Kokgriešana

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Mūsu senči jau tālā senatnē ir nodarbojušies ar kokgriešanu. Māksla bija saistīta ar kulta priekšmetu izgatavošanu, zemkopības, zvejas, biškopības, medību inventāra, amatniecības darbarīku gatavošanu kā arī ar celtniecību. Koks ir viegli apstrādājams materiāls un vājš siltuma vadītājs, tāpēc plaši lietots trauku, virtuves piederumu gatavošanai. Darba procesā veidojās latviešu tautas mākslai raksturīgā formas izjūta, rotājuma izpratne un kultūra. Māksla Latvijā aktivizējās 20. gs. 20.-30. gados, palielinoties pieprasījumam pēc kokā grieztām stila mēbelēm, iekštelpu iekārtojuma, lietišķās mākslas izstrādājumiem. Straujš mākslas uzplaukums sākās pēckara gados, kad profesionālo izglītību sāka apgūt Rīgas un Daugavpils lietišķās mākslas vidusskolā. Mūsu dienās līdzās profesionālajai mākslai plaši attīstījusies mākslinieciskā pašdarbība; par to liecina lielais Tautas daiļamata meistaru nosaukumu ieguvušo kokgriezēju skaits.

Darbarīki un materiāli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenie darbarīki ir koktēlnieku kalti un virpota vāle. Rūpniecībā izgatavo ~600 dažādus koktēlnieku kaltus. Kaltu numerācija pēc profiliem un izveidojuma ir 1-58. Katram numuram kalti ir dažāda platuma, sākot no 0,5 mm un pakāpeniski sasniedzot 40 mm platumu. 1. numura kalts ir taisns ar taisnu asmeni. 2. nr. kalts atšķiras ar to, ka tas ir slīpēts noteiktā leņķī, tā gals ir smailāks un to var lietot iegrebtā ciļņa stūra iegriezumiem. Sākot ar 3. nr., kaltu kļūst arvien apaļāki, vairāk iedobti. Tie domāti apaļiem iegriezumiem. 7.-11. nr. kalti kļūst aizvien dziļāki. Ar tiem izdara dažādus dziļus veidojumus. Ir arī ieliekti kalti (12.-20. nr.). Krepkalti ir divējādi: 21.-32. nr. kaltiem lāpstveidīgā daļa ir saliekta uz leju, bet 33.-38. nr. locījums ir uz augšu. Šos kaltus lieto vietās, kur dziļuma vai apjoma dēļ ir grūti piekļūt. Kalti ko sauc par "zaķkāju" un kas ir ar taisnām asmens šķautnēm 30, 60, 90 grādu leņķī, ir ļoti nepieciešamu zīmējuma kontūras un veidojuma formu apciršanai. Kaltu spalus veido astoņšķautņainus; tas atvieglo kalta turēšanu rokā un novietošanu uz darba galda. Kokgriezēju vālītes virpo no blīvas lapu koku koksnes. Līdzās parastajiem galdnieku darbarīkiem (cirvim, dažādiem zāģiem, ēvelēm utt.) kokgriezēju rīcībā jābūt arī rokas urbjmašīnai, slīmestam ar taisniem un iedobtiem asmeņiem, vīlēm, kokgriezēja rokas frēzei. Nepieciešams darba galds, kur precīzi un stabili var iestiprināt darba sagatavi griešanai. Nodarbojoties ar kokgriešanu, pilnīgi var apmierināties ar mūsu republikā augošajām koku sugām. Līdzās skuju kokiem (priede, egle, paeglis, lapegle) un labu kokiem (ozols, osis, bērzs, melnalksnis, kļava, goba, liepa, kastaņa, pīlādzis, lazda, apse) ļoti noderīgi ir arī mūsu augļu koki (ābele, bumbiere, plūme, ķirsis). Lai palielinātu koksnes dabisko toņu, tekstūru un tehnisko īpašību izvēles iespējas, var izmantot arī citas republikā kultivēto koku (ciedrupriedes, baltegles, īves, āmuras korķakoka, Kaukāza dižskabārža, kizila, bukša, valriekstkoka) koksni. Loti augstvērtīgi koktēlniecības materiāli ir mahagonijs (sarkankoks), ebenkoks (melnkoks), ko lieto arī greznu mēbeļu, intarsiju, mūzikas instrumentu izgatavošanā.

Žāvēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kvalitatīva izstrādājuma iegūšanai ir nepieciešami labi izžāvēts materiāls. Skuju koku un lapu koku dabiskās izžūšanas periods ir 1-6 g. (ozolam 6-8 g.). Šajā laikā koksnes mitrums sasniedz pieļaujamo ūdens daudzumu, no 50% samazinoties līdz 15-20%. Lai izvairītos no pārliekas materiālu saplaisāšanas, to gali ir jāaplīmē ar papīru vai jānokrāso ar gaišu krāsu. Bluķus ieteicams pāršķelt gareniski pa serdi un mizā ar cirvi izdzīt svītras. Materiāli jānovieto labi vēdināmās telpās vai nojumē, lai pasargātu no tiešas saules un lietus iedarbības. Zāģmateriāls jāsakrauj grēdās ar starplikām, tā veicinot vispusēju gaisa piekļūšanu koksnei. Mākslīgi žāvējot, panākams daudz īsāks žāvēšanas process, taču pareizi ir jāievēro žāvēšanas režīms. Lai atbrīvotos no nevēlamām sulu atliekām un uzlabotu koksnes izturību (gk. pret plaisāšanu), koksni sautē. Sautēšanas ilgums ir atkarīgs no koka sugas un sagataves masas. Šo paņēmienu parasti lieto, izgatavojot karotes no svaigi cirsta koka pēc pamatformas apciršanas.

Koksnes izvēle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koksni izvēlas atbilstoši iecerētā darba funkcijai un formai. Smalkam griezumam nekādā ziņā nevar izvēlēties rupjšķiedrainu koksni, jo tas rada tikai disonansi starp rotājumu un koksnes tekstūru. Stingri jāievēro koksnes tehnoloģiskās īpašības. Ne vienmēr ir iespējams darbiem iegūt attiecīga lieluma viengabala koksni, tāpēc ir nepieciešams to salīmēt no atsevišķiem gabaliem. Koksnes salīmēšanai izmanto galdnieka, kazeīna, kā arī plaši izplatīto polivinilacetāta un sintētisko sveķu līmi.

Krāsas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koksnes dabisko krāsu var pastiprināt vai iekrāsot ar dabiskām vai sintētiskām krāsvielām, tā izceļot koksnes krāsainību, tekstūru un iegūstot dažādas nokrāsas - no visgaišākajai līdz pilnīgi melnai. No dabiskām iekrāsām izmanto rieksta beici. Koksnes iekrāsošanai lieto arī anilīnkrāsas, ar kurām var iegūt lielu toņa dažādību. Lai krāsviela koksnes virsmā iesūktos dziļāk un vienmērīgāk, tai pievieno 5-10% amonjaka šķīduma. Praktiski visbiežāk par kodnēm izmanto kālija dihromātu , dzelzs hlorīdu vai sulfātu, kas kopā ar koksnes miecvielu savstarpējām reakcijām rada vienmērīgu koksnes iekrāsošanos. Kodnes parasti ir 0,5-50% sāļu ūdens šķīdumi. Kodnes priekšrocība ir tā, ka tā dziļi iesūcas koksnē un neizplīvuro tekstūru. Krāsvielas uz izstrādājumiem uzklāj ar otu. Pēc nožūšanas virsmu apstrādā ar ļoti smalku smilšpapīru, kaprona suku vai t.s. jūras zāli

Lakas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katra kokgriezēja pienākums ir izgatavoto priekšmetu nodrošināt pret mitruma u.c. ārējo faktoru iedarbību, kā arī pret pāragru nolietošanos. Visplašāk izplatītais apdares materiāls ir caurspīdīgās lakas: nitrolaka, eļļas laka, poliesteru laka, karbamīdalkīdsveķu laka, matēšanas laka u.c. Vienkāršs koksnes virsmas nostiprināšanas paņēmiens ir vaskošana. Vaskošanas šķidrumu var iegūt no 1 masas daļas bišu vaska un 10 daļām terpentīna. šķidrumu uzklāt ar otu un pēc nožūšanas noberž ar mīkstu drānu vai smalku kaprona suku. Virsmas nostiprināšanai lieto arī šellakas politūru. Ar to pulējot, iegūst caurspīdīgu, spoguļvirsmai līdzīgu segumu, kas atdzīvina koksnes tekstūru un atklāj koksnes šķiedras rotaļīgo vijumu. Parasti pulē tādus mākslas priekšmetus, kas gatavoti no vērtīgām koku sugām, ar blīvu koksnes struktūru. Lakošanas māku var apgūt pašmācības ceļā, bet pulēšana jāapgūst speciālista vadībā.

Darba tehnika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc sagataves pagatavošanas jāizgatavo darba zīmējums vai šablons. Darba zīmējumu ar spraudītēm piestiprina pie materiāla un ar cietu zīmējumu caur kopējamo papīru pārnes uz materiāla. Jāievēro, lai spraudīšu iespiedumi būtu nogriezumu vietās. Šablonu izgatavo no kartona vai rasēšanas paīra. Lai šablonu varētu lietot ilgāk, to piesūcina ar laku vai politūru. Lai apgūtu kokgriešanas paņēmienus, ir jāmobilizē sevi pacietīgam darbam, iemācoties veikli lietot daudzos koktēlnieku kaltus vēlamās formas veidošanai. Virzot kaltu, jāievēro abu roku funkcionālā kopdarbība un koka šķiedras virziens. Jāiemācās izjust vāles uzsitiena biežumu, stipruma un kalta piespiešanas spēku, Lai panāktu taisnu iecirtumu vienmēr ir jāieņem tāds stāvoklis, lai skatienu uz kaltu virzītu no tās puses, no kuras ir izdarīts padziļinājums. Pastāv vairāki kokgriezuma veidi: iegrebtais cilnis, seklais cilnis (dziļums līdz 2 cm), dziļais cilnis (dziļums >2 cm), ažūrveida kokgriezums, apjomīgais kokgriezums, intarsijas ciļņa kokgriezums.

