Kognitīvā psiholoģija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kognitīvā psiholoģija (latīņu: cognitio - izzināšana, priekšstats, jēdziens) ir psiholoģijas virziens, kas pēta cilvēka informācijas apstrādes procesus un to likumsakarības, cilvēka uzmanību, uztveri, paternu atpazīšanu, zināšanu reprezentāciju, atmiņu, valodu, domāšanu, problēmu risināšanu, radošumu, lēmumu pieņemšanu, mākslīgo un cilvēka intelektu, kā arī kognitīvo attīstību. Mūsdienu definīcija kognitīvajai psiholoģijai ir būtiski paplašinājusies, salīdzinājumā ar tās izveidošanās periodu 20. gadsimta 50.-60. gados. Lai arī kognitīvās psiholoģijas pamatlicēji bija Ulrihs Naisers, Džeroms Bruners, Alberts Bandura un citi, ar atpakaļejošu datumu par kognitīvajiem psihologiem tiek dēvēti arī tādi ievērojami zinātnieki kā Hermanis Ebinghauss, Žans Piažē un Ļevs Vigotskis.

Vēsturiskās paralēles[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 300 gadus pirms mūsu ēras grieķu filozofs Aristotelis sāka spriest par tādiem cilvēka garīgiem procesiem kā uztveri, atmiņu, valodu un domāšanu. Viņš uzskatīja, ka domāšana norisinās sirdī.

Vācu ārsts Vilhelms Vunts (1832-1920) izveidoja pirmo psiholoģijas laboratoriju, jo viņu interesēja cilvēka prāta izpēte. Viņš centās noskaidrot, kāds ir cilvēka domu ātrums un kā tas atšķiras dažādiem cilvēkiem. Vunts bija pirmais, kas sāka zinātniski pētīt un mērīt prāta procesus un ieviesa tādu rādītāju kā reakcijas ātrums uz stimulu, ko turpmāk ļoti plaši izmanto kognitīvās psiholoģijas pētījumos. Tomēr šie pētījumi nedeva iespēju formulēt teoriju, kā funkcionē cilvēka domāšana.

E.B. Titčeners (1867-1927), turpinot Vunta tradīcijas, Anglijā radīja jaunu pieeju psiholoģiskiem pētījumiem, ko vēlāk psiholoģijas vēsturnieki nodēvēja par strukturālismu. Šī virziena pētnieki centās noskaidrot cilvēka apzinātā pieredzes komponentus, izmantojot pašatskaites metodi jeb introspekciju. Viņu mērķis bija izdalīt prāta pamatelementus, nosakot to rašanās likumsakarības un saturu. Introspekcija kā pētījumu metode cieta neveiksmi, jo vairāki pētnieku ieguva atšķirīgus cilvēku stāstījumus par vienādu uzdevumu izpildi. Tas nedeva iespēju formulēt viennozīmīgus izziņas procesu skaidrojumus.

Amerikāņu psihologs Viljams Džeimss (1842-1910), Č.Darvina evolūcijas teorijas ietekmēts, uzskatīja, ka cilvēkam prāts ir nepieciešams, lai realizētu pielāgošanās funkciju videi, lai nodrošinātu cilvēku populācijas izdzīvošanu. Lai pielāgotos, cilvēkam jāveic racionālas izvēles. Džeimss ir funkcionālisma virziena pārstāvis, jo prātu pētīja no tā izmantošanas jeb funkciju viedokļa. Funkcionālisma pamatideja - jāpēta psihes funkcijas, nevis apzinātās pieredzes struktūra.