Kallisto (pavadonis)

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Jupitera pavadoni. Par citām jēdziena Kallisto nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Kallisto
Callisto
Kallisto attēls, kurš iegūts 2001. gadā ar NASA zondi "Galileo"
Atklāšana
Atklājējs/i: G. Galilejs
S. Marijuss
Atklāšanas datums: 1610. gada 7. janvārī
Apzīmējumi
Citi nosaukumi: Jupiters IV
Orbitālie parametri
Periapsis: 1 869 000 km
Apoapsis 1 897 000 km
Vidējais orbītas rādiuss: 1 882 700 km[1]
Ekscentricitāte (orbītas izstiepums): 0,0074[1] (tuva riņķa līnijai)
Apriņķošanas periods: 16,6890184 dienas[1]
Vidējais apriņķošanas ātrums: 8,204 km/s
Slīpums: 0,192° (pret ekvatoru)[1]
Pavadonis: Jupitera pavadonis
Fiziskie parametri
Vidējais rādiuss: 2410,3 ± 1,5 km (0,378 Zemes rādiusi)[2]
Virsmas laukums: 7.30×107 km² (0,143 Zemes virsmas)
Tilpums: 5.9×1010 km³ (0,0541 Zemes tilpuma)
Masa: 1,075938 ± 0,000137×1023 kg (0,018 Zemes masas)[2]
Vidējais blīvums: 1,8344 ± 0,0034 g/cm³[2]
Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums uz virsmas: 1,235 m/s² (0,126 no Zemes brīvās krišanas paātrinājuma)[e]
Otrais kosmiskais ātrums: 2,440 km/s
Rotācijas periods: sinhronizēts (vienmēr pagriezts ar vienu pusi uz Jupiteru)[2]
Ass slīpums: nulle[2]
Albedo: 0,22 (ģeometriskais)[3]
Virsmas :
   K[3]
min. vid. max.
80 ± 5 134 ± 11 165 ± 5
Redzamais spožums: 5,65 (opozīcija)[4]
Atmosfēra
Atmosfēras spiediens: 7,5 pbar[5]
Sastāvs: ~4×108 cm−3 oglekļa dioksīds[5]
up to 2×1010 cm−3 skābeklis[6]

Kallisto (grieķu: Καλλιστώ) ir viens no Jupitera pavadoņiem. Pēc lieluma trešais lielākais Saules sistēmas pavadonis, apmēram tik pat liels, kā Merkurs (tomēr pēc masas būtiski atpaliek no šīs planētas). Kallisto grieķu mitoloģijā ir viena no Zeva mīļākajām, tā ir viena no nimfām.

Atklāšanas vēsture un nosaukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kallisto atklāja Galileo Galilejs 1610. gadā ar pasaulē pirmo teleskopu. Uz pavadoņa pirmatklājēja statusu pretendēja arī vācu astronoms Simons Mariuss, kurš novēroja pavadoni 1609. gadā, taču pētījumu rezultātus nebija publicējis.

Nosaukumu „Kallisto” deva tieši Mariuss Simons 1614. gadā pēc sengrieķu mitoloģiskas personas vārda, taču ilgu laiku tas netika lietots. Galilejs četrus atklātos pavadoņus nosauca par „Mediči planētām” un deva tiem kārtas numurus. Kallisto skaitījās kā „ceturtais Jupitera pavadonis”. Tikai 20. gs. vidū nosaukums „Kallisto” guva vispārēju atzīšanu.

Fiziskais raksturojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kallisto iekšējā uzbūve.

Kallisto ir viens no visvairāk ar meteorītu krāteriem pārklātais Saules sistēmas ķermenis. Tas norāda uz to, ka pavadoņa virsma ir ļoti sena (ap 4 mljrd. gadu), bet tā ģeologiskā aktivitāte ļoti zema.

Ir uzskats, ka Kallisto ir pārklāts ar 200 km biezu ledus kārtu, zem kuras atrodas 10 km biezs ūdens slānis. Dziļākie slāņi, iespējams, sastāv no saspiestiem iežiem un ledus, bet pavadoņa centra virzienā iežu un dzelzs koncentrācija pieaug. Tāda uzbūve parasti nav raksturīga lieliem debess ķermeņiem, kuriem kodols ir labi izteikts.

Kallisto ir vismazākais blīvums no visiem Galileja pavadoņiem (jo tālāk no Jupitera, jo mazāks blīvums). Pavadonis, iespējams, sastāv no 60% ledus un ūdens, un 40% krisālisko iežu un dzelzs. Līdzīgs sastāvs varētu būt arī Titānam un Tritonam.

