Ketrīna Greiema

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ketrīna Greijema (ang. Katherine Graham, 1917—2001) - avīzes The Washington Post vadītāja. Tiek uzskatīta par vienu no visiedvesmojošākajām un ietekmīgākajām sievietēm Amerikas Savienotajās valstīs 20. gadsimtā.

Bērnība un studiju gadi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ketrīna Meijere piedzima turīgā ģimenē 1917 g. Viņas tēvs Eudžīns Mejers bija finansists, māte Agnese Ernsta bija bohēmiķe, intelektuāle, mākslas mīļotāja un politiska aktīviste. Viņai bija draugos Augusts Rodēns, Marija Kurija, Alberts Einšteins un Eleonora Rūzvelta. Viņa strādāja par reportieri avīzē, kad sievietei ieņemt tādu amatu bija ļoti neraksturīgi. Viņas tēvs nopirka The Washington Post akcijas vēl tad, kad viņa bija studente, par ļoti zemu cenu, jo uzņēmums bija uz bankrota robežas. Judžīns to saveda kārtībā, un lai gan jau bija pensijā sāka strādāt avīzē, tas viņam kļuva par tādu kā hobiju.

Ketrīnai bērnībā nekas netrūka, viņas vecākiem piederēja vairākas mājas pa visu valsti. Viņa gan daudz neredzēja savus vecākus, jo viņi daudz ceļoja un viņiem bija ļoti aizņemts grafiks. Tādēļ viņu un viņas četrus brāļus un māsas uzaudzināja auklītes, guvernantes un mājskolotājas.

Viņa beidza Madeira skolu (The Madeira School), jau no tiem laikiem viņa interesējās par žurnalistiku. Madeiras skolā viņa bija skolas avīzes redaktore. Pēc tās beigšanas viņa devās mācīties uz Vasara Koledžu (Vassar College), bet pēc gada pārgāja uz Čikāgas Universitāti (The University of Chicago), jo viņa uzskatīja, ka tur ir iedvesmojošāka skolas dzīve. Čikāgā Meijere sadraudzējās ar cilvēkiem no citiem sociālajiem apstākļiem, bet ar vienādām interesēm. Pa vasarām viņa strādāja The Washington Post.

Pēc studiju beigšanas viņa aizbrauca uz Sanfrancisko, kur viņai bija sarunāts darbs The San Francisko News. Viņa rakstīja īsus rakstiņus par jaunākajām ziņām. Pēc gada, 1938. g., viņa atbrauca atpakaļ uz Vašingtonu, kur viņa sāka strādāt The Washington Post. Tajā pašā laikā viņa uzsāka attiecības ar savu bijušo skolasbiedru Vilu Langu junioru. Attiecības neizdevās, jo abiem nesakrita intereses. The Washington Post viņa strādāja par vienu no redaktoriem.

Laulības dzīve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada 5. jūnijā, pēc īsām romantiskām attiecībām, Ketrīna apprecēja Filipu Greijemu, Harvardas Jurisprudences skolas (Harvard Law School) beidzēju, kurš tobrīd bija valsts ierēdnis. Ketrīna arī pieņēma vīra uzvārdu un kļuva par Katrīnu Meijeri Greijemu. Pāris izlēma, ka nevēlās dzīvot no Ketrīnas vecāku bagātībām, bet gan paši nopelnīt savu iztiku, tādēļ sāka rauties uz pusēm, lai tikai izcīnītu finansiālo patstāvību. Viņš turpināja strādāt par valsts ierēdni, bet viņa par redaktori. Viņi draudzējās ar cilvēkiem no Vašingtonas politiskās un žurnālistiskās elites.

Otrā pasaules kara laikā Filipu iesauca armijā. Viņš dienēja gaisa spēkos, no ierindnieka viņu paaugstināja līdz majoram. Ketrīna uzticīgi sekoja savam vīram uz visām vietām, kur viņš devās. Uz dienvid Dakotu, Harrisburgu, Pensilvāniju līdz pat 1945 gadam. Tad viņu nosūtīja uz Klusā okeāna kara darbības zonu, kur Ketrīna viņam līdzi vairs nesekoja. Viņa tad atgriezās pie sava darba The Washington Post.

