Klasicisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rotondas villa Itālijā, autors Paladio, 1656

Klasicisms ir mākslas stils un estētikas virziens, kas valdīja Eiropā no 17. - 19. gadsimtam gan literatūrā, gan teātra mākslā, gan tēlotājmākslā, gan arhitektūrā un mūzikā, atdarinot Senās Grieķijas un Senās Romas mākslu un estētiku. Klasicismu var iedalīt četros periodos; liriskais klasicisms, kas 17. gadsimtā izveidojas Itālijā, bet uzplaukst un attīstās Francijā, balstoties uz Senās Grieķijas vēlīno klasiku; revolucionārais klasicisms jeb neoklasicisms, kas rodas Francijā 18. gadsimta beigās franču revolūcijas ietekmē, šajā laikā galvenais uzsvars ir uz sabiedrības lomu un nozīmību, par izejas punktu šim periodam kalpo Romas republikas māksla; ampīrs rodas 19. gadsimta sākumā Napoleona valdīšanas laikā, un par mākslas iedvesmas avotu kļūst Romas impērijas māksla; pēdējais ceturtais periods - 19. gadsimta vidus akadēmiskais klasicisms, ko var uzskatīt par klasicisma pagrimuma periodu[1]. Lai arī klasicisms ir balstīts antīkās kultūras atdarināšanā, daži no šiem periodiem ir formālāki un ārišķīgāki, bet daži patiesi atspoguļo klasiskos ideālus kā racionālisms 17. gadsimtā un apgaismības laikmets 18. gadsimta beigās.

"Izglītot un padarīt tikumus pievilcīgus" — ap 1760. gadu saka Didro, šī tēze zināmā mērā kļūst par klasicisma devīzi. Klasicisms izpaužas formas vienkāršībā, skaidrībā, loģikā un augstos estētiskos kritērijos. Klasicisms atzīst skaistuma pozitīvo ietekmi. Var teikt, ka klasicisms ir cilvēka meklējumi mainīgajā pasaulē atrast stingru pamatu[2].

Latvijā klasicisms sāk attīstīties 18. gadsimta otrajā pusē, kad no skatuves pamazām aiziet baroks un rokoko. Galvenie mākslas centri ir Rīga un Jelgava. Rīgas celtniecībā parādās arī vēlā klasicisma izpausme — ampīrs.

Klasicisms 17. un 18. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Moljērs klasikā tērpā, 1658

Klasicisms kā jēdziens pirmo reizi parādās Itālijā renesanses laikā, kad sabruka Bizantija un attīstījās tirdzniecība ar Tuvajiem Austrumiem. Šie procesi veicināja interesi par Eiropas senatni, saknēm un identificēšanos ar antīkajām vērtībām. Itāļu renesanse iepazīstināja Eiropu ar Antīkās pasaules kultūras idejām, ietverot izpratni par matemātiku un empīrismu mākslā, filozofijā un literatūrā. Renesanses laikā īpašības vārdu "klasisks" sāka izmantot, runājot par darbiem, kas sevī iemieso nemirstīgas vērtības[2]. Par tādiem atzina Senās Romas un Senās Grieķijas mākslas pieminekļus.

