Kartupeļu lapgrauzis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kartupeļu lapgrauzis
Leptinotarsa decemlineata
Kartupeļu lapgrauzis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Klase Kukaiņi (Insecta)
Kārta Vaboļu kārta (Coleoptera)
Dzimta Lapgraužu dzimta (Chrysomelidae)
Ģints Leptinotarsa
Suga Kartupeļu lapgrauzis (L. decemlineata)

Kartupeļu lapgrauzis (latīņu: Leptinotarsa decemlineata) pieder pie Leptinotarsa ģints, lapgraužu dzimtas, vaboļu kārtas. Šajā ģintī sastopamas vairāk kā 40 sugas. Kartupeļu lapgrauzi pirmo reizi atklāja Tomas Nutals (Thomas Nuttal) 1811. gadā un pirmo reizi aprakstīta Tomas Saijs (Thomas Say) 1824. gadā. [1][2]

Morfoloģija un ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šo vaboli var noteikt gan pēc pieaugušajiem īpatņiem (imago), gan to kāpuriem. Vaboles ir līdz 12 mm garas, tām ir dzelteni spārni ar 10 melnām svītrām. Kāpuri ir līdz 16 mm gari, drukni, sarkani līdz oranždzelteni. Šo kukaini var atpazīt arī olu un kūniņas stadijā. Olas ir koši dzeltenas, aptuveni 1,7-1,8 mm garumā un 0,8 mm platumā.

Kartupeļu lapgrauža Leptinotarsa decemlineata kāpuru stadija
Kartupeļu lapgrauža Leptinotarsa decemlineata olu stadija
Kartupeļu lapgrauža Leptinotarsa decemlineata kūniņas stadija

Parasti olas tiek dētas grupās. Kūniņas atrodas 2-5 cm dziļi augsnē, tām ir ovāla forma, tās ir oranžīgā krāsā. Kartupeļu lapgrauzis (tautā saukts arī par "Kolorado vaboli"') ievests un izplatījies Eiropā, dzimtene ir Amerika. Mūsdienās šī suga sastopama Ziemeļu puslodes subtropu un mērenajā klimatiskajā zonā. Vabole nodara būtisku kaitējumu kartupeļu audzētājiem, jo tā pārtiek no kartupeļu lakstiem. Ar kartupeļiem barojas gan pieaugušās vaboles, gan to kāpuri. Vaboles barojas arī ar citiem nakteņu dzimtas augu lakstiem (piemēram, tomātiem). [3] [1]

Kartupeļu lapgrauža Leptinotarsa decemlineata izplatības areāls (dzeltenais: sugas izcelsmes areāls, oranžais: izplatības areāls, zaļais: kartupeļu izcelsmes areāls)

Dzīves cikls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gadā attīstās 1 paaudze. Vaboles izlido pavasarī un uzmeklē dīgstošos kartupeļus, mātītes dēj olas lapu apakšpusē, grupās pa 30-40. Izšķīlušies kāpuri uzturas vienkopus un grauž kartupeļu lapas. Sevišķi intensīvi barojas trešā un ceturtā auguma kāpuri. Kāpuru attīstība ilgst 16-34 dienas, pēc tam tie ierokas augsnē iekūņoties un parasti augusta sākumā izkūņojas jaunās vaboles, kas turpina grauzt jau nobriedušās lapas. Attīstību veicina silts un sauss laiks. Ja trūkst barības, vaboles ierokas augsnē un optimāla mitruma apstākļos tur var palikt līdz diviem mēnešiem. Septembrī, kad laiks kļūst vēsāks, vabolēm augsnē iestājas diapauze, kas var turpināties līdz 3 gadiem. Vaboles augsnē pārziemo, parasti 30-35 cm dziļumā, bet pie nelabvēlīgiem apstākļiem var ziemot 1 m dziļumā.[3] [1]

Ierobežošanas metodes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabiskie ienaidnieki ir mārītes, zoofāgās blaktis un zeltactiņas, kas iznīcina olas. Ar kāpuriem barojas putni. Mitrā laikā kāpuri nereti saslimst (inficējas) un iet bojā. Dabisko ienaidnieku nozīme kartupeļu lapgrauža skaita ierobežošanā ir neliela. Par kartupeļu lapgrauža savairošanās gaitu var spriest pēc vaboļu un izdēto olu daudzuma uz kartupeļu lapām. Populāciju blīvumu un lauksaimniecisko kaitējumu var samazināt, periodiski no auga nolasot pieaugušās vaboles un to kāpurus. Pie augsta populācijas blīvuma mehāniska nolasīšana nelīdzēs, tad jāizmanto bioloģiskās vai ķīmiskās kontroles. Bioloģiskā kontrole nav visefektīvākais kartupeļu lapgrauža populācijas regulācijas mehānisms, jo tām ir maz dabisko ienaidnieku. Visbūtiskāk ietekmē parazitoīds - Myiopharus sp. (Diptera: Tachinidae). Visefektīvākais populācijas regulācijas mehānisms ir ķīmiskā kontrole. Ķīmiskā kontrole ir insekticīdu izmantošana. Insekticīdi ir plaši izmantoti cīņā ar kartupeļu lapgrauzi, taču šiem kukaiņiem strauji veidojas rezistence. Visjutīgākie pret insekticīdiem ir kāpuru pirmās divas paaudzes. Pieaugušās vaboles, kas tikko ir izkūņojušās, var ievākt, izmantojot augsnes lamatas dzeltenā krāsā. [1]

Populācijas ietekmējošie faktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indivīdu skaits pa gadiem var būtiski atšķirties: vienu gadu indivīdu skaits var būt salīdzinoši zems, otru gadu augsts[4]. Vislielākā mirstība ir novērota olām, šo mirstību izraisa galvenokārt plēsoņas – kartupeļu lapgrauža dabiskie ienaidnieki. Arī kūniņu mirstība ir salīdzinoši augsta, to izraisa parazitoīdsMyiopharus sp. (Diptera: Tachinidae). Vabolēm ir salīdzinoši augsta ziemošanas mirstība, mirstības koeficents svārstās no 0-0,70, kas parāda, kāda daļa mirst atkarībā no ziemas labvēlības. Kopumā populācijas lielumu un dinamiku ir grūti novērtēt, jo pastāv augsta migrācija. [5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Jacques R., Fasulo T. 2009. Colorado Potato Beetle, Leptinotarsa decemlineata (Say) and False Potato Beetle, Leptinotarsa juncta (Germar) (Insecta: Coleoptera: Chrysomelidae). http://edis.ifas.ufl.edu/pdffiles/IN/IN30300.pdf
  2. Capinera JL. 2001. Handbook of Vegetable Pests. Academic Press, San Diego. 729 pp.
  3. 3,0 3,1 Boiteau G. 1992. Colorado potato beetle LIFE STAGES. Agriculture Canada Publication, http://publications.gc.ca/collections/Collection/A43-1878-1992E.pdf
  4. Voss R., Ferro D. 1992. Population dynamics of the Colorado potato beetle (coleoptera:chrysomelidae) in western Massachusetts. American Journal of Potato Research, 69(8):473-482 pp
  5. Cañas L. A., Robert J. O'Neil, Timothy J. Gibb. 2002. Population ecology of Leptinotarsa undecimlineata Stål (Coleoptera: Chrysomelidae): population dynamics, mortality factors, and potential natural enemies for biological control of the Colorado potato beetle. Biological Control, 24: 50-64.