Kara laikā Ketrīnas pirmais bērns mira dzemdību laikā, un vēlāk viņa piedzīvoja vairākus bērnu zaudējumus grūtniecības laikā. Vēlāk tomēr Ketrīnai un Filipam piedzima četri bērni. Pirmā piedzima Elizabete ( viņu iesauca par Lalliju) Morisa Greijema, nu jau pieņēmusi vīra uzvārdu Veijmuta, 1943. gada 3. jūlijā. Viņu otrais bērns piedzima 1945. gada 22. aprīlī- Donalds Edvards Greijems.

Tajā pašā gadā Filipu arī atbrīvoja no armijas un viņš atgriezās Vašingtonā, Ketrīna pameta savu darbu The Washington Post, lai varētu pievērsties bērnu audzināšanai. Eudžīnam Meijeram viņa znots ļoti patika, tādēļ viņš tam piedāvāja kļūt par partneri un kopā izdot The Washington Post. Pēc ilgām diskusijām Filips piekrita, jau pēc gada Meijers atstāja savu darbu avīzē un devās strādāt Pasaules Bankā, pārdodot visas akcijas Greijemiem par 1 ASV dolāru.

1948. gadā Ketrīnai un Filipam piedzima otrais dēls Viljams Velšs Greijems. Pēc sešiem mēnešiem Meijers gan pameta darbu Pasaules Bankā un atgriezās avīzē. Tur viņš strādāja par padomes priekšsēdētāju līdz nāvei, 1959. gadā. Filips avīzi ļoti attīstīja nopērkot Newsweek žurnālu un vairākas televīzijas un radio stacijas. Greijemiem bija nozīmīga loma Vašingtonas sabiedrības krējumā, viņi bija labos draugos ar Džonu F. Kenediju, Žaklīnu Kenediju Onasis, Robertu ( Bobiju ) Kenediju, Lindonu Džonsonu, Robertu MakNamaru, Henriju Kisindžeru, Ronaldu Reiganu, Nensiju Reiganu un daudziem citiem. Filips bija ļoti tuvs draugs daudziem ietekmīgiem politiķiem, un pēc Ketrīnas domām šī tuvā draudzība vēlāk traucēja viņam būt par objektīvu žurnalistu. 1952.gadā viņiem piedzima ceturtais bērns- Stīvens Meijers Greijems.

Filipam sāka parādīties ļoti straujas garstāvokļa maiņas, viņam bija vai nu ļoti izteikti depresīvs noskaņojums vai arī pacilāts garstāvoklis, vēlāk konstatēja, ka viņam piemita bipolārās svārstības. Ap to laiku Ketrīna atklāja, ka vīram ir mīļākā, Robina Vebba, kas strādāja Newsweek. Filips paziņoja, ka viņš ir grib pamest Katrīnu Robinas dēļ, viņš jau sāka dalīt pāra īpašumus. Līdz Filips piedzīvoja nervu sabrukumu.

Kādā avīzes konferencē Fēniksā, Arizonā, viņš publikai atklāja, ka prezidentam Džonam F. Kenedijam ir romāns ar Mēriju Pinchotu Meijeri (pazīstama ar to, ka atklāja, ka viņa kopā ar prezidentu Džonu F. Kenediju pīpē marihuānu. Viņa arī tika uzskatīta par Kenedija favorīti starp visām savēm mīļākajām.). Ketrīna uzreiz aizlidoja uz Arizonu, lai viņu vestu atpakaļ. Filipu aizveda uz Čestnata Lodžu (The Chestnut Loudge), psihiatrisko slimnīcu, kas bija tuvu Vašingtonai. Drīz vien viņu palaida mājās, bet drīz vien viņš cieta no milzu depresijas un viņu atkal ievietoja slimnīcā. 1963. gadā, kad Filipu palaida mājās uz nedēļas nogali, viņš kādā ballītē izdarija pašnāvību, nošāvās.

