Kolhozs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kolhozs (no krievu: коллективное хозяйство — ‘kolektīva saimniecība’) — kolektīva saimniecības forma, kuru viensētu vietā organizēja sociālistiskajā lauksaimniecībā un zvejniecībā.[1] Kolhozos ražošanas līdzekļi (zeme, iekārtas, lopi, sēklas u.c.) ir kopsaimniecības paju īpašnieku kopīpašums. Ienākumi no saimniekošanas tiek sadalīti saskaņā ar dalībnieku kopēju lēmumu.

Pirmie kolhozi Padomju Krievijā sāka veidoties 1918. gadā. Pamatā bija triju veidu kopsaimniecības:

  • Lauksaimniecības komūnas, kurās kopīpašums bija pilnīgi visi ražošanas līdzekļi. Komūnas locekļiem nebija savu piemājas saimniecību. Komūnas locekļu patēriņš un sadzīves pakalpojumi pilnībā tika nodrošināti ar kolektīvo saimniekošanu. Materiālo labumu sadale notika pēc izlīdzināšanas principa - nevis pēc ieguldītā darba, bet pēc nepieciešamības. Komūnas parasti organizēja bijušajos muižnieku un klosteru īpašumos.
  • Lauksaimniecības arteļi, kuros kopīpašumā bija zeme un ražošanas pamatlīdzekļi (darba lopi,vaislas lopi, tehnika, iekārtas, saimnieciskās būves). Arteļu dalībnieku personīgajā īpašumā palika dzīvojamās mājas un piemājas saimniecība (tai skaitā lopi). Šo īpašumu apjomus parasti noteica arteļa nolikums. Ienākumi tika sadalīti atkarībā no ieguldītā darba. Pēc šī principa 1940. gadu otrajā pusē tika organizēti pirmie kolhozi Latvijā.
  • Kopējas zemes apstrādes biedrības, kuros tika kolektivizēts zemes lietojums un darbs. Ražošas līdzekļi palika biedrības locekļu privātīpašumā. Ienākumi tika dalīti atkarībā no ieguldītā darba un ražošanas līdzekļiem.[2]

1929. gadā, pirms masveida piespiedu kolektivizācijas, Krievijā no visiem kolhoziem 6,1% bija komūnas, 60,2% — biedrības un 33,6% — arteļi.

Kolhozi Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Talsu rajona kolhoza "Draudzība" piemiņas nozīmīte ar emblēmu.

Kolhozus Latvijā sāka veidot 1946. gadā. Tā kā brīvprātīgās kolektivizācijas tempi bija zemi, kolhozus veidošanu stimulēja ar dažādām ekonomiskām (paaugstināti nodokļi individuālajām saimniecībām) un represīvām (turīgo zemnieku izsūtīšana) metodēm. Kolektivizācija pamatā tika pabeigta 1950. gadā.

Kolhozos apstrādājamā zeme bija valsts īpašums, bet pārējie ražošanas līdzekļi, izņemot kolhoznieka sētas sīko inventāru (mājputnus, vienu govi, dažas aitas un cūkas), atradās kolektīvā īpašumā. Kolhozus vadīja priekšsēdētājs un valde, ko ievēlēja saskaņojot ar komunistiskās partijas rajona komitejas viedokli.

Katram kolhozam bija noteikti plāna uzdevumi lauksaimniecības produktu pārdošanai valstij. Iepirkuma cenas bija noteiktas zemas. Īpaši pirmajos kolhozu pastāvēšanas gados daudziem produktu veidiem tās bija mazākas pat par ražošanas izmaksām. Tikai pārpalikumu varēja izmantot kolhoznieku patēriņam vai pārdot tirgū.

Pirmajos kolhozu pastāvēšanas gados tajos bija piespiedu darbs: katram kolhozniekam vajadzēja nostrādāt noteiktu dienu skaitu. Samaksa par darbadienu bija minimāla. Vēlākajos gados kolhozos saimniekošana kļuva patstāvīgāka un darba samaksa tajos uzlabojās. Kolhozos paralēli lauksaimniecībai tika attīstītas arī dažādas pārstrādes un ražošanas nozares. Nereti kolhozi specializējās kādā noteiktā nozarē vai noteiktu produktu ražošanā.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas lielākā daļa kolhozu pārveidojās par paju sabiedrībām.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]