēm un dažādām programām, 2007. gadā pasaulē kopumā dzīvoja apmēram 107 000 kalānu.[18]

Aļaskas kalāns

Krievijas kalāni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šobrīd Krievijas austrumu krastā dzīvo visstabilākā kalānu populācijas daļa. Pirms 19. gasimta šeit dzīvoja 20 000 - 25 000 kalānu, kas bija apmetušies Kamčatkas, Kuriļu un Komandoru salu piekrastēs. Pēc lielo medību gadiem šajā reģionā dzīvoja apmēram 750 kalāni.[18] Kopš 2004. gada ir veiktas kalānu populācijas atjaunošanas programas, un šobrīd šeit dzīvo 27 000 kalānu, no kuriem 19 000 dzīvo Kuriļu salās, 2000 - 3500 Kamčatkas piekrastē un 5000 - 5500 Komandoru salās.[18] Kalānu pieaugums ir palēninājies, kas liecina, ka kolonija ir sasniegusi maksimālo kapacitāti, ko šis reģions var uzturēt.

Aļaskas kalāni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski Aļaska ir bijusi kalānu galvenā mītnes zeme. Aļaskas piekrastē 1973. gadā dzīvoja 100 000 - 125 000 kalānu. Neskatoties uz aizsardzības pasākumiem 2006. gadā populācija bija sarukusi līdz 73 000 kalānu.[19] Īpaši daudz kalānu izzuda Aleutu salu reģionā. Zinātniekiem īsti nav skaidrs, kādēļ kalānu skaits šeit samazinājās. Vienā no versijām tika vainoti zobenvaļi.[20] Prinča Viljama jūras šauruma koloniju smagi izpostīja naftas kuģa avārija 1989. gadā.[11]

Kalifornijas kalāns

Britu Kolumbijas un Vašingtonas kalāni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz dienvidiem no Aļaskas krastiem kalānu kolonijas ir nelielas un sadrumstalotas. Laika posmā no 1969. gada līdz 1972. gadam no Aļaskas uz Vankūveras salas ūdeņiem netālu no Britu Kolumbijas piekrastes aizveda 89 kalānus. No šiem kalāniem attīstījās veselīga kolonija, un 2004. gadā to skaits sasniedza 3000.[21] Toties Britu Kolumbijas centrālās daļas piekrastē 1989. gadā atklāja jaunu kalānu koloniju, kurā 2004. gadā dzīvoja 300 kalāni. Zinātniekiem nav zināms, vai šī kolonija izveidojās no pārvestajiem dzīvniekiem no Aļaskas, vai tie bija pēcteči kalāniem, kuriem bija izdevies paglābties no kažokādu medniekiem.[21]

Uz Vašingtonas piekrasti laika posmā no 1969. gada līdz 1970. gadam pārveda 59 kalānus. Skaitīšanas dati uzrāda, ka 2004. gadā šeit dzīvoja 743 kalāni.

Kalifornijas kalāni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc skaitīšanas datiem Kalifornijas piekrastē 2007. gadā dzīvoja 3026 kalāni. Pirms lielajām, rūpnieciskajām medībām Kalifornijas krastos dzīvoja 16 000 kalānu,[22] bet 1938. gadā bija izdzīvojuši tikai 50 Kalifornijas kalāni, no kuriem attīstījās mūsdienu kolonija, kas apdzīvo piekrasti no Sanfrancisko līdz Santabarbarai.[23] Lai izveidotu rezerves koloniju Kalifornijas kalānu pasugai gadījumā, ja kāda naftas avārija iznīcinātu vienīgo esošo koloniju, 1980. gados uz Sannikolas salu pārveda 140 Kalifornijas kalānus. Lai arī salas piekraste tika izvērtēta kā piemērota kalāniem, par pārsteigumu biologiem 2005. gadā Sannikolas salas piekrastē dzīvoja vairs tikai 30 kalāni.[24] Kalānu skaits katru gadu lēnām samazinājās, it kā tie pamazām migrētu atpakaļ uz kontinentu.[25]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Komisijas Regula (EK) Nr. 407/2009 ( 2009. gada 14. maijs ), ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību
  2. Sloka N. (1979): Zooģeogrāfija. Rīga, "Zvaigzne".
  3. Species of Concern (Threatened & Endangered Species) | Washington Department of Fish & Wildlife
  4. Liddell, Henry George and Robert Scott (1980). A Greek-English Lexicon (Abridged Edition). United Kingdom: Oxford University Press. ISBN 0-19-910207-4. OCLC 17396377
  5. Koepfli, K.-P; Wayne, R.K. (December 1998). "Phylogenetic relationships of otters (Carnivora: Mustelidae) based on mitochondrial cytochrome b sequences". Journal of Zoology 246 (4): 401–416. doi:10.1111/j.1469-7998.1998.tb00172.x
  6. 6,0 6,1 http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2276185/?tool=pmcentrez
  7. 7,0 7,1 7,2 ADW: Enhydra lutris: Information
  8. 8,0 8,1 Sea Otter, Enhydra lutris at MarineBio.org
  9. Species Profile for Southern Sea otter (Enhydra lutris nereis)
  10. Osmoregulation in Marine Mammals - Ortiz 204 (11): 1831 - Journal of Experimental Biology
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 Reitherman, Bruce (Producer and photographer). (1993). Waddlers and Paddlers: A Sea Otter Story–Warm Hearts & Cold Water. [Documentary]. U.S.A.: PBS.
  12. 12,0 12,1 12,2 AquaFacts
  13. 13,0 13,1 Marine Mammals of Eastern North Pacific and Arctic Waters (2nd ed.). Seattle, Washington: Pacific Search Press. ISBN 0-931397-14-6. OCLC 13760343
  14. EUR-Lex - 32001R1637 - LV
  15. 15,0 15,1 Walker's Mammals of the World Volume II (Fifth ed.). Baltimore and London: The John Hopkins University Press. pp. 1141–1143. ISBN 0-8018-3970-X
  16. http://www.starrsites.com/acsmb/Soundings/archives/Soundings0706.pdf
  17. 17,0 17,1 http://www.jstor.org/pss/1381977
  18. 18,0 18,1 18,2 http://2mn.org/downloads/bookshelf/mm3_book/254-307.pdf
  19. Alaska Region - Marine Mammals Management
  20. Schrope, Mark (15 February 2007). "Food chains: Killer in the kelp". Nature 445 (7129): 703–705. doi:10.1038/445703a
  21. 21,0 21,1 http://www.vanaqua.org/aquanew/fullnews.php?id=1692
  22. California otters rebound, but remain at risk | MailTribune.com
  23. http://www.werc.usgs.gov/otters/ca-surveyspr2007.htm
  24. http://www.fws.gov/pacific/news/2005/seaotterNR.pdf
  25. Sea Otter Show Striking Variability In Diets And Feeding Strategies

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Kalāns