Kauja par Vīni

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kauja par Vīni
Daļa no Lielais turku karš un Osmaņu-Habsburgu kari
Vienna Battle 1683.jpg

Kauja par Vīni 1683. gada 12. septembris
Datums 1683. gada 12. septembris
Vieta Vīne, Austrija
Iznākums Izšķiroša Svētās savienības uzvara
Karotāji
Svētā savienība:

Herb Rzeczypospolitej Obojga Narodow.svg Polija-Lietuva
Flag of the Habsburg Monarchy.svg Austrija
Flagge Königreich Sachsen (1815-1918).svg Saksija
Flag of Bavaria (striped).svg Bavārija
Frankenrechen.svg Frankonija
Svābija

Karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija
Krimas haniste
Transilvānija
Valahija
Moldāvija
Komandieri
Jans Sobieskis III Mustafa pašā Melnais
Spēki
70,000 138,000
Upuri
4,000 nogalināti 15,000 nogalināti

Kauja par Vīni notika 1683. gada 11.-12. septembrī, pēc divus mēnešus Osmaņu impērijas karaspēka pilsētas aplenkšanas. Osmaņu impērijas karaspēks šajā kaujā tika sagrauts. Tas iezīmēja šīs impērijas ekspansijas beigu sākumu Eiropā, kā arī tās varenības norietu. Savukārt Eiropā tas ļāva nostiprināties Habsburgu dinastijai.

Kaujā par Vīni pretī osmaņu karaspēkam stājās apvienotais poļu, austriešu, vācu karaspēks Polijas-Lietuvas karaļa Jana III Sobeska vadībā. Osmaņu armiju vadīja lielvezīrs Merzifonlu Kara Mustafa Paša.

Karaļa Sobieska karaspēka uzbrukums sākās 12. septembra pēcpusdienā ar huzāru kavalērijas triecienu osmaņu armijas nometnes pašā centrā. Pievakarē ap pussešiem karalis pats jau zirga mugurā jāja pa osmaņu nometni, vērojot paniku, apjukumu un notiekošo osmaņu karotāju apkaušanu. [1]

Plašākā nozīmē kaujas par Vīni iznākums nozīmēja Eiropas valstu uzvaru pār Osmaņu impēriju ap 300 gadu ilgajā cīņā. Tiesa, arī pēc uzvaras kaujā par Vīni Habsburgu Austrijai bija nepieciešami vēl 16 gadi, lai atbrīvotu no Osmaņu impērijas spēkiem Ungāriju, Transilvāniju un citas teritorijas. Taču lielākā daļa Balkānu joprojām palika Osmaņu impērijas ietekmes sfērā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Davies Norman. Europe. A History. Pimlico, 1997., p.643.