Kea

Vikipēdijas lapa
Kea
Nestor notabilis (Gould, 1856)
Kea kalnu pārejā snigšanas laikā.
Kea kalnu pārejā snigšanas laikā.
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaPapagaiļveidīgie (Psittaciformes)
VirsdzimtaJaunzēlandes papagaiļi (Strigopoidea)
DzimtaJaunzēlandes papagaiļi (Strigopidae)
ĢintsNestori (Nestor)
SugaKea (Nestor notabilis)
Izplatība
Kea Vikikrātuvē

Kea jeb Jaunzēlandes kea (Nestor notabilis) ir Jaunzēlandes papagaiļu dzimtas (Strigopidae) putnu suga, kas mitinās Jaunzēlandē, Dienvidsalas kalnainajos apvidos. Ģeogāfrisko variāciju nav.[1] Kea vienmēr pievērsis cilvēku uzmanību, jo savu ēdienkarti, kas sastāv galvenokārt no ogām un saknēm, labprāt papildina ar maitu.

Savu nosaukumu ieguvis no tam raksturīgā spalgā, ķērcošā sauciena "kee-a", ko putns raida, ja jūtas apdraudēts.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kea dabiskajā vidē
Kea ir liels, spēcīgs putns, apmēram kraukļa lielumā
Keas sārtās spalvas zem spārniem labi redzamas lidojumā

Kea ir endēms Jaunzēlandei. Sastopams Dienvidsalā no zemieņu upju ielejām un rietumu piekrastes mežiem līdz kalnu reģioniem, uzturoties 3000—5000 m augstumā virs jūras līmeņa arī ziemas laikā, kad visapkārt ir sniegs.[2][3][4] Tā ir vienīgā papagaiļu suga pasaulē, kas mājo tādā augstumā.[4] Izņemot dažus ieklejojošus īpatņus, kea nav sastopams Ziemeļsalā. Tomēr fosilie atradumi liecina, ka pirms apmēram 10 000 gadiem kea ir mājojis arī šajā salā.[5] Mūsdienu kea populācijā ir apmēram 3000—7000 īpatņu.[6] Populācijai ir tendence samazināties.[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kea ir liels, spēcīgs putns (apmēram kraukļa lielumā[3]) ar īsu, platu asti. Ķermeņa garums apmēram 48 cm, spārnu plētums 90 cm, svars 800—1000 g.[3][7][8][9][10] Tēviņa vidējais svars ir ap 960 g, mātītei 780 g.[4]

Abi dzimumi izskatās līdzīgi, tikai tēviņš ir nedaudz lielāks. Apspalvojums kopumā olīvzaļš, jaukts ar bronzu (spalvu maliņas tumšāk brūnas vai melnas), uz krūtīm gaišāks. Muguras lejasdaļa un virsaste oranžsarkana, spārnu apakšpuse gaiši sarkana (paduse), malas dzeltenas (josla ap padusi). Astes un spārnu lidspalvas zilizaļas. Astes gals un spārnu gali melni, astes apakša netīri dzeltena. Knābis tumši pelēks, augšējā daļa šaura, stipri izliekta un gara. Turklāt tēviņam knābis ir daudz garāks nekā mātītei, apmēram par 12—19%, lai gan ķermenis ir tikai par kādiem 5% lielāks. Acis tumši brūnas, nāsu paugurs, āda ap acīm un kājas pelēkas.[3][8][11][12] Jaunie putni atgādina pieaugušos, bet tiem ir dzelteni acu gredzeni un nāsu paugurs, oranžīgi dzeltena apakšējā knābja daļa un pelēkdzeltenas kājas.[3][11]

Šādi grāmatā "Ķengurēna ceļš" keas apraksta Džeralds Darels: "Keas spalvu pamatkrāsa ir zaļa, sākot no zāles zaļa līdz zaļganpelēkai, ar violetu lāsojumu, tā ka no tālienes putns izskatās tumšs. Spārnu apakšmala ir apbrīnojami skaistā, ugunīgi oranžā krāsā, un, kad putns tos izpleš vai sāk lidot, tā vien liekas, viņš uz brīdi aizdegas gaišās liesmās".

