Kanaāna

Vikipēdijas lapa
Kanaāna

Kanaāna (Canaan) bija sens nosaukums reģionam uz rietumiem no Jordānas upes. Vēlāk tas kļuva pazīstams kā Palestīna. Kanaānas teritorija aptvēra mūsdienu Izraēlu, kā arī daļu Libānas un Jordānijas. Kanaānieši uzskatāmi par vienu no vecākajām Tuvo Austrumu tautām. Tā bija semītu cilts, kas ieradusies Vidusjūras austrumu piekrastē no Arābijas pussalas un sajaukusies ar citiem šī reģiona pirmiedzīvotājiem, par kuriem ziņas ir skopas. Daži vēsturnieki gan uzskata, ka kanaānieši nav bijuši viena etniskā grupa, bet gan vairāku grupu kopums, kas ietvēra perizītus, hetus un hivītus. Kanaānieši ir ievērojami ar to, ka ar viņiem šajā reģionā aizsākās bronzas laikmets. Šī reģiona straujā saimnieciskā attīstība izskaidrojama gan ar bronzas tehnoloģijas ieviešanu, gan arī ar to, ka, tāpat kā citās plašā Vidusjūras reģiona daļās, arī Palestīnā klimats senatnē bija daudz mitrāks un auglīgāks, nekā tas ir mūsdienās.

Apmēram 3. tūkstošus gadu p.m.ē. kanaānieši sāka apmesties pilsētās un no jau agrāk izveidotām nocietinātām apmetnēm attīstījās vairākas pilsētvalstis, tai skaitā Jērika. Viņi arī tiek uzskatīti par alfabēta pirmajiem izgudrotājiem (dažreiz gan par tiem uzskata feniķiešus — kanaāniešu pēcnācējus). Kanaāniešu ticējumos meklējamas arī mūsdienu lielāko reliģiju — jūdaisma, kristietības un islāma saknes.

Daži vēsturnieki uzskata, ka senebreju valoda izveidojusies uz kanaāniešu valodas pamatiem. Savukārt feniķiešu valoda uzskatāma par senebreju valodas agrīno formu.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]