Konstantins Ostrožskis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
lielhetmanis Konstantins Ostrožskis

Konstantīns Ostrožskis (ukr. Острозький Костянтин Іoнович, poļu: Konstanty Iwanowicz Ostrogski, 1460.-1530.) bija kņazs, Braclavas un Vinnicas stārasts, Traķu vojevoda, Lietuvas lielkņazistes lielhetmanis no 1497. gada.

Pateicoties laulībām ar Tatjanu Golšansku (1509.), viņš pēc diviem gadiem mantoja Viļņas kastelāna amatu - pareizticīgais magnāts, kas radā sēdēja pirmajā rindā. Viņš atklāti un bez ierobežojumiem atbalstīja pareizticīgo Baznīcu visā lielkņazistē. Slavens mecenāts. Pēc vienām ziņām (kr. vēst. М. Максимович) cēlies no Turovas-Pinskas kņaziem, kuru rezidence kopš XIV gs. atradās Ostrogā (Острог). Pēc citām ziņām (kr. vēst. Г. Власьев) - no Volīnijas Rjurikovičiem, no kņaza Romāna (Роман Данилович). Apglabāts Kijevas Pečoru klosterī (Киево-Печерская лавра), Uspenskas katedrālē (Успенский собор). Par lielhetmani kļuva 37 gadu vecumā, 1497. gadā, pateicoties panākumiem karos ar Krimas hanisti.

1500. gadā Smoļenskas aizstāvēšanas kampaņā 14. jūlijā viņš ar 40 000 vīru lielu karaspēku stājās pretīm 40 000 lielajam Maskavijas karaspēkam, ko vadīja vojevoda Ščenijs - kaujā pie Vedrošas upes Lietuvas lielkņazistes karaspēks tika pilnībā sakauts (8000 kritušo), bet pats Ostrožskis krita gūstā. Viņu kopā ar Novogrudskas vietvaldi Hrebtoviču aizveda uz Maskavu. Lielhetmani izsūtīja uz Vologdu un lika rakstiski zvērēt uzticību Maskavas lielkņazam. Pie pirmās izdevības Ostrožskis aizbēga no Maskavijas un atguva savus īpašumus un titulus (viņa valdījumos bija Breslavas stārastija, lielkņazs viņu iecēla par Luckas stārastu un Volīnijas maršalu). Ostrožskis uzreiz uzņēmās lielkņazistes armijas vadību un straujā kampaņā atguva Turovu un Moziru. 1508. gadā viņš sakāva sadumpojušos Mihailu Gļinski. Tad Ostrožskis straujā pārgājienā, ar pāris tūkstošiem jātnieku, smagi sakāva tatāru karaspēku, un atsvieda tos atpakaļ. Lielkņazs tam dāvāja zemes Volīnijā, Gļinska-Turovā u.c..

Karavadoņa talants[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ostrožski lieliski raksturo Oršas kauja 1514. gada 8. septembrī, kurā viņš novatoriski saskaņoja kavalērijas, artilērijas un kājnieku uzbrukumu, gustot spožu uzvaru. Lielhetmanis vadīja 25 000 - 35 000 (dažādos avotos skaitļi dažādi) lielu apvienoto Lietuvas lielkņazistes un poļu algotņu armiju. Izšķirošā kauja ar Maskavijas 40 000 - 70 000 (dažādos avotos skaitļi dažādi) vīru lielo karaspēku, ko vadīja Pleskavas vojevoda Ivans Čeļadins (Челяднин, Иван Андреевич), notika netālu no Oršas, pie Krapivno upes. Ostrožskis novietoja pretīm maskaviešu un livoniešu algotņu armijai savus jātniekus divās rindās, bet labajā spārnā slēpnī izvietoja daļu lielgabalu. Lielhetmaņa kavalērija veica strauju uzbrukumu un tad atkāpās slēpņa virzienā, kur artilērija pabeidza šo operāciju. Negaidītais pavērsiens izjauca maskaviešu karaspēka izvietojumu un noveda pie tā sagrāves. Hronikas min 30-40000 kritušos, 1500 sagūstītus muižniekus, 48 gūstā kritušus maskaviešu karaspēka komandierus. Lielkņazs Sigismunds Vecais kā balvu piešķīra Ostrožskim tiesības uzcelt Viļņā sv. Trīsvienības un sv. Nikolaja pareizticīgo baznīcas.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Венков А. В. , Деркач С. В., Великие полководцы и их битвы. - Ростов-на-Дону, 1999.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]