Katari

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Katari izdztīti no Karkasonas

Katari ir viduslaiku Eiropā maniheisma ietekmē radusies reliģiska grupa, ko parasti pieskaita pie kristīgajiem ķeceriem. Kataru kustība aizsākās ap 10. gs. Balkānos , kur viņus dēvēja par bogomiliem, un tālāk izplatījās uz Eiropas dienvidrietumiem, kur viņus bieži identificēja ar albiģiešiem. ap 14. gs. visu inkvizīcija kataru kustību bija vai nu iznīcinājusi, vai arī piespiedusi darboties nelegāli.
Katari uzskatīja — pār šo pasauli valda Sātans, bet cilvēki(un arī citas būtnes) ir pasaulīgā forma, kādā iemiesojušies gari, kas, Sātana, vedināti, sadumpojušies un izraidīti no debesīm. Būtnei mirstot, dvēsele iemiesojas jaunā būtnē, un tas atkārtosies tik ilgi, līdz kataru ticība šo dvēseli būs vienojusi ar Kristu. Tam, kurš kļuvis par kataru, nāve sniedz atbrīvošanu, svētlaimības vīziju un mūžīgu dzīvošanu Jēzū Kristū.
Centrālais kataru rituāls bija kristīšana ar garu jeb konsolaments; uzskatīja, ka tas izlabo Grēkā krišanas katastrofālās sekas. Kristīšanā saņemamais gars ir Paraklets jeb mierinātājs, un tas nododams ar roku pieskāriena aktu. Dievam piekļūt ticīgie jeb Credentes var tikai ar starpniekiem — ordinētajiem priesteriem. Ticīgie visos jautājumos paklausīja šiem pilnīgajiem un dienas vadīja stingrā askēzē. Aspekti, kādos atšķīrās no Romas katoļiem:

  • Dzīves veidā katari izvairījās lietot jebko, kas kaut kādā veidā varētu mudināt tiekties slīgt materiālismā — viņus raksturoja absolūta vienkāršība, veģetārisms
  • Katari sludināja visu dvēseļu vienlīdzību, sievietes vienlīdzību ar vīrieti, vienlīdzību garīgo iniciāciju saņemšanā. Abu dzimumu īpatsvars kataru vidū bija aptuveni vienāds
  • Viņi ne tikai ticēja, bet zināja par reinkarnāciju un cilvēka pārmiesošanos garīgas evolūcijas ceļā

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar 11. gadsimtu katarisms sāka izplatīties pa visu Rietumeiropu. Romas katoļi juta apdraudējumu savai varenībai un nolēma veikt pasākumus katarisma ietekmes mazināšanai. 1165. gadā notika konference ar mērķi vienot visus katoļus, arī katarus, taču tā bija neveiksmīga. Pāvests Inocents III sūtīja pie katariem vienu no uzticamākajiem vīriem Bernardu no Klervo, taču iecere beidzās ar to, ka sūtnis pats savām acīm redzēja, ka katari ticībā ir patiesāki nekā korumpētā katoļu Baznīca[nepieciešama atsauce]. Oficiālajai Baznīcai tas nederēja, jo vajadzēja saglabāt varu un ietekmi, tā 1209. gadā tika uzsākts Krusta karš pret katariem. Lai gan katariem palīgā bieži devās templiešu bruņinieki, viņu pilsētas viena pēc otras kapitulēja pārspēka priekšā lielais vairums kataru tika fiziski iznīcināti. Par Krusta karu kulmināciju uzskatāma Montsegira kalna ieņemšana 1244. gadā. Baznīca piedāvāja sagūstītajiem montsegiriešiem dzīvību apmaiņā pret attiekšanos no savas ticības, taču visi 220 nolēma nāvi ugunī. Lai gan šodien nocietinājums uz Montsegira kalna nav kataru celts, kalna galā redzami senā nocietinājuma pamati. Pēc Montsegira sagrāves kataru reliģijas liktenis bija izlemts. Pārspēka priekšā krita atlikušās pilsētas. Pēdējo atlikušo "oficiālo" kataru Galheimu Galibasti sadedzināja 1321. gadā. Ar kataru uzskatu pētījumiem nodarbojies antropologs R. Šteiners.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantotā literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Žurnāls "Mistērija", 2010. g. maijs
  • "The Hutchison dictionary of ideas": London, 1994

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]