Varas iegūšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vīra nāves Ketrīna pārņēma The Washington Post vadību. Pirms viņas neviena sieviete nebija ieņēmusi tik augstu amatu kādā izdevniecībā, daudzi viņas kolēģiem, vīriešiem, bija grūti pieņemt to, ka viņiem ir priekšniece sieviete. Greijema sāka pieņemt darbā vairāk melno cilvēku un sieviešu, ar laiku izdevniecībā dzimumu līdztiesība bija kļuvusi pašsaprotama. Pēc lielās mantas pārņemšanas viņa pati teica: “ Ja tu esi bagāta, vēl pie tam sieviete, tevi var ļoti pārprast.”

Būdama The Washington Post prezidente viņa nevienā mirklī nezaudēja interesi arī par savu ģimenes dzīvi un bērniem. Viņa šo darbu uztvēra ļoti nopietni, saprazdama, ka veido priekšstatu par sievietēm augstos amatos viņa ļoti rūpīgi izsvēra visas savas rīcības un sekas.Savos memuaros viņa par to stāsta: “Man bija pavisam maza ideja par to, kas man būtu jādara, tādēļ es sāku mācīties. Tas, ko es būtībā izdarīju, es pieliku vienu kāju pēdu priekšā otrai, aizvēru acis un pārkāpu pāri robežai.” Viņa uzdeva jautājumus un konsultējās ar saviem vecajiem draugiem, darīja visu, lai kļūtu par labu vadītāju un nodrošinātu avīzei nākotni.

Greijema par galveno redaktoru pieņēma Bendžaminu Bradliju, viņš kļuva arī vēlāk par vienas daļas akciju īpašnieku un avīzes “uzticības personu”. Ketrīna, (vēlāk visi viņu iesauca par Keju) Bradlijam uzticējās. Greijema un Bradlijs piedzīvoja pirmos pārbaudījumus, kad tie publicēja tā sauktos “Pentagona dokumentus”, kuros bija par ASV militārajām saistībām ar Vjetnamu. Par to viņus iesūdzēja tiesā, bet apsūdzību atlaida, jo tas nekādā veidā nepārkāpa preses brīvību. Vēlāk Greijema deva atļauju The Washington Post žurnālistiem Bobam Vudvardam un Karlam Bernsteinam veidot rakstu sēriju par Votergeitas skandālu. Greijema un Bradlijs atbalstija žurnālistu izmeklēšanas norisi, tad viņi bija gandrīz vienīgie, kas par to rakstīja. Votergeitas sērijā tika stāstīts par nelegālām darbībām, kuras izpildija tā brīža ASV prezidents Ričards Niksons un viņa valdība. Greijemai izteica vienu no šobrīd vispazīstamākajiem draudiem žurnālistikas vēsturē, to izteica Niksona galvenais advokāta Bernsteinam, pirms rakstu izdošanas: “ Keitijas Greijemas pupi tiks iesprausti lielā veļas izgriežamajā mašīnā, ja to publicēs.” Vēlāk gan viņi publicēja ne tikai rakstu, bet arī rupjos, aizvainojošos draudus.

1979. gadā Ketrīna nodeva avīzes vadību savam vecākajam dēlam Donaldam. 1997. gadā Greijema publicēja savus memuārus “Personiskā Vēsture” (Personal History). Tajā tika aprakstīta Filipa Greijema garīgā slimība, viņas pašas pārdzīvojumi un kā sievietes loma ir mainījusies Greijemas dzīves laikā. Grāmata saņēma augsto Pulicera prēmiju 1998. gadā. Diemžēl 2001. gadā Greijema smagi nokrita savas Aidaho vizītes laikā. Viņa nomira trīs dienas pēc tam, jo bija savainojusi galvu kritiena laikā.