Klinšu valabiji

Klinšu valabiji; Petrogale (Gray, 1837)
	Dzeltenpēdu klinšu valabijs (Petrogale xanthopus)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Infraklase	Somaiņi (Marsupialia)
Virskārta	Austrālijas somaiņi (Australidelphia)
Kārta	Diprotodonti (Diprotodontia)
Apakškārta	Ķengurveidīgie (Macropodiformes)
Dzimta	Ķenguru dzimta (Macropodidae)
Ģints	Klinšu valabiji (Petrogale)
	Klinšu valabiji Vikikrātuvē

Klinšu valabiji (Petrogale) ir viena no ķenguru dzimtas (Macropodidae) ģintīm, kas apvieno 16 mūsdienās dzīvojošas sugas. Tie sastopami gan Austrālijas kontinenta piekrastes reģionos, gan iekšzemē,^[1] uzturoties klinšainās un akmeņainās vietās ar mainīgu reljefu, vietās, kurās ir daudz un dažādas slēptuvju: akmeņu krāvumi, alas, slēptuves zem pārkarenām dzegām.^[2] Lielākā sugu dažādība sastopama Kvīnslendas štatā. Tie mājo arī dažās jaunākajās salās, bet tie nedzīvo Basa šauruma salās un Tasmanijā.^[3] No kopējā ķenguru priekšteča šī grupa ir atdalījusies pirms apmēram 4 miljoniem gadu, un to tuvākie radinieki ir kokķenguri.^[3]

Ģints zinātniskais nosaukums Petrogale atvasināts no sengrieķu valodas un latviski nozīmē "klinšu zebiekste" (petro — "klintis", gale — "zebiekste").^[4] Vairāku klinšu valabiju sugu izdzīvošana mūsdienās ir kritiski apdraudēta, līdz ar dzīves telpas sašaurināšanos un biežajiem meža ugunsgrēkiem, kā arī to populāciju negatīvi ietekmēja intensīvās medības vēl nesenā pagātnē.^[1]

Kopīgās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klinšu valabiji ir maza auguma ķengurveidīgie somaiņi. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Lielākajai daļai sugu ķermeņa garums ir 45—50 cm, astes garums 50—60 cm,^[5] svars līdz 12 kg.^[3] Tiem visbiežāk ir koši brūni kažoki. Klinši valabijiem proporcionāli ir īsākas pēdas kā citiem ķenguriem, pēdu spilventiņu āda ir bieza, elastīga un grubuļota, tādējādi tiem veidojas ļoti laba saķere ar akmeņiem, un tie ir ļoti izveicīgi klinšainā reljefā. Arī garajai, cilindriskajai un lokanajai astei ir liela nozīme neticami akrobātiskajos lēcienos, valabijam spējot izmainīt virzienu pat lēciena brīdī, atrodoties gaisā.^[3] Tie pat spēj uzkāpt slīpi augošā kokā.^[5] Klinšu valabiji ir aktīvi krēslas stundās un nakts laikā, tādēļ pa dienu tie slēpjas kādā alā vai klinšu iedobē, zem kādas pārkares, bet naktī dodas baroties.

Klinšu valabiji veido kolonijas, kurās var būt līdz 100 īpatņiem.^[3] Katram ķenguram ir sava teritorija, apmēram līdz 15 ha. Vienas kolonijas indivīdu teritorijas mēdz savstarpēji pārklāties. Tēviņi dominē pār mātītēm, līdz ar to viena tēviņa teritorija parasti pārklājas vairāku mātīšu teritorijām.