Kodolieroči

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nagasaki atombumbas sēnes mākonis 1945. gadā

Kodolieroči ir ieroči, kas izmanto kodolreakciju enerģiju. Tiem piemīt milzīgs iznīcinošs spēks. Kodolieroči karā tikuši lietoti divas reizes — Otrā pasaules kara noslēgumā ASV tos lietoja pret Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki. Šo sprādzienu rezultātā gāja bojā ap 200 000 cilvēku (ieskaitot arī tos, kas dažu mēnešu laikā nomira no radiācijas ietekmes).[1] Kodolieroču izstrādāšanai un attīstīšanai kopš 1945. gada ir veikti 2055 izmēģinājuma sprādzieni. Visvairāk izmēģinājumus veikušas ASV (1032) un PSRS (715). 20. gadsimta 90. gados izmēģinājumi pakāpeniski tika pārtraukti. Tomēr 21. gadsimtā ir uzsākusi izmēģinājumus Ziemeļkoreja, kas veikusi trīs izmēģinājumus (2006, 2009. un 2013. gadā).[2]

Darbības princips[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc darbības principa izšķir divu veidu kodolieročus. Sākotnēji tie tika izstrādāti, izmantojot kodolu dalīšanos. Šādu kodolieroču izgatavošanai tiek izmantots ar urāna-235 izotopu bagātināts (parasti tas ir vairāk kā 85%) urāns vai plutonijs-239. Šiem izotopiem raksturīga īpašība ir spēja pie noteiktas kritiskās masas ierosināt nekontrolējamu kodolu dalīšanās reakciju, kuras rezultātā izdalās ļoti liels enerģijas daudzums.

Otrs kodolieroču veids ir kodoltermiskā bumba, bieži saukta par ūdeņraža bumbu, kurā tiek izmantota kodolsintēze. Šī veida kodolieročos kā "degviela" tiek izmantots ūdeņradis (precīzāk — litija-6 deiterīds, kas ir litija izotopa ar atommasu 6 savienojums ar ūdeņraža izotopu deitēriju). Ūdeņraža bumbas ir simtiem reižu spēcīgākas par atombumbām (parasto atombumbu izmanto kā ūdeņraža bumbas "detonatoru"). Pirmais ASV ūdeņraža bumbas izmēģinājums notika 1952. gadā Bikini atolā. Pati spēcīgākā ūdeņraža bumba Царь-бомба (iesaukta par "Kuzjas māti") (50 megatonnas trotila ekvivalenta) tika uzspridzināta 1961. gadā Novaja Zemļas arhipelāgā (PSRS).[2]

Kodolvalstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par kodolieroču esamību savā teritorijā ir paziņojušas ASV,[3] Krievija, Apvienotā Karaliste, Francija, Ķīna, Indija, Pakistāna un Ziemeļkoreja. Ļoti ticams, ka kodolieroči ir arī Izraēlai, kaut arī tā atsakās to apstiprināt vai noliegt.[4] Tiek uzskatīts, ka Irāna mēģina izstrādāt kodolieročus.[5]

Saskaņā ar Amerikāņu zinātnieku federācijas datiem par 2014. gadu, pasaulē ir vairāk nekā 16 000 kodolgalviņas, no kurām ap 4200 ir operacionālā gatavībā.[6]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Frequently Asked Questions #1. Radiation Effects Research Foundation. Atjaunināts: Sep 28, 2014.
  2. 2,0 2,1 Nuclear Testing 1945 - today. CTBTO. Atjaunināts: Sep 28, 2014.
  3. Pentagons: ASV rīcībā ir 5113 kodolgalviņu. Delfi.lv (2010. gada 4. maijā). Atjaunināts: 2013. gada 25. aprīlī.
  4. Nuclear Weapons – Israel. Fas.org (Jan 8, 2007).
  5. Iran's Nuclear Timetable. iranwatch.org.
  6. Federation of American Scientists: Status of World Nuclear Forces. Fas.org.