Dzīvesveids[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spārnu un astes lidspalvas ir zilizaļas ar melniem galiem
Kea barā valda stingra hierarhija, bet tā nav lineāra
Kea dienas vidū mēdz atpūsties un pagulēt

Kea ir ļoti zinātkārs, dzīvespriecīgs, rotaļīgs un sabiedrisks. Vietējie to mēdz saukt par "kalnu klaunu".[4] Uzturas ģimenes barā, kurā ir 30—40 īpatņi. Barā valda stingra hierarhija, tomēr šī dominance nav lineāra. Piemēram, vecāks kea tēviņš ir dominants pār vidēja vecuma kea tēviņu, kurš savukārt ir dominants pār jaunu tēviņu, bet tas savukārt var būt dominants pār kādu vecāku kea.[3] Pētījumi nebrīvē liecina, ka hierarhijā augstāk esošs īpatnis var piespiest zemāka ranga īpatni izpildīt dominantā īpatņa labā kādu sarežģītu uzdevumu. Šāda īpašība nav novērota savvaļā.[3] Kea ir aktīvs dienas gaišajā laikā, mostoties agri no rīta un dodoties pie miera vēlu vakarā. Dienas vidū parasti paguļ un atpūšas. Kea atšķirībā no citiem papagaiļiem nepanes karstumu, tādēļ karstā laikā tas ir miegaināks un mazāk aktīvs.[3]

Kea daudz laika pavada gaisā, izbaudot visas priekšrocības, ko dod mainīgie kalnu vēji. Izmantojot gaisa plūsmas, kea līkumo pa šaurajām kalnu ielejām, cits citu ķerdami un cits no cita izvairīdamies.

Kea tiek uzskatīts par vienu no gudrākajiem putniem pasaulē.[4] To interesē viss apkārtnē notiekošais, tādēļ labprāt tuvojas cilvēku mājokļiem. Ielūkodamies aitu ganu būdiņās un tūristu mājokļos, tas var radīt nekārtību. Meklēdams ēdamo vai rotaļlietu, visu saknābā un izmētā. Dažkārt keu bars nolaižas uz namiņu viļņotā skārda jumta, lai pa to slidinātos lejup. Nošļūkšanu pavada nagu radītā čirkstoņa un spalgi ķērcieni. Lai dažādotu izklaidi, kea ripina pa jumtu lejā akmentiņus un tad seko pats, bez mitas spiegdams un klaigādams. Lai novērtētu namiņa iemītnieku reakciju, papagailis nokaras ar galvu lejup un veras logos.

Pietiek tūristiem uz brīdi atstāt nometni, lai atgriežoties konstatētu gandrīz neticamus postījumus. Piemēram, ar savu spēcīgo knābi keas var saplēst telti vienās driskās. Keai patīk savākt dažādus priekšmetus un mest tos lejā no kādas augstākas vietas — acīmredzot, lai papriecātos, kā tie skaisti krīt.

Viena no keas iecienītākajām izpriecām ir šļūkšana no kalna. Lai mazinātu nobrauciena ātrumu, kea saliek savas kājas V veidā, kā to dara slēpotāji ar slēpēm. Slēpošanas trasēs visam jābūt "kea drošam". Svarīgas ierīces ir vai nu jāpārklāj, vai cieši jānoslēdz. Pat virves jānomaina ar stieplēm. Ja slēpotāji grib pasargāt savas mašīnas, viņiem tās jāpārklāj ar speciālu tīklu. Nekas keai nesagādā lielāku baudu, kā noplēst stikla tīrītāju slotiņas un saknābāt gabarītlukturus. Ja ir atstāts vaļā automašīnas logs, spārnainie demolētāji savus posta darbus turpins arī salonā. Spiegdami aiz jautrības, viņi "mērķtiecīgi" sabojā visu, kam vien tiek klāt.[3][4]

Kalnos, kur bieži vien ir karsts un sutīgs, kea izmanto katru iespēju izpeldēties, bet skaistās ziemas dienās tie vārtās sniegā.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kea pavasarī galvenokārt barojas ar ziediem, pumpuriem un lapām
Kea ligzdošanai parasti izvēlas vecus dienvidskābaržu mežus

Kea ir oportūnisks visēdājs un tas, ko kurā brīdī papagailis izvēlas, cieši saistīts ar sezonu.[3] Kopumā kea barojas ar vairāk kā 40 dažādu sugu augiem, izmantojot visas auga daļas. Tās ir saknes, gumi, sēklas, ziedi, ogas un nektārs. Tā kā kea ēd daudz augļus, tāpēc putnam ir būtiska loma augu izplatīšanā. Kea barojas arī ar kukaiņiem un to kāpuriem, ar gliemežiem un tārpiem, ar citu putnu mazuļiem un zīdītājiem, piemēram, pelēm un trušiem.[3] Kea labprāt ēd arī maitu un nereti (īpaši ziemā) putns pārmeklē arī atkritumu tvertnes. Tas ir vienīgais papagailis pasaulē ar šādu noslieci.[3][13]