Renesanses klasicisms attīstās par virzienu mākslā, ko 16. un 17. gadsimtā sāka saukt par "klasisku" - tāds, kam ir tradicionāli uzbūves principi; tāds, kas saistīts ar Senās Grieķijas vai Romas tradīcijām; tāds, kas līdzinās seno grieķu vai romiešu skaistuma ideālam. Rodas jēdziens klasisks skaistums. 17. gadsimta 30. - 50. gados ir daudz izglîtotu cilvēku, kas nodarbojas ar klasisko valodu studijâm, ieskaitot bērnus un sievietes. Izglītībā ir liels progress. Lielā cieņā ir teātris, balets, opera un literatūras studijas. Francija izveidojas par vienu no stabilākajām monarhijām Eiropā. "Valsts - tas esmu es" saka Luijs XIV. Sāk veidoties manufaktūras, tiek iegūti aizvien jauni koloniālie īpašumi, filozofijā valda racionālisms, kura izcilākais pārstāvis ir Renē Dekarts. Valda idejiskais uzskats - personība ir pakļauta sabiedrībai; un par vērtību kļūst normatīva, matemātiska estētika. Literatūrā liela uzmanība tiek pievērsta valodas izkopšanai, izceļot un kā piemērus līdzās antīkajai literatūrai minot Danti, Petrarhu un Šekspīru, literatūras talantīgākie pārstāvji ir Korneijs, Rasins, Moljērs, Lafontēns; teātra mākslā tiek ieviesti stingri kanoni un hierarhija, "augstie" žanri kā oda, traģēdija, eposs un "zemie" žanri komēdija, satīra un fabula. Glezniecībā nostiprinās retrospektīvs un kanonizējošs stils, kā spilgtas personības klasicisma glezniecībā varētu minēt Nikolā Pusēnu, Klodu Lorēnu. Visur valda liela greznība, lielā mērā pateicoties Luija XIV izšķērdīgajam un bagātīgajam dzīves veidam. Luija XIV karaļnams kļūst par šī perioda centru, sevi salīdzinot ar dievu namu Olimpu. Arhitektūrā un glezniecībā 17. gadsimtā klasicisms mijiedarbojas ar baroku, nenonākot īpašās savstarpējās pretrunās[1]. Klasicisma glezniecība valda tikai Luija XIV galmā, pastāv uzskats, ka klasicisma atturīgais, bet heroiskais stils vislabāk spēj atspoguļot "karaļa-saules" varenību un spozmi. Ārpus galma kā galvenais glezniecības stils valda baroks.

Neoklasicisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Horācija zvērests, Žaks Luijs Davids, 1784

19. gs. nestabilitātes laikā Francijā mākslas mērķu un līdzekļu izpratnes ziņā valdīja neiedomājams haoss. Revolūcija bija izraisījusi tik dziļas izmaiņas dzīvē, ka tā laika meistari nespēja izstrādāt kopīgu estētisku pamatu. Š. Bodlērs rezumēja situāciju šādiem vārdiem: „Mums nav skolas, citiem vārdiem sakot — ticības.”

Franču revolūcija bija laiks, kad tās līdzdalībnieki mēģināja no jauna ietērpties aizgājušajās un par klasiskām dēvētajās „dzīves formās”. Šī revolūcija visas norises mēģināja ietērpt kostīmos, orientējoties pēc gallu dvēselei piemītošās pietātes pret latīņu formu (pret grieķiskajām formām cieņa bija daudz mazāka). Tā laika apziņā „romieši” un „republikāņi” bija identi jēdzieni. Visur tika izvietotas „brīvības varoņu” Bruta, Senekas, Katona un citu varoņu skulptūras. Lafajetu sauca par Scipio Americanus. Jakobīņi savos valstiskajos un saimnieciskajos pasākumos nemitīgi atsaucās uz Romu un Spartu, viņu pazīme bija „frīgiešu mice” (le bonnet rouge) — antīkas formas, sarkana vilnas aube. Francijas republikas oficiālais apzīmējums bija „R.F.”, kas bija darināts pēc romiešu „S.P.Q.R.” (senatus poulus que Romanus).

Jaunos mēnešu nosaukumus un jauno leksiku „aizņēmās” no antīkās pasaules: ražas mēnesis bija mesidors, tveices — termidors, auglības — fruktidors, miglas — brimērs u.tml.; Holande pārtapa par Batāviju, Šveice — Helvēciju, Dženova — Ligūriju, Neapole — Partenopeju. Babefs par savu priekšvārdu izvēlējās Gracchus. „Antīkas” kļuva arī spēļu kārtis: pīķa kalpu sauca par Publicus Decuis Mus. „Meisidora stils” jaunajā celtniecības praksē demonstrēja tikai taisnas formas. Arī Napoleons nodarbojās ar klasiskām reminiscencēm, no jauna ieviešot vārdus tribunat, sénat, plébiscite, kā arī sākumā dēvējot sevi par konsulu, vēlāk — par imperatoru. Viņš ar savu pavēli ieviesa armijas simbolikā romiešu ērgli un atdarināja imperatora Augusta ārišķības. Arī savā iekšpolitikā un ārpolitikā viņš tiecās līdzināties romiešu imperatoriem ar savu nivelējošo civilo pārvaldi un pretoriāņu gvardi; savus pakļautos viņš romiešu garā dēvēja par „sabiedrotajiem”.

