Kauja pie Paju

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kaujas piemiņai veltītais monuments uz trīspakāpju kurgāna (1994) pie Valkas-Tartu šosejas.

Kauja pie Paju (igauņu: Paju lahing) bija viena no izšķirošajām kaujām Igaunijas un Latvijas brīvības cīņu laikā. Tā notika pie Valkas-Tērbatas lielceļa 7,5 km uz ziemeļiem no Valkas 1919. gada 31. janvārī. Kaujas iznākumā somu un igauņu karaspēka vienības piespieda Padomju Latvijas armijas sastāvā karojošās latviešu strēlnieku daļas atstāt Valku, tomēr kaujā tika nāvīgi ievainots Tērbatas partizānu bataljona komandieris Jūlijs Kuperjanovs. Piemiņu par šo kauju iemūžina granīta monuments uz trīspakāpju kurgāna, kuru kaujas 75.gadadienā 1994.gada 30.janvārī atklāja Igaunijas prezidents Lenarts Meri.

Pretinieku spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaujā pie Paju muižas Valkas aizstāvēšanas operācijā Sarkanās armijas pusē Emīla Vītola vadībā cīnījās 7. latviešu strēlnieku pulka 2. un 3. bataljona četras rotas un 1. Latviešu strēlnieku divīzijas rezerves bataljons. Precīzs latviešu karavīru skaits nav zināms, pēc dažādiem aprēķiniem tas svārstās no 500 līdz 1200 vīriem, ko pastiprināja 13 ložmetēji, 4 lielgabali un bruņuvilciens. [1] Iespējams, ka nesakritības iemesli ir saistāmi ar to, ka pēc kaujām Krievijā bataljoni nebija pilnā kaujas sastāvā vai arī tādēļ, ka tiek pieskaitītas arī citas Valkā esošās Sarkanās armijas karaspēka vienības, piemēram, Novgorodas divīzijas 83. un 85. pulki, kas kaujā nemaz nepiedalījās. [2]

Igaunijas bruņoto spēku sastāvā cīnījās somu brīvprātīgo pulks "Ziemeļu dēli" (380 vīru) un Tērbatas partizānu bataljons (303 vīru), kopā 683 karavīru sastāvā, ko pastiprināja 22 ložmetēji un 6 lielgabali. Citas igauņu un somu vienības no austrumiem veica apiešanas manevru.

Kaujas norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaujas norises shēma (igauņu variants).[3].

Pēc sakāvēm pie Tērbatas Sarkanās armijas 2. Novgorodas divīzijas un 10. divīzijas daļas strauji atkāpās dienvidu virzienā. Igaunijas bruņoto spēku Dienvidu frontes komandieris somu ģenerālis M.Vetcers 30.janvārī pavēlēja sākt uzbrukumu svarīgajam dzelzceļa mezglam Valkai, izvirzot no Tērbatas puses trieciengrupu pulkveža Hansa Kalma vadībā. Rīta agrumā igauņi ieņēma Paju muižu, bet tikko Valkā ieradušās latviešu strēlnieku vienības devās pretuzbrukumā un muižu atguva.

Nākamajā dienā plkst. 12.40 pāri atklātam laukam uzbrukumā devās Tērbatas partizānu bataljons, kas cieta lielus zaudējumus, ieskaitot nāvīgi ievainoto bataljona komandieri Jūliju Kuperjanovu. Arī latviešu vienības lielgabalu apšaudes rezultātā cieta zaudējumus, tomēr atvairīja atkārtotos somu un igauņu karavīru uzbrukumus. Lai izvairītos no aplenkuma, ar tumsas iestāšanos latviešu strēlnieki saņēma pavēli atkāpties. Somu un igauņu vienības metās uzbrukumā un nodarīja prāvus zaudējumus atejošajām latviešu strēlnieku vienībām.

Iznākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. februārī Igaunijas armija bez kaujas iegāja Valkā, Sarkanās armijas daļas 4. februārī atstāja arī Veru. Pēc latviešu vēsturnieku datiem kaujā krita 170 latviešu un 156 somu un igauņu karavīru, bet pēc igauņu datiem kaujā krita ap 300 Sarkanās armijas karavīru un tikai 46 igauņu un somu karavīru, 103 tika ievainoti.[4]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Valdis Bērziņš. Latviešu strēlnieki: drāma un traģēdija. Rīga: LVI apgāds, 1995. 288.lpp.
  • Igors Vārpa. Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, Padomju Krievijas un PSRS karogiem: latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos. Rīga: Nordik, 2006. 726.lpp.
  • Urmas Salo: "Paju lahing: müüt ja tegelikkus". Ajalooline Ajakiri 2000 Nr. 3, S. 69–96 (igauniski)
  • Urmas Salo: "Julius Kuperjanov Paju lahingus". Tuna 2004 Nr. 1, S. 39–50 (igauniski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]