Kauja par Rīgas jūras līci (1915)

Vikipēdijas lapa
Kauja par Rīgas jūras līci (1915)
Daļa no Pirmā pasaules kara

Krievu karakuģis Slava, ap 1915. gadu
Datums1915. gada 8-20. augusts
Vieta
Iznākums Antantes uzvara
Karotāji
Valsts karogs: Krievijas Impērija Krievijas Impērija
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Lielbritānija
Valsts karogs: Vācijas Impērija Vācu impērija
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Krievijas Impērija Vasīlijs Kaņins Erhards Šmits
Spēks
1 karakuģis
1 Bruņu kreiseris
16 eskadras mīnu kuģi
4 lielgaballaivas
1 mīnukuģis
6 zemūdenes
4 karakuģi
3 Līnijkuģi
1 Bruņu kreiseris
5 vieglie kreiseri
56 torpēdlaivas
14 mīnu meklētāji kuģi
Zaudējumi
150 nogalināti, ievainoti un sagūstīti
2 lielgaballaivas nogremdētas
1 karakuģis bojāts
1 eskadras mīnu kuģis bojāts
65 nogalināti vai ievainoti
1 torpēdlaiva nogremdēta
2 mīnu meklētāji nogremdēti
1 vieglais kreiseris bojāts
1915. gada 17. augustā Irbes šaurumā pie Lūžņas nogremdētais vācu torpēdu kuģis V 99
Pirmā pasaules kara laikā Rīgas jūras līča un Somu jūras līča aizsardzībai izveidotie mīnu lauki un krasta baterijas (1939. gada zīmējums)

1915. gada kauja Rīgas jūras līcī notika Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada augustā, Kurzemes ofensīvas laikā, kad pēc Kurzemes guberņas iekarošanas Vācijas Impērijas jūras kara flotes virspavēlnieks Heinrihs fon Hoencollerns (Hohenzollern) deva pavēli iegūt kontroli pār Rīgas jūras līci. Pēc jūras kaujas pie Pērnavas vācu kara flotes pavēlniecība bija spiesta atteikties no šiem plāniem līdz 1917. gadam, kad līdztekus Rīgas operācijai vācu flote veica operāciju "Albiona", kurā iekaroja Igaunijas salas.

Kaujas mērķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu flotei izvirzīja četrus uzdevumus: 1) iznīcināt krievu flotes daļas, kas apsargāja ziemeļu ieeju līcī pie Monas (Muhu) salas; 2) izveidot mīnu aizsprostu starp Muhu salu un kontinentu; 3) sabombardēt Daugavgrīvas cietokšņa nocietinājumus; 4) noslēgt Pērnavas ostu, kas kalpoja kā britu zemūdeņu osta.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūras kaujas pirmā daļa notika no 1915. gada 6. līdz 9. augustam, kad vācu karakuģi cauri mīnētajam Irbes šaurumam ielauzās Rīgas jūras līcī, bet pēc jūras kaujām bija spiestu atgriezties atpakaļ Baltijas jūrā.

No 16. līdz 20. augustam notika kaujas Irbes šaurumā, uz ziemeļiem no Roņu salas un Rietumigaunijas (Monzunda) arhipelāgā, kas beidzās ar kauju pie Pērnavas ostas 1915. gada 20. augustā.

Pērnavas kauja sakās 20. augusta rītā, kad vācu tvaikoņi pietuvojās Pērnavas molam. Taču, baidoties no vācu desanta, krievi jau bija aizsprostojuši ieeju ostā — starp moliem bija nogremdēti trīs burinieki un fabrikas “Waldhof” prāmis. Atbildot uz krievu uzsākto apšaudi, vācu karakuģi savu uguni vērsa pret pilsētu un 40 minūšu laikā Pērnavas osta bija bloķēta. Vācieši atkāpās jūrā, pa ceļam nogremdējot sešus vietējo Kihnu salas iedzīvotāju burukuģus. Komandants Rodzjanko, nobijies no vāciešu desanta iespējamības, lika uzspridzināt fabriku “Waldhof”, elektrostaciju, pienotavu, petrolejas noliktavas, kā arī nogremdēt jūrā palikušos kuģus. Pārējos Rīgas līča ieņemšanas uzdevumus vācu flotei izpildīt neizdevās.

Šajā operācijā krievu flote zaudēja 2 lielgaballaivas, 2 tvaikoņus, 9 nelielus buriniekus, 1 prāmi un 1 hidroplānu. Nopietnus bojājumus cieta bruņukuģis “Slava” (Слава). Vācieši zaudēja 2 jūras medniekus un 3 tralerus. Nopietni bojāts bija līnijkreiseris “Moltke”, vieglais kreiseris “Thetis”, jūras mednieks "S-144" un traleris "T-77". Vieglāki bojājumi bija līnijkreiserim “Von der Tann”, vieglajam kreiserim “Augsburg” un jūras medniekam "V—183".

Spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas Impērijas kara flotes kuģi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas jūras kara flote:

  • 4. eskadras (IV. Geschwader) kuģi — Braunschweig, Elsass, Wittelsbach, Wettin, Mecklenburg, Schwaben, Zähringen
  • izlūkkuģi (Aufklärungsstreikräfte) — Roon, Prinz Heinrich, Augsburg, Bremen, Lübeck, Thetis, V 99, V 100
  • nodrošināšanas grupa (Sicherungsverbänd) — 8. un 10. torpēdkuģu flotile ar 22 kuģiem, 2. mīnukuģu divizions ar 14 mīnu meklētāju kuģiem
  • zemūdenes — U 9, U 26, UC 4
  • mīnu kuģis (Hilfsminenleger) Deutschland

Atlantijas okeāna kara flote:

  • 1. eskadras (I. Geschwader) kuģi — Nassau, Rheinland, Westfalen, Posen, Ostfriesland, Thüringen, Oldenburg, Helgoland
  • 1. un 2. izlūkkuģu grupa (I. und II. Aufklärungsgruppe) — Seydlitz, Moltke, Vonn der Tann, Graudenz, Regensburg, Stralsund, Pillau
  • torpēdkuģis Kolberg un četras torpēdlaivu flotiles I. (4 kuģi), III. (10 kuģi), V. (8 kuģi), IX. (10 kuģi)
  • mīnukuģu divizions (13 kuģi)

Krievijas Impērijas kara flotes kuģi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • eskadras bruņukuģis Slava («Слава»)
  • kreiseri — Bajan («Баян»), Gromoboi («Громобой»)
  • ekskadras mīnukuģi (эсминци) — Novik, Ohotnik, ģenerālis Kondratenko, Sibīrijas strēlnieks, Amurec, Usurijec, Buhāras emīrs, Finn, Dobrovoļec, Ukraina, Voiskovoi, Strašnij, Donas kazaks
  • mīnukuģis Amūra («Амур»)
  • lielgaballaivas (Канонерские лодки) — «Грозящий», «Сивуч», «Храбрый»
  • zemūdenes Gepards, Makrele, Minoga, Drakons
  • lidmašīnu bāzes kuģis Oitica

Britu impērijas kara flotes kuģi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • zemūdenes E 1, E 9

Kaujās iesaistītie karakuģi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu karakuģi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievu karakuģi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu zemūdenes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]