Iegrebtais cilnis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kokgriezuma veids, ko lieto ģeometriska ornamenta veidošanai. Šim nolūkam visbiežāk izmanto 2. nr. kaltus, kas atvieglo iecirtuma stūru kvalitatīvu izgriezumu. Ja zīmējums ir ģeometrisks, to var izgriezt ar dažādiem 1.-6. nr. kaltiem. Ja griezumā paredzēti lielāki līkloču iecirtumi, tos var veidot ar "zaķkāju". Pēc ši griezuma veida risina arī iegrebtā ciļņa veidojumus uz padziļināta pamata, kad ornamentālais vai figurālais griezums tiek veidots kā seklā ciļņa kokgriezums, nepaceļoties virs plāksnes, un tiek atdalīts ar gludu starpjoslu.

Seklais cilnis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Seklais cilnis tiek veidots ar nelielu pacēlumu virs gludas plāksnes. To panāk, nogriežot ārpuszīmējuma virsmas daļu, un rotājums tiek veidots kā izcilnis. Lai atvieglotu darbu, ornamentālo daļu izgatavo atsevišķi un pēc tam uzlīmē uz gludas, iepriekš apstrādātas virsmas. Uz atsevišķās detaļas uzkopē zīmējumu un apzāģē kontūras. Pēc tam detaļu nogriez ar galdnieka vai polivinilacetāta līmi un ar līmspīlēm piespiež pie iepriekš sagatavota pamata - dēļa. Pēc kokgriezuma izgatavošanas to ar plānu nazi noņem no pamata. Pēc rūpīgas griezuma pamatnes notīrīšanas to var pielīmēt vajadzīgajā vietā. Unikāliem mākslas darbiem šis paņēmiens nav ieteicams, jo ornamentālā daļa vienmēr atšķiras no pamatnes šķiedras.

Dziļais cilnis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kokgriezumā šajā tehnikā var realizēt jebkuru ieceri. Dziļajā cilnī tiek apvienoti iepriekš minētie darba paņēmieni, kas paver plašas iespējas ieceres īstenošanai.

Ažūrveida kokgriezums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Griešanas paņēmiens, kur darinājums dažās vietās ir caurredzams un pašu griezumu veido no abām pusēm (piem., durvju pildiņi) vai no vienas puses (radiatoru režģi, logāti). Lai panāktu ažūrveida griezuma formu attiecību harmoniju un gaismēnas rotaļīgumu, veidojuma apciršanu izdara arī no otras puses. Pirms griešanas rūpīgi izzāģē iekšējās un ārējās - caurredzamās kontūras.

Apjomīgie kokgriezumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šie kokgriezumi ir skatāmi no visām pusēm (piem., figurālie kokgriezumi, apgaismes ķermeņi, sadzīves priekšmeti u.c.). Darinot apjomdarbus, ir vajadzīga iepriekšēja maketēšana vai modeļa izveidošana plastilīnā vai mālā.

Intarsijas ciļņa kokgriezums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vissarežģītākā kokgriešanas tehnika. Tajā izmanto dažādu koku sugu koksni. Vispirms vienu koksnes šķiedru ar otru precizē salaidumā un salīmējot iegūst viengabalainu, krāsainu koksnes sakopojumu pēc iecerētās kompozīcijas. Tālākā veidošana notiek kā parastā kokgriezumā. Vienīgā atšķirība ir dabiskās koksnes krāsainība.

Kokgriešana ietver dažādus darba procesus - pieciršanu, pielikšanu, gludināšanu. Pieciršanu izdara tad, ja ir apcērtama lielāka koksnes masa un uzreiz nevar panākt vajadzīgo dziļumu. Pieciršanu iesāk no rotājumu malas, pakāpeniski virzoties uz augstāko vietu. Atkarībā no tā, kāds kokgriezums paredzēts gatavā veidā, pieciršanu vienmēr sāk no seklākās puses, virzoties uz dziļāko. Pielikšanu izdara seklā ciļņa kokgriezumos, kad jau izgriezta paredzētā gludā starpjosla. Pēc tam panāk vajadzīgo dziļumu. Tad izcērt un precizē kontūras. Griezumu negludina un neiestrādā arī sīkākus iegrebumus. Gludināšana ir pēdējais darba process, kad veidojums tiek pilnīgi gludi apstrādāts un pastiprinātas iedziļinājuma kontūras. Padziļināto pamatu apkārt ornamentam gludina pēdējo. Pašu gludināšanu sāk no augstākās vietas, pakāpeniski virzoties uz zemākām veidojuma daļām. Ja griezumu neslīpē, tad to norīvē ar rupju dzēšgumiju un nosukā ar asu saru suku.