Kaujas pie Daugavpils (1920)

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par 1920. gada kaujām pie Daugavpils. Par citām jēdziena Daugavpils kaujas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.


1920. gada kaujas pie Daugavpils
Latvijas brīvības cīņas
Daugavpils ieņemšanas operācija.jpg
1920. gada Daugavpils ieņemšanas operācija
Datums 1920. gada 3.-9. janvāris
Vieta Daugavpils un tās apkārtne
Iznākums Latvijas un Polijas karaspēka uzvara
Karotāji
Valsts karogs: Latvija Latvijas Republika
Valsts karogs: Polija Polijas Republika
Flag of Latvian SSR (1918-1920).svg Latvijas SPR (līdz 13. janvārim)
Flag of Russian SFSR (1918-1937).svg Krievijas PFSR
Komandieri
Valsts karogs: Polija Edvards Ridzs-Smiglijs,
Valsts karogs: Latvija Jānis Puriņš - Austrumu frontes pavēlnieks
Flag of Russian SFSR (1918-1937).svg Vladimirs Gitiss - Rietumu frontes pavēlnieks,
Flag of Russian SFSR (1918-1937).svg Augusts Korks - 15. armijas komandieris
Spēki
ap 35 000 karavīru vairāk nekā 2000 karavīru

Kaujas pie Daugavpils (poļu: Bitwa pod Dyneburgiem, krievu: Бои за Двинск), militārajā vēsturē pazīstama arī kā operācija Ziema (poļu: operacja Zima) bija Latvijas un Polijas armiju kopīga uzbrukuma operācija Latvijas brīvības cīņu laikā ar mērķi ieņemt Daugavpili un aizsākt Latgales atbrīvošanas militāro kampaņu. Kaujas notika no 1920. gada 3. līdz 9. janvārim.[1]

Priekšvēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada maijā un jūnija sākumā Latvijas un Igaunijas bruņotie spēki atspieda Padomju Latvijas armiju līdz Latgalei, bet 1919. gada jūnijā pēc konflikta ar Baltijas landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļām uzbrukums apsīka. 14. augustā vācu izveidotās Rietumkrievijas armijas pavēlnieks Bermonts nosūtīja Krievijas Augstākajam pavēlniekam admirālim Kolčakam ziņojumu par sava korpusa plāniem uzbrukt Daugavpilij. 1919. gada 30. augustā Polijas leģiona 1. kājnieku divīzija (1. Dywizja Piechoty Legionów) atspieda Sarkano armiju no Viļņas apgabala un sasniedza Daugavas kreiso krastu pie Grīvas. 2. latviešu sarkano strēlnieku pulks uzbrukumu apturēja un atguva Grīvas dzelzceļa staciju un Nīderkūnus.

Sakarā ar Deņikina vadītās armijas uzbrukumu karadarbība apklusa un septembrī un oktobrī notika poļu-padomju diplomātiskās sarunas, kas Padomju Krievijai ļāva pārmest latviešu strēlnieku divīziju no Latgales uz Dienvidu fronti un sakaut Dienvidkrievijas armiju Orlas-Kromu kaujās un ģenerāļa Judeniča komandēto Ziemeļrietumkrievijas armiju pie Petrogradas 1919. gada beigās. Krievijas Rietumu frontē pie Daugavpils atradās uz likvidētās LSPR armijas bāzes izveidotā 15. armija, kuras satāvā bija trīs kājnieku pulki un kavalērijas eskadrons ar apmēram 2000 karavīriem. Daugavpils cietokšņa garnizonu komandēja Ansis Daumanis.

Bermontiādes cīņu laikā 1919. gada novembrī Polijas valdība piedāvāja Latvijas valdībai noslēgt pret Padomju Krieviju vērstu militāro savienību. Sarunas beidzās ar līguma parakstīšanu un kopīgas militārās operācijas "Ziema" iztrādāšanu. Par operācijas sākumu nolika 1920. gada janvāra sākumu.

Kaujas norise[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poļu 1. tanku pulka FT-17 tanki Daugavpils kaujas laikā
Latviešu (pa kreisi) un poļu (pa labi) karavīri pēc Daugavpils atbrīvošanas.

Agrāko Pirmā pasaules kara frontes līniju gar Daugavu pie Daugavpils aizsargāja Padomju Krievijas Rietumu frontes 15. armijas 33., 31., 30., 29. un 28. pulki, 30. komunistu rota, 2. jātnieku eskadrons un viens bruņotais vilciens. Kopā pilsētas apkārtnē bija vismaz 2000 karavīru ar 35 ložmetējiem un 24 lielgabaliem. Uzbrukums Daugavpilij sākās 1920. gada 3. janvāra agrā rītā. Polijas leģiona 3. divīzija un daļa no 1. divīzijas šķērsoja aizsalušo Daugavu un ar 1. tanku pulka atbalstu līdz pēcpusdienai tiešā triecienā ieņēma pilsētu. Daļa no 1. divīzijas aplenca pilsētu no austrumiem, bet Latvijas bruņoto spēku Kurzemes divīzijas daļas no ziemeļiem.