Kea īpaši iecienījis dienvidskābaržu (Nothofagus) lapas, pumpurus un riekstus.[3] Kea var uzbrukt arī aitām, galvenokārt ievainotām vai slimām .[14][15] Ar savu spēcīgo, izliekto knābi un nagiem tie uzšķērž aitas muguru un izknābā taukus. Aita netiek nogalināta, taču tā var aiziet bojā no spēka izsīkuma vai infekcijas, kura caur rētu iekļūst organismā. Taču šādi uzbrukumi notiek reti, un keas nodarīto postu aitkopji mēdza stipri pārspīlēt.[16]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kea mātīte dzimumgatavību sasniedz 3 gadu, bet tēviņš 4—5 gadu vecumā.[3] Vairošanās sezona nav noteikta un ligzdošana var notikt gandrīz visu gadu (izņemot vēlu rudeni), tomēr visbiežāk tā notiek no jūlija līdz janvārim.[3][17] Kea raksturīga poliginija: vienam tēviņam ir vairākas mātītes (līdz 4 partnerēm). Sapārojas tikai dominantie tēviņi, apmēram 10% no visiem tēviņiem.[3] Sapārošanos parasti provocē mātīte, kura tuvojas tēviņam, to aicinot uz rotaļu vai ieņem īpašu pozu, izaicinoši tīrot spalvas. Tad tēviņš pabaro mātīti, atrijot barību, un aplec to. Ligzdošanas vietas galvenokārt atrodas dienvidskābaržu mežos, kas aug stāvajās kalnu nogāzēs, apmēram 1600 m augstumā un augstāk. Katrai ligzdai ir sava teritorija, kas ir apmēram 4,4 km² liela.[3][18]

Ligzda parasti atrodas uz zemes, noslēpta zem liela skābarža vai liela akmens, vai arī tā atrodas kādā klints spraugā. Ligzda ir zemē izrakta ala, kuras ieejas tunelis ir apmēram 1—6 m garš. Ligzdošanas kamabaris izklāts ar trupējošiem zariem un skaidām, sūnām, ķērpjiem un papardēm.

Gadā viens perējums, bet ne visas mātītes perē katru gadu.[19] Dējumā 2—4 baltas olas. Inkubācijas periods ilgst 3—4 nedēļas. Perē tikai mātīte, bet tēviņš to baro. Šajā periodā mātīte ļoti reti atstāj ligzdu. Kad mazuļi izšķīlušies, tēviņš turpina pienest barību un barot mātīte, bet mātīte silda mazuļus un tos baro, atrijot barību. Apmēram pēc mēneša tēviņš pats sāk barot mazuļus un turpina to darīt viens pats. Jaunie putni apspalvojas un ligzdu atstāj pēc apmēram 94 dienām (13 nedēļām), bet ligzdas teritoriju pēc papildu 5—6 nedēļām. Visu šo laiku par tiem rūpējas tēviņš.[3][20]

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kādreiz uzskatīja, ka keas nogalina aitas, un Jaunzēlandes valdība noteica atalgojumu par katru nodoto šī putna knābi. No 1943. līdz 1945. gadam tika nogalināti vairāk nekā 6800 putni. Glābšanas pasākumi un izveidotie rezervāti palīdzēja palielināt keu skaitu.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. World Bird Names: Parrots, cockatoos, 2018
  2. 2,0 2,1 IUCN: Kea Nestor notabilis
  3. 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 3,13 3,14 3,15 3,16 3,17 ADW: Nestor notabilis
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Clever clown of the mountains
  5. «First North Island fossil record of kea, and morphological and morphometric comparison of kea and kaka». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 24. novembrī. Skatīts: 2018. gada 26. novembrī.
  6. The endangered kea is the world's only alpine parrot
  7. Alive: Kea (Nestor notabilis)
  8. 8,0 8,1 «ARKive: Kea (Nestor notabilis)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 16. decembrī. Skatīts: 2018. gada 28. novembrī.
  9. CRC Handbook of Avian Body Masses by John B. Dunning Jr. (Editor). CRC Press (1992), ISBN 978-0-8493-4258-5.
  10. «Wroclaw Zoo: Kea (Nestor notabilis)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 11. jūlijā. Skatīts: 2018. gada 30. novembrī.
  11. 11,0 11,1 Forshaw, Joseph M. (2006). Parrots of the World; an Identification Guide. Illustrated by Frank Knight. Princeton University Press. ISBN 0-691-09251-6.
  12. Sexual Dimorphism in the Kea Nestor notabilis
  13. Limited spread of innovation in a wild parrot, the kea (Nestor notabilis)
  14. Kea – Mountain Parrot
  15. «Observations on population, movements and food of the kea, Nestor notabilis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 24. novembrī. Skatīts: 2018. gada 30. novembrī.
  16. «Do kea attack sheep?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 18. februārī. Skatīts: 2018. gada 30. novembrī.
  17. Jackson, J. R. (1960). "Keas at Arthur's Pass" (PDF). Notornis. 9: 39–58
  18. Elliott, G.; Kemp, J. (1999), Conservation ecology of kea (Nestor notabilis), WWF New Zealand
  19. New Zealand Birds Online: Kea
  20. Falla, RA; Sibson, RB; Turbot, EG (1966), A Field guide to the birds of New Zealand, Collins, London, ISBN 0-00-212022-4

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]