Klaudio Monteverdi
 |
Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, tos var pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
|
||||||||||||
|
||||||||||||
Mūzikas portāls / Mūzikas vikiprojekts  |
||||||||||||
Klaudio Monteverdi (itāļu Cláudio (Giovánni António) Montevérdi; dzimis 1567. gada 15. maijā Kremonā, miris 1643. gada 29. novembrī Venēcijā) bija itāļu komponists. Monteverdi daiļrade lielā mērā bija novatoriska, un mūzikas vēsturē iezīmē pāreju no renesances uz baroku. Viņš darbojās dažādos baznīcas un laicīgās mūzikas žanros. Īpaši ievērojami ir viņa madrigāli un operas, tajā skaitā opera "Orfejs", kura tiek atskaņota arī mūsdienās.
Biogrāfija [izmainīt šo sadaļu]
Monteverdi ir dzimis 1567. gadā Kremonā, Ziemeļitālijā. Bērnībā viņš mācījās pie Marc’Antonio Ingegneri , kurš bija viņa dziedāšanas skolotājs Kremonas katedrālē. Monteverdi radīja savu pirmo mūziku publicēšanai — dažas motetes un svētos madrigālus — 1587. un 1583. gadā. 1587. gadā radīja savu pirmo laicīgo madrigālu grāmatu. Drīz pēc tam pēc tam sāka meklēt darbu ārpus pilsētas. 1590. gadā Monteverdi strādāt Vinčenco no Gonzas galmā Mantujā par dziedāju violas spēlētāju. 1602. gadā kļuva par galma diriģentu. Līdz 40 gadu vecumam viņš galvenokārt komponēja madrigālus un kopā sacerēto apkopoja deviņās grāmatās. Piekto grāmatu viņš publicēja 1605. gadā. Tā bija Monteverdi un Džovanni Artuzi nesaskaņu pamatā. Artuzi uzbruka modernajam komponēšanas stilam centrējot savus uzbrukumus uz madrigāliem. Monteverdi savu atbildi iekļāva piektās grāmatas ievadā piedāvājot sadalīt komponēšanu divās daļās, kuras nosauca par prima practica un seconda practica. Prima practica tika uzrakstīta kā 16. gs. polifonijas ideāls ar plūstošu striktu kontrapunktu, sagstavotu disonansi un balsu vienlīdzību. Seconda parctica lietoja daudz brīvāku kontrapunktu ar pieaugošu hierarhiju uzsverot soprānu un basu . Tā bija kustība tuvāk jaunas melodijas stilam. Pietam piektā grāmata pierādīja apzināti funkcionālas tonalitātes sākumu. Astotā grāmata publicēta 1638. gadā ietver tā saukto Madrigali dei guerrieri ed amorosi, kuru daudzi uzskata par madrigāla formas pilnību. Visumā pirmās astoņas madrigāla grāmatas pierāda milzīgu attīstību no renesanses polifoniskās mūzikas līdz tipiskās baroka mūzikas monodiskajam stilam. Devītā grāmata, kuru publicē pēc Monteverdi nāves 1651. gadā, satur vieglāka satura skaņdarbus, tādus kā kansonetas, iespējams komponētas visā Monteverdi dzīves laikā un pārstāv abus stilus. No monodijas tas bija loģisks solis, lai Monteverdi sāktu komponēt operu, sevišķi dramatiski noskaņotam komponistam, kuram arī patika spēcīgi efekti. 1607. gadā Mantujā notika viņa pirmās operas „Orfejs” pirmizrāde. Tajā laikā tas bija normāli, ka komponists radīja darbus pēc speciāliem pasūtījumiem un šis darbs bija daļa no karnevāla svinībām.