Latgales divīzijas 9. Rēzeknes pulks pārgāja pār aizsalušo Daugavu plašā posmā tagadējā Dunavas pagastā starp Cukuriņiem un Dunavu un ātri izsita ienaidnieku no visiem nocietinājumiem Daugavas labajā krastā. Lielākā kauja notika pie Rīgas-Daugavpils dzelzceļa Jaunās (Novajas) sādžas apkaimē, kur Rēzeknes pulka karavīrus ar ložmetējiem apšaudīja Nīcgales stacijā esošais bruņotais vilciens. Pēc dzelzceļa līnijas ieņemšanas pulks turpināja uzbrukumu pāri aizsalušajiem purviem līdz sasniedza Dubnas upi no Lazdāniem līdz Mačāniem tagadējā Rožkalnu pagastā. Baltijas landesvērs šķērsoja Daugavu uz leju no Dunavas jau pēc dažām stundām sasniedza Dubnas upes labo krastu.

Kurzemes divīzijas 3. Jelgavas pulka trīs bataljoni šķērsoja Daugavu pa ledu pie Glaudāniem tagadējā Dvietes pagastā. Daugavas labajā krastā notika pirmā kauja pie Gančevsku un Mīstelu ciemiem tagadējā Līksnas pagastā. Sarkanās armijas 33. pulka daļas atkāpās līdz Līksnas dzelzceļa stacijai, kurā no Nīcgales iebrauca padomju bruņotais vilciens ar ložmetējiem un artilērijas baterija. 3. Jelgavas pulka II bataljons aplenca staciju un dienvidos no tās uzspridzināja sliedes, lai nedotu iespēju vilcienam aizbraukt uz Daugavpili. Sarkanarmieši atkāpās ziemeļaustrumu virzienā, pametot stacijā 20 gūstekņu, bruņuvilcienu un 14 preču vagonus ar artilērijas šāviņiem. Pēc Līksnas stacijas ieņemšanas 3. Jelgavas pulka II bataljons vakarā sasniedza Daugavpili, kuru jau bija ieņēmis poļu karaspēks. Daugavpils cietoksnis bez kaujas padevās. 3. Jelgavas pulka I bataljons pārrāva pretinieka nocietinājumus pie Tenisiem un līdz vakaram pavirzījās 12 līdz 15 km līdz Dublinieku-Baltu līnijai tagadējā Vaboles pagastā, bet III bataljons uzvarēja sarkanarmiešus kaujā Daugavas krastā starp Kalvāniem un Somugalu un līdz vakaram sasniedza līniju Mukāni-Logocki tagadējā Kalupes pagastā.

4. janvārī 3. Jelgavas pulks uzbruka Sarkanās armijas nocietinājumiem starp Višķu un Kalupes ezeriem un sasniedza līniju Kalupe-Uda Kalupes pagastā, bet 9. Rēzeknes pulks un Landesvērs izturēja pretuzbrukumus iepriekš ieņemtajās pozīcijās gar Dubnas upi. 5. janvārī arī 3. Jelgavas pulks sasniedza Dubnas upi no Stradišķiem līdz Lazdāniem tagadējā Rožkalnu pagastā pa labi no Rēzeknes pulka pozīcijām. Trijās dienās Jelgavas pulks ar kaujām bija nogājis apmēram 30 kilometrus.

Polijas karaspēka vienības līdz 5. janvārim sasniedza līniju Stradišķi-Višķi-Krāslava, kur savienojās ar Latvijas karaspēku.

Sarkanās armijas pretuzbrukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

7. un 8. janvārī padomju 15. armijas 30. pulks un 28. brigādes sevišķu uzdevumu bataljons artilērijas piesegā uzbruka 3. Jelgavas pulkam pie Bramaņiem un Nīdermuižas tagadējā Pelēču pagastā ar mērķi pārraut fronti starp latviešu un poļu daļām, bet panākumus neguva. 9. janvāri sekoja vēl stiprāks ar artilēriju atbalstīts pretuzbrukums visā 3. Jelgavas pulka un poļu karaspēka vienību aizsargātaja frontē, kurā piedalījās padomju 15. armijas 28., 29. un 30. pulki. 3. Jelgavas pulks ar vieglo lielgabalu baterijas palīdzību noturējās ieņemtajās pozīcijās. Sarkanā armija kaujās no 7. līdz 9. janvārim zaudēja 35 kritušos un apmēram 100 ievainotos. Savukārt 12. janvārī poļu karaspēks kopā ar bruņoto vilcienu atsāka uzbrukumu gar Daugavpils-Rēzeknes dzelzceļa līniju, bet 3. Jelgavas pulks ieņēma Gubanišķus, Stradu, Šustu un Raipu muižas.[2]

Noslēgums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polijas vēstniecības uzstādītā piemiņas plāksne Daugavpilī par godu J.Pilsudska vizītei pilsētā sakarā ar uzvaru Latgales kampaņā

Pēc Latgales atbrīvošanas operācijas beigām Daugavpilī 1920. gada 21. februārī notika Polijas armijas parāde, kuru pieņēma tās virspavēlnieks Juzefs Pilsudskis. Par godu šim notikumam pilsētā tika uzstādīta piemiņas plāksne.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mieczysław Wrzosek: Wojny o granice Polski Odrodzonej. Wiedza Powszechna, 1992 (poliski)
  • Tomasz Paluszyński: Walka o niepodległość Łotwy 1914-1921. Warszawa: Bellona, 1999 (poliski)

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Cīņas Dienvidlatgalē un Daugavpils ieņemšana no grāmatas "Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture", 1938.
  2. Cīņas Dienvidlatgalē un Daugavpils ieņemšana no grāmatas "Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture", 1938.