Pats par sevi saprotams, ka klasikas gars aptvēra visas mākslas. Francijā visietekmīgākais mākslinieks bija Ž. L. Davids, kura darbi pirmo reizi arheoloģiski korekti attēloja antīkos ieročus, rīkus, galvassegas un frizūras. Šie darbi tika bija auksti un patētiski angažēti, tukšas antīkās retorikas pilni: tikumība, brīvība, tēvija u.tml. viņš gleznoja arī laikabiedrus: Marata nogalināšanu, Napoleonu kā ģenerāli vai imperatoru u.c. No viņa darbiem staroja latīniskā skaidrība, romiskā enerģija un noteiktība, viņš precīzi attēloja gaismu un kustību. „Gotika” tajos laiks nozīmēja barbarismu un rupjību. Ievērojams sava laika speciālists tēlotājmākslas jomā H. Meiers 1799. g. žurnālā „Propyläen” lappusēs rakstīja, ka gotisko celtņu apskate pamudina „nicināt visus, kas radījuši tādus darbus”.

Pēc klasicisma parauga par modes nodarbību kļuva arheoloģija. Luvrā — Musée Central, vēlāk Musée Nepoléon — krājās salaupītie antīkie priekšmeti no visām iekarotajām zemēm. 1806. g. sāka atrakt Pompejus. Angļu vēsturnieks lords Elgins nogādāja Partenona tā dēvētās Elgina marmora skulptūras Londonā, valsts tās nopirka Britu muzejam. Taču patiesais pamatlicējs zinātnei par senatni bija F. A. Volfs, kas pirmais to definēja kā „pašas cilvēces vissenākās senatnes izpēti”.

Tādējādi daudzi mākslinieki revolūcijas laikā vērsās pie pagātnes mantojuma, lai iemācītos pareizi veidot to, ko Engrs nosauca par „cilvēka figūras pilnīgu tipu”, reālistiski attēloja apģērba ieloces, pilnveidoja „klasiskos” žestus. Kaut arī viņi pasludināja sevi par antīkās Grieķijas un tās humānistiskā gara mantiniekiem, viņus vairāk interesēja klasiskās glezniecības formas, nevis klasiskie priekšstati par dabu un cilvēku. Viņu klasicisms bija vairāk formāls nekā saturisks.

Neoklasicisms ieguldīja savu darbu antīkajos sižetos citu, neklasisku jēgu, kas attiecās uz laikabiedriem, bet ļoti reti pievērsās tā laika dzīvei tieši. Kritiķis P. Senviktors rakstīja: „Mēs dodam priekšroku svētajai birzij, kur klīst fauni, mežam, kur strādā malkas cirtēji; grieķu avotam, kur plunčājās nimfas, flāmu dīķim, kur peldas pīles...”

Neoklasicisma glezniecība balstījās uz zīmējumu, kurā Engrs bija patiess meistars, nevis uz krāsu. Engra slavenais izteiciens pauda domu, ka „pat dūmi ir jāattēlo ar līnijas palīdzību”, krāsa viņa izpratnē ir tikai papildu „rotājums gleznā”.

Galu galā klasicisti radīja verdziski atdarinošu stilu, kurā kāds kritiķis 1848. g. definēja kā „precīzu nebūtisko detaļu atveidojumu”. Publika prasīja no glezniecības „redzes ilūziju”, proti, iluzoru reālās pasaules atainojumu uz audekla.

Glezniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Deja laika mūzikas pavadībā, Pusēns, 1636

Par valdošo stilu glezniecībā klasicisms kļūst tikai 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā. Glezniecībā tiek attēloti vēsturiski, mitoloģiski vai alegoriski sižeti, kā arī bībeles tēmas. Par pozitīvu tendenci varētu minēt sabiedriski nozīmīgu notikumu attēlošanu. Liela vērība tiek piegriezta kompozīcijai un zīmējumam, portreta glezniecība tiek uzskatīta par mazsvarīgu. Sadzīves žanrs un klusā daba kā stils neeksistē vispār, ainava pastāv tikai kā heroiskā ainava. Gleznas kompozīcija ir statiska, figurāla un stingri sadalīta plānos. Priekšplānam bija jābūt brūnam, dibenplānam gaiši zilam, toties vidusplānam - zaļam. Raksturīgs bija lineārs zīmējums.

Atturīgais aprēķins Pusēna mākslā tika atbalstīts Versaļā, jo tajā tika saskatīta ideāla mākslinieciskā valoda karaļa Luija XIV absolūtās varas atspoguļojumam. Atrokot Pompeju pilsētu, tika atklāta "īstā" antīkā māksla, kuru dievināja un slavināja vācu mākslas vēsturnieks Vinkelmanis un gleznotājs Rafaels Mengs. Neoklasicisma perioda izcilākais franču gleznotājs bija Žaks Luijs Davids, kas savā glezniecībā slavināja franču revolūcijas ideālus (Marata nāve) un Napoleona impēriju (Veltījums imperatoram Napoleonam I).

19. gadsimtā klasicisma stils glezniecībā kļūst par tās attīstības bremzētāju ne tikai Francijā, bet arī citās valstīs. Davida glezniecības paņēmienus glezniecībā veiksmīgi turpināja Engrs, saglabājot klasicisma valodu, viņš savienoja romantiskus sižetus ar austrumu kolorītu (Turku pirtis). Arī citās valstīs izmantojot klasicisma māksliniecisko valodu attēloja dažādus romantiskus sižetus. Šo stilu sāka saukt par akadēmisko klasicismu. 19. gadsimtā jaunie gleznotāji centās sacelties pret akadēmismu glezniecībā, kas noveda pie reālisma glezniecībā.

Skulptūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākslas zinātnieka Vinkelmana raksti un seno pilsētu arhioloģiskie izrakumi kļuva par klasicisma skulptūras attīstības veidotājiem. Tēlnieku daiļrade 18. gadsimtā svārstījās starp baroku un klasicismu. Kā izcilākos tēlniekus varētu minēt Žanu Batistu Pigālu, Žanu Antuānu Gudonu un klasicisma skulptūras redzamāko personību Antonio Kanovu, kas idejas savām skulptūrām aizguva no hellēniskās kultūras.

Klasicisma laikā populāri kļuva sabiedriskie pasūtījumi, lai slavinātu karu uzvaras un valdnieku varu. Klasicisma skulptūrās attēlotie "varoņi" atbilstoši Senās Grieķijas tradīcijām tika attēloti kaili, kas bija pretrunā ar vispārpieņemto morāli. Lai atrisinātu šo pretrunu, attēlotās figūras tika salīdzinātas ar kādu no dievībām no grieķu Olimpa. Napoleona laikā šo problēmu atrisināja, lietojot togas apmetņus, kas aizsedza kailumu.

Individuālie pasūtītāji pamatā pasūtīja kapu pieminekļus. Tas kļuva īpaši populāri, kad Eiropas lielākajās pilsētās labiekārtoja publiskās kapsētas. Klasicisma laika kapu pieminekļu figūras vienmēr tika attēlotas dziļā mierā. Kopumā var teikt, ka klasicisma skulptūrām nav raksturīgas dinamiskas pozas vai spēcīgu emociju attēlojums.

Ampīra laika klsicisma skulptūra kļūst vēl statiskāka un patētiskāka, redzemākais tēlnieks šajā posmā ir dāņu izcelsmes skulptors Bertels Torvaldsens. Modē nāk reliģiskas tēmas, kas tiek attēlotas atsvešināti un formāli, kapu pieminekļos var novērot vieglu sentimenta klātbūtni.

Arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasicisma durvis Olomoucā Čehijas Republikā

Par galveno iezīmi klasicisma arhitektūrā kļūst antīko forma un proporciju atdarināšana. Antīkais templis kļuva par etalonu harmonijai, vienkāršībai, formu skaidrībai un monumentālismam. Klasicisma laika ēkām ir raksturīgs regulārs plānojums, simetrija un skaidra ārējā forma bez liekām, dekoratīvām detaļām.

Klasicisma arhitektūras principi tika noformēti renesanses laika beigās talantīgā Venēcijas meistara Paladio un viņa sekotāja Skamoci ēkās. Grieķu tempļu skaistums tika absolutizēts un šos principus sāka izmantot arī privāto villu būvniecībā. Paladio arhitektūras principi pārsviedās uz Angliju, un tiem angļu arhitekti sekoja līdz pat 18. gadsimta vidum. Tikmēr Eiropas kontinentā arhitektūrā valdīja Itālijā dzimušais baroks, kas izvirta rokoko smalkumos. Rokoko, kas pamatā orientējās uz interjeru un dekoratīvām detaļām, nespēja atbilstoši pasūtījuma svarīgumam atrisināt lielo arhitektūras formu monumentalitāti, līdz ar to klasicisma idejas ienāca arī pārējā Eiropā. Francijā jau Ludviga XV laikā (18. gadsimta pirmā puse) uzbūvē pirmās sabiedriskās ēkas klasicisma stilā, bet 18. gadsimta beigās Ludviga XVI laikā klasicisms kļūst par galveno arhitektūras valodu būvniecībā.

Arī Latvijā pēc baroka un rokoko ēras iestājās visu līdzsvarojošais klasicisms. Latvijā klasicisms ienāca no Krievijas un Vācijas. Rīgā par spilgtu klasicisma piemēru uzskatāma Jēzus baznīca — viena no Latvijas dižākajām koka celtnēm. Klasicisma formās ieturēta Rīgas Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca, Katlakalna baznīca, kā arī dzīvojamās ēkas, piemēram, Zirgu ielā 14 un 28, Kalēju ielā 3. Rīgā[3]. Pie Latvijas klasicisma labākajiem arhitektūras paraugiem būtu jātzīmē arī 19. gadsimta sākuma anonīmā autora nelielā, koka Ērmaņu muiža Alūksnes rajonā. Rīgas ievērojamākais būvmeistars Kristofs Hāberlands bija racionālas vienkāršības, atturīgu dekoru un skaidru formu ieviesējs gan sabiedrisko, gan dzīvojamo namu arhitektūrā. Izcili klasicisma paraugi ir arī slavenā arhitekta Johana Georga Ādama Berlica projektētās klasicisma pilis Mežotnē, Durbē un Kazdangā[4]. Johans Daniels Felsko klasicisma stilā uzbūvēja Rīgas Rātsnamu, kas 2. pasaules kara laikā tika sagrauts un 21. gadsimta sākumā tā fasādes fragments tika iekļauts jaunās Rīgas domes ēkā.

19. gadsimta sākumā Anglijas neoklasicisms, Vācijas klasicisms un Somijas ampīrs piederēja pie virziena, kas uz ilgiem laikiem palika pēdējais kopējais arhitektūras un interjera stils Eiropā[3].

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aristoteļa portrets, 330. gads

Klasicisms literatūrā, par kanonu izvirzot antīko literatūru un īpaši iespaidojoties no Aristoteļa un Horācija uzskatiem par dramaturģiju un dzeju, uzsvēra formas stingrību, sekošanu paraugam, racionalitāti, objektivitāti, augstu darbu morālo saturu un vērtību, kā arī literatūras audzinošo funkciju[5]. Par klasicisma literatūras pamatlicēju uzskata franču rakstnieku Fransua Malerbu (1555 - 1628), kas veica franču valodas reformu un izstrādāja dzejas poētiskos kanonus. Dramaturģijas vadošie rakstnieki bija traģēdiju autori Korneijs un Rasins, šo autoru lugās galvenais konflikts risinājās starp pienākumu pret sabiedrību un personīgajām kaislībām. Arī "zemie" žanri kļuva augstvērtīgi literatūras darbi, kā Lafontēna fabulas, Bualo satīra un Moljēra komēdijas.

