Kosovas kauja

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kosovas kauja
Daļa no: Osmaņu impērijas kari Eiropā
Battle on Kosovo1389.jpg
Kosovas kauja, Adam Stefanović, eļļa, 1870
Datums 15.06.1389. (Jūlija kalendārs)
Vieta Kosova
Iznākums Neizšķirts
Dalībnieki
Karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija Serbija
Komandieri
Murads I
Bajezids I
Jakubs Čelebi
Lazar Hrebeljanović †,
Vuk Branković,
Vlatko Vuković
Spēki
~27'000—40'000 ~12'000—30'000
Zaudējumi
nezināms smagi

Kosovas kauja (arī Amselfeldas kauja) notika Svētā Vitusa dienā, 1389. gada 28. jūnijā (pēc vecā stila 15. jūnijā) starp Serbijas caristes lielskungu savienību un Osmaņu impēriju, 5 kilometrus no mūsdienu Prištinas pilsētas.

Par šo kauju nav saglabājušies pietiekami ticami vēstures avoti, tomēr, salīdzinot ar citām kaujām, par šo ir diezgan pietiekamas ziņas, kuras var izmantot, lai rekonstruētu notikumu gaitu.

Sagatavošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaspēka kustība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu impērijas sultāns Murads I 1389. gada pavasarī pie Filipopolisas (Plovdiva) sagrupēja savu karaspēku un pēc trīs dienu pārgājiena nonāca ar to Ihtimanā. No turienes viņš izplānoja savu ceļu pa Velbuždu (Kjustendila) un Kratovu (Maķedonijā). Tas bija garāks ceļš nekā cits maršruts caur Sofiju un Nišavas ieleju, tomēr noveda viņu līdz Kosovai, kas bija Balkānos stratēģiski nozīmīgs tirdzniecības centrs. No Kosovas Murads I varēja viegli uzbrukt Lazara vai Vika Brankovica zemēm. Pēc neilgas atpūtas Kratovā, Murads devās caur Kumanovai, Preševai un Gnjilanei uz Prištinu, kurā viņš ieradās 14. jūnijā.

Par Lazara sagatavošanās darbiem nav daudz ziņu, tomēr var pieņemt, ka viņš savus spēkus pulcēja Nišā, iespējams, Južnas Moravas upes labajā krastā. Tur viņš palika, līdz uzzināja, ka Murads I pārvietojis karaspēku uz Velbuždu un pārcēlās caur Prokuplji uz Kosovu. Kosovas laukā Lazars ieradās tajā pašā laikā, kad Murads bija ieradies Prištinā. Viņš bija ieņēmis labāko novietojumu kara laukā, jo no turienes varēja pārskatīt visus virzienus, no kurienes varētu uzbrukt Murads I.

Karaspēka sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nav skaidrs karaspēka daudzums, jo senākie avoti pārspīlē to apmērus. Murada armija varēja būt no 27 līdz 40 tūkstošus liela un, ja aprēķina, par pamatu ņemot 40 tūkstošus, tajā bija 5 tūkstoši jeničeri, 2,5 tūkstoši Murada kavalērija, 6 tūkstoši sipahi, 20 tūkstoši azapi un akindži un 8 tūkstoši viņa vasaļu karaspēku. Lazaram, iespējams, armija bija no 12 līdz 30 tūkstošiem liela, no tiem aptuveni 15 tūkstoši bija Lazara karaspēks, 5 tūkstoši Vuka karaspēks un tik pat arī Vlatko Vukoviča karaspēks. No tiem daži tūkstoši bija kavalērija un tikai daži simti bija pilnībā bruņoti.

Abās armijās bija cittautu karaspēka vienības: serbu pusē bija poļi, ungāri un horvāti, bet turku pusē — serbu augstmaņa Konstantina Dejanovica karaspēks.

Kauja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kosovas laukums ar iespējamo karaspēka vienību izvietojumu pirms kaujas

Vienību izvietojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abas armijas satikās Kosovas laukā. Turku armijas centru vadīja sultāns Murads I, bet Bajezids bija labajā spārnā un Jakubs — kreisajā. Spārnu pirmajās rindās bija aptuveni viens tūkstotis strēlnieku, kuriem aizmugurē izvietojās azapi, tad akindži, bet centrā atradās jeničeri, aiz kuriem atradās Murads I ar savu kavalērijas sardzi. Armijas aizmugurē atradās apgādes dienesti ar nelieliem apsardzes pulkiem.

Serbu pusē centrā atradās Lazars, labajā spārnā Vuks un kreisajā — Vlatko. Armijas priekšgalā atradās kavalērija un kājnieki tika novietoti aizmugurē. Lai arī izvietojums nebija vienlīdzīgs, serbu centrs pārsniedza turku centru.

Sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kauju sāka turku strēlnieki, kas šāva pa serbu kavalēriju, kura devās uzbrukumā. Serbu kavalērija izrāvās cauri turku kreisajam spārnam, bet viņiem neveicās cīņā ar centru un labo spārnu. Arī kreisajam spārnam viņi neko daudz nekaitēja, jo tos tikai nedaudz atvirzīja atpakaļ.

Murada I nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balstoties uz turku avotiem, tiek uzskatīts, ka sultānu nogalināja Milošs Obilics, kurš izlicies miris, kad sultāns gājis pa kaujas lauku pēc kaujas. Serbu avotos, savukārt, pastāv uzskats, ka tas pats Milošs Obilics nogalinājis sultānu, iekļūstot turku nometnē, uzdodoties par dezertieri.

Turku pretuzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmajā cēlienā Balkānu koalīcija guva sākotnēju uzvaru, kad tika nopietni iedragāts kreisais spārns, kuru vadīja Jakubs Čelebi. Centrā kristiešu kaujinieki spēja atspiest Osmaņu karaspēku atpakaļ, izņemot Bajezida spārnu, kas veiksmīgi atvairīja Vlatko Vukoviča karaspēka uzbrukumus.

Iznākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaujas iznākums nav skaidrs. Lai arī Osmaņu karaspēks spēja atvirzīt atpakaļ serbu karaspēku, viņi nedevās tālāk, ieņemt Kosovu. Tā vietā viņi atkāpās sultāna Murada nāves dēļ un jaunajam sultānam Bajezidam bija jāatgriežas galvaspilsētā, lai kāptu tronī. Tādēļ nevar noteikt, vai tā bija uzvara vai zaudējums. Tomēr tagad visi apstākļi bija par labu Osmaņu impērijai, jo serbi bija cietuši ļoti lielus zaudējumus.

Rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abas armijas bija cietušas lielus zaudējumus, bet zaudējumu apmērs kristiešiem (īpaši serbiem) bija katastrofāls. Princi Lazaru Hrebeljanovicu ieslodzīja un sodīja ar nāvi.