Klaudio Monteverdi opera Orfejs(1607) neapšaubāmi ir viens no būtiskiem atskaites punktiem Eiropas mūzikas kultūrā. Tieši ar Monteverdi Orfeju operas žanrs sevi pieteica kā drāma, kurā mūzika ne tikai palīdz greznot skatuviskās ainas, bet uzrunā un neatlaidīgi uzjunda klausītājā patiesu emocionālu līdz pārdzīvojumu. Izvērstas ārijas, ansambļi un kori līdztekus rečitatīviem un instrumentālām starpspēlēm — tā ir viena no Monteverdi Orfeja savulaik lielākajām novitātēm žanra traktējumā. Pēc Monteverdi opera Eiropas mūzikas vēsturē ir piedzīvojusi virkni pārveidojumu, dzīvojusi līdzi stila izmaiņām, katrā laikmetā piedāvājusi savus nemirstīgus šedevrus. Un varbūt tieši tādēļ šodien, 21. gadsimta sākumā, ir sevišķi interesanti jauniestudējumā dzirdēt vienu no spilgtākajiem operas pirmparaugiem. Tā pamatā ir sengrieķu mitoloģijā sakņots stāsts par teiksmaino dziedoni Orfeju, kurš nevēlēdamies samierināties ar savas sievas Eiridīkes zaudēšanu, devās viņu atgriezt no drūmās Aīda pazemes valstības. Tomēr, nespējot pārvarēt pēdējo pārbaudījumu — neuzlūkot Eiridīki, pirms pazeme pamesta — Orfejs gāja bojā. Tiesa, Monteverdi savā Orfeja sižeta risinājumā tik traģisku izskaņu nepieļauj. Operas izskaņā palīdzīgu roku savam dēlam Orfejam sniedz Apollons, kurš piedāvā dievišķajam liras spēlmanim tikšanās iespēju ar savu iemīļoto citā, vien pārpasaulīgiem spēkiem pieejamā mūžības dimensijā. Tādējādi opera, iesākoties ar gluži cilvēcisku kaislību un ciešanu skanējumu mūzikas skaņās, noslēdzas ar izlīdzinošu daudzpunkti, kas ir tikpat pretrunīga un mulsinoša, kā pati dzīve. Iespējams, šīs sajūtas radīšanā arī visvairāk ir izpaudies Monteverdi ģēnijs. Jo universālajās mūzikas skaņās viņam izdevies kaut uz mirkli tvert cilvēka dvēseles noslēpumu un nodot gūto pārdzīvojumu ikvienam no mums.
Monteverdi nākošais darbs bija 1610. gadā Vespro della Beata Vergine (Svētās jaunavas vakara lūgšanas). Publicētais darbs bija ļoti liela mēroga un bija dažādas diskusijas vai visas kustības bija domāts iestudēt vienā uzvedumā. Tomēr šeit bija dažādi norādījumi par iekšējo vienību. Tas paredz tādas baroka mūzikas virsotnes kā Hendeļa „Mesija” un J.S.Baha „Mateja pasija”. Katra daļa ir pilnībā izstrādāta gan muzikālā, gan dramatiskā ziņā — instrumentālo kvalitāti lieto, lai precizētu dramatisko un emocionālo efektu tādā veidā, kāds iepriekš vēl nebija redzēts. 1610. gadā Svētās jaunavas vakara lūgšanas ir viens no labākajiem atkārtojuma un kontrasta paraugiem ar daudz daļām, kurām ir skaidrs ritms. 1613. gadā Monteverdi iecēla par San Marko diriģentu Venēcijā. Šeit viņš atjaunoja kora un instrumentālistu muzikālos standartus, kuri bija izsīkuši viņa priekšgājēja Giulio Cesare Martinengo nepareizā vadībā. Bazilikas vadība bija atvieglota iegūstot šādu izcilu mūziķi. Būdams Venēcijā Monteverdi pabeidza savu sesto, septīto un astoto madrigālu grāmatu. Astotā ir lielākā grāmata, kas ietver darbus sarakstītus 30 gadu laikā. Tā ietver dramatisko Tancredi e Clorinda (1624) kurā orķestris un balsis no divām dažādām realitātēm darbojas kā līdzinieki. Visticamāk Monteverdi iedvesmoja izmēģināt šo aranžējumu divi pretējie balkoni San Marko katedrālē. Tas iedvesmoja arī citus komponistus radīt līdzīgus darbus. Pēdējos dzīves gados, kad Monteverdi bieži slimoja, viņš sacerēja savus pēdējos meistar darbus- operas- Il ritorno d’Ulisse in patria un vēsturisko operu, kura balstīta uz romiešu imperatora Nerona dzīvi L’incoronazione di Poppea. Šī opera tika uzskatīta par Monteverdi darbības kulmināciju. Tā ietver traģiskas, romantiskas, kā arī komiskas ainas. Tas prasīja mazāku orķestri un neievērojamāku kora lomu.
Viņa ievērojamākais students bija Heinrihs Šics 1585-1672, kurš veica savu otro ceļojumu uz Venēciju 1628. gadā. Viņš jauno stilu aizveda uz Vāciju un piemēroja vācu valodai. Monteverdi ordinēja par katoļu priesteri 1632. gadā. Viņš nomira Venēcijā un ir apglabāts Frari baznīcā. Viņš ir uzrakstījis 18 operas, no kurām trīs ir saglabājušās.