Bualo kļuva slavens visā Eiropā ar savu dzejā rakstīto traktātu par klasicisma rakstniecības teoriju "Poētiskā māksla". Viņa ietekmē Lielbritānijā attīstījās tādi dzejnieki kā Džons Draidens un Aleksandrs Poups, kas izveidoja angļu dzejas teorētisko bāzi. Kā klasicisma autorus Anglijā vēl varētu pieminēt Adisonu un Sviftu.

18. gadsimta klasicisma literatūru dziļi ietekmē apgaismības idejas. Filozofa Voltēra daiļrade vēršas pret reliģisko fanātismu, absolūtisma spaidiem, slavinot personīgo brīvību. Par daiļrades mērķi klasicismā kļūst izmainīt pasauli, padarot to labāku, un cenšoties formēt arī sabiedriskās attiecības pēc klasicisma principiem. Krievijā 18. gadsimtā kā ievērojamu klasicisma autoru varētu minēt M. Lomonosovu, kas veica krievu dzejas reformu, adaptējot franču literatūras teoriju krievu valodai.

Francijā lasītāju izklaidei 19. gadsimta sākumā izveidojas dienasgrāmatu tipa sentimentālu romānu rakstniecība. Viens no pirmajiem šāda veida romāniem ir "Valērija"[6], kura autore ir Rīgā dzimusī baronese Barbara fon Krudener, kas bija Krievijas impērijas slepenpadomnieka Oto Hermaņa fon Fītinghofa meita.

Mūzika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūzikā klasicisma attīstībā var atzīmēt divus posmus: 17. gadsimta klasicisms, kas izauga no renesanses tradīcijām un attīstījās daļēji pretstatā un daļēji mijiedarbībā ar baroka mākslu; 18. gadsimta klasicisms, kas pauda franču apgaismības idejas.

Bieži Rietumeiropā mūzikā par klasicismu uzskata tikai tā otro posmu, bet pirmo attiecina uz baroku, tomēr 17. gadsimta klasicisms bija mūzikā valdošā baroka antitēze. Spilgtākais klasicisma pārstāvis 17. gs. bija Dž. B. Lulli. Viņa operas radās tieši P. Korneija un Ž. Rasina traģēdiju ietekmē. Operu sižeti bija cieši saistīti ar antīko mitoloģiju: cēls heroisms un spēcīgas, cildenas cilvēku kaislības. Lulli liriskajai traģēdijai piemita vienots, izturēts raksturs, stingra uzbūves loģika. Taču Lulli daiļradei piemita arī baroka iezīmes, kas izpaudās operu krāšņajos iestudējumos ar daudziem deju numuriem un procesijām. Līdzīga klasicisma un baroka elementu sintēze raksturīga arī itāļu nopietnās operas (opera seria) žanram, kas izveidojas Neapoles operas skolā, īstenjoties dramaturģiskajai reformai. Heroiskā opera ieguva žanrisku un konstruktīvu vienotību, reglamentējot mūzikas formu tipus un dramaturģiskās funkcijas. Tomēr itāļu opera seria, gan Lulli tradīciju turpinātāju daiļrade liecināja par klasicisma pagrimumu[7].

18. gadsimta klasicisma mūziku raksturo pasaulslaveni vārdi - Antonio Vivaldi, Jozefs Haidns, Volfgangs Amadejs Mocarts un Ludvigs van Bēthovens. Apgaismības domātāji uzskatīja, ka opera ir tas žanrs, kas spēj atjaunot mākslu vienotību, tāpat kā tas bija antīkajā teātrī. Instrumentālajā mūzikā izvirzījās jēdziens - muzikāla tēma, kas bija noteikta mākslinieciska tēla paudēja. Vadošais attīstības princips bija divu vai vairāku tēlu kombinācija vienotā mākslinieciskā attīstība. Par klasicisma instrumentālās mūzikas pamatformu kļuva sonāte, kuras uzbūve atbilda iepriekšminētajām prasībam. Sonātes forma savukārt tika iekļauta izvērstos, cikliskos sacerējumos - simfonijās (grieķu: symphonia, kas nozīmē saskaņa), u.c.[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]