"Asgarda" veidojuma rajons

Uz šķidra okeāna klātbūtni norāda Kallisto magnētiskā lauka raksturlielumi (kuru, iespējams, rada elektriskās strāvas sāļajā ūdenī). Atklāts, ka pavadoņa magnētiskais lauks mainās atkarībā no orientācijas attiecībā pret Jupitera magnētisko lauku; tas dod pamatu uzskatīt par elektrovadoša šķidruma klātbūtni Kallisto iekšienē. Vēl viens arguments par labu šķidram okeānam ir tajā apstāklī, ka uz Kallisto nav raksturīgā „lauzītā” reljefa vietās, pretī milzīgo meteorītu sadursmes vietām (uz Mēness un Merkura tādas reljefa formas ir), kuras izsauc seismisko viļņu darbība trieciena rezultātā; uz Kallisto seismiskie viļņi varētu būt apslāpēti ar šķidruma slāni).

Pavadoņa īpatnība ir „Valhalla” veidojums, kas ir balts plankums 600 km diametrā un ap to apkārt ir koncentriski gredzeni līdz 3000 km diametrā. Acīmredzot, tas ir liela meteorīta krišanas rezultāts. Tam līdzīgs ir „Asgarda” veidojums ar 1600 km diametru. Vēl ir atklāta interesanta taisnā līnijā orientēta krāteru virtne. Iespējams, kosmiskais ķermenis gravitācijas spēku ietekmē tika sarauts virknē sakārtotos gabalos, kuri pēc tam ietriecās Kallisto (līdzīgi Šumeikera-Levi komētai pirms ietriekšanās Jupiterā).

Uz Kallisto ir neparastas vietas ar daudzām nelielām kalnu smailēm, kuras pamazām noārdās. Šīs erozijas mehanisms pagaidām vēl nav skaidrs; iespējams tas ir saistīts ar ledus iztvaikošanu Saules radiācijas iespaidā. Uz Kallisto ir atklāta arī ļoti vāja atmosfēra, kas sastav no ogļskābās gāzes.

Kallisto pētījumi ar starpplanētu zondēm[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jupiters (kā arī visas parējās gigantiskās planētas) tika pētīts tikai ar NASA starpplanētu zondēm. Pirmās Kallisto kosmiskās fotogrāfijas veica zonde „Pioneer-11”, nolidojot garām pavadonim 240 tūkst. km attālumā 1974. gada decembrī. Turklāt „Pioneer-11” precizēja Kallisto masu un blīvumu.

1979. gada martā 125 tūkst. km attālumā garām Kallisto nolidoja „Voyager-1”, bet jūlijā - „Voyager-2” nolidoja 240 tūkst. km attālumā. Zondes nosūtīja kvalitatīvus pavadoņa attēlus, kā arī veica dažādus mērījumus.

No 1995. gada decembra līdz 2003. gada septembrim Jupitera sistēmu pētīja kosmiskā zonde „Galileo”. Šajā laikā zonde 8 reizes satuvinājās ar Kallisto (minimālais attālums – 138 km) un pārraidīja daudz vērtīgas informācijas, tai skaitā magnētiskā lauka mērījumus, kā arī detalizētus pavadoņa virsmas uzņēmumus.

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Planetary Satellite Mean Orbital Parameters. Jet Propulsion laboratary, California Institute of Technology.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Anderson, J. D.; Jacobson, R. A.; McElrath, T. P.; et al. (2001). "Shape, mean radius, gravity field and interior structure of Callisto". Icarus 153: 157–161. doi:10.1006/icar.2001.6664. 
  3. 3,0 3,1 Moore, Jeffrey M.; Chapman, Clark R.; Bierhaus, Edward B. et.al. (2004). "Callisto". Jupiter: The planet, Satellites and Magnetosphere. Red. Bagenal, F.; Dowling, T.E.; McKinnon, W.B.. Cambridge University Press. 
  4. Classic Satellites of the Solar System. Observatorio ARVAL. Atjaunināts: 2007-07-13.
  5. 5,0 5,1 Carlson, R. W.; et al. (1999). "A Tenuous Carbon Dioxide Atmosphere on Jupiter's Moon Callisto" (pdf). Science 283: 820–821. doi:10.1126/science.283.5403.820. PMID 9933159. 
  6. Liang, M. C.; Lane, B. F.; Pappalardo, R. T.; et al. (2005). "Atmosphere of Callisto" (pdf). Journal of Geophysics Research 110: E02003. doi:10.1029/2004JE002322.