Krāsnas igauņi
Krāsnas igauņi (igauņu: Kraasna maarahvas) bija Krievijā, Pleskavas apgabalā dzīvojoša igauņu etniskā grupa. 19. un 20. gadsimta mijā ekspedīciju pie Krāsnas igauņiem veica pētnieks Oskars Kallass (Oskar Kallas), kas par to ir uzrakstījis grāmatu Kraasna maarahvas ('Krāsnas igauņi" [burtiski: Krāsnas zemes ļaudis]). Pēc viņa uzskata, Krāsnas igauņi ir cēlušies no Dienvidaustrumigaunijas (Setomā).
Vieta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krāsna (mūsdienās — Krasnogorodska) ir neliela pilsēta, kas atrodas Pleskavas apgabala rietumu daļā, 120 km uz dienvidiem no Pleskavas, 51 km no Pitalovas un 28 km uz austrumiem no Opočkas. Pirmo reizi tā tika pieminēta 1464. gadā.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nav precīzas atbildes uz jautājumu, kad Krāsnas igauņi pārcēlušies no Setumā. Mūsdienu Igaunijas teritorijā 1816. un 1819. gadā atcēla dzimtbūšanu. Tas nozīmēja, ka zemniekiem bija tiesības nopirkt privātu nekustamu īpašumu, taču muižnieki vēlējās pārdot to diezgan dārgi, tādējādi zemnieki to nevarēja atļauties. Daudzi zemnieki palika bez īpašuma, tādēļ radās agrārā pārapdzīvotība un Igaunijas guberņā bija diezgan grūti izdzīvot. Igauņi sāka emigrēt uz Krievijas kaimiņu guberņām, piemēram, Pēterburgas guberņu vai Pleskavas guberņu. Jau 18. gs. igauņi bija sākuši pārcelties uz Krāsnas apkārtni. Iespējams, ka igauņi Krāsnā dzīvojuši arī agrāk.[1]
Cilvēki ir pārcēlušies uz apgabalu, kur bija vairāk vietas un bija tukši ciemi. Nav zināms, vai cilvēki atnāca paši vai viņus piespieda pārcelties. Iespējams, ka dažiem muižniekiem bija muižas gan Setomā, gan Krāsnas apgabalos un igauņi bija piespiesti pārcelties. Iespējams, ka daži pārcēlās, kad uzzināja, ka ir iespēja dabūt zemi un ar to tikt pie labākas dzīves. Vietējie muižnieki ar prieku pieņēma zemniekus, kuriem šeit bija vieglāka dzīve nekā Dienvidigaunijā, kur cilvēku bija vairāk. Kallass piemin, ka, kaut sākumā tautai bija vieglāka dzīve nekā dzimtenē, tomēr laika gaitā viņi kļuva par dzimtcilvēkiem un tika atbrīvoti tikai 1861. gadā, kad visā Krievijā notika dzimtbūšanas atcelšana.[1]
Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Oskars Kalass savā grāmatā apraksta Krāsnas igauņu skaitu, dzīvi un īpaši apdzīvotas vietas. Viņs piemin tādus ciematus, kuri piederēja Krāsnas pagastam: Gorbunova (7 mājas), Žagireva (12 mājas), Hani (12 mājas), Hudaga (2 mājas), Isajeva (4 mājas), Kepe (10 mājas), Kostrova (12 mājas), Kriskohva (10 mājas), Makavina (5 mājas), Mihova (15 mājas), Mēiza (23 mājas), Naha (10 mājas), Paraskova (6 mājas), Pīrova (9 mājas), Poddubnaja (7 mājas), Poddubno (5 mājas), Rumuli (8 mājas), Seipolova (10 mājas), Sokolina (4 mājas), Sosedova (10 mājas), Siletive (10 mājas), Tamme (13 mājas), Tsehnova (5 mājas), Lielā Tanka (14 mājas), Mazā Tanka (4 mājas), Tsertseva (7 mājas), Tsesneva (3 mājas); savukārt Pokrovska pagastam piederēja: Žerebina (8 mājas), Kraīne (6 mājas), Sēvernikova (4 mājas) un Seļnika (8 mājas). Kallass minēja arī Draudzes sistēmu. Cilvēki no 18 ciematiem pieder pie Mihailovskas draudzes, cilvēki no 6 ciematiem pieder pie Nikolajevskas draudzes, cilvēki no 8 ciematiem ir sadalīti starp trim draudzēm: divi pieder pie Iljinskas draudzes, 3 ciemati pieder pie Pokrovskas draudzes un palikuša daļa pie Troitskas draudzes.[1]
Kopā ar Pokrovskas pagastu (4 ciemati) bija 32 igauņu ciemati, kuros dzīvoja 978 sievietes un 999 vīrieši, kopā veidojot 1977 cilvēku. Kalass piemin, ka tas var būt diezgan liels skaits un argumentē to ar cilvēcisko faktoru. Daļa no krievu sievietēm pārcēlās uz dzīvošanu Krāsnas apgabalā, arī daļa no igauņu sievietēm pārcēlās uz citiem apgabaliem. Īstenībā ir grūti pateikt, cik daudz igauņu ciematu bija sākotnēji Krāsnas apgabalā. Pēc pētnieka vārdiem, tur dzīvojuši cilvēki nevar pateikt precīzu skaitli, kas pastāvēja sākotnēji, jo kaut kādi ciemati bija pazuduši. Kallass arī piemin ciematu nosaukumus. Tie varēja būt abās valodās jeb igauniski un krieviski vai pārtulkoti no igauņu valodas krievu valodā, vai arī tiem bija tikai krieviskais nosaukums.[1]
Kallass ir novērojis, ka vislabāk piederība pie setu kultūras Krāsnas tautai bija redzama tērpos, kas izteikti līdzinājās setu tautastērpiem.[1]
Krāsnas igauņu izloksne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jau Oskara Kallasa ekspedīcijas laikā informācijas par Krāsnas izloksni bija maz. Valoda bija saglabājusies galvenokārt lūgšanās, dziesmās un mīklās. Spriežot pēc valodas piemēriem, var secināt, ka Krāsnas igauņu izloksne visvairāk līdzinās setu izloksnei. Setu valoda Krāsnas apgabala iedzīvotājiem bija viegli saprotama, tomēr citi igauņu dialekti viņiem radīja lielas grūtības. Atšķirības starp Setu un Krāsnas izloksnēm ir diezgan mazas.[1]
20. gadsimta sākumā Krāsnas valoda vairs netika lietota ikdienā vai mācīta bērniem un dzimtās valodas vietu aizņēma krievu valoda. Tas notika pakāpeniski, vairākās paaudzēs tika apgūtas abas valodas, bet pēc laikā krievu valoda pilnīgi aizstāja igauņu izloksni, jo tā bija visapkārt. Sākumā bija aizgūti tikai vārdi, pēc tam frāzes, un soli pa solim viena valoda tika aizstāta ar otru.[1]
Kaut valoda 20. gadsimta sākumā vairs netika ikdienā lietota, Kallasa ekspedīcijas laikā 12 ciemos bija saglabājušies ap 100 igauņu valodas pratēju. Pēc viņa datiem, Meisa ciemā (Mõisa küla) dzīvoja 37 igauņu valodas pratēji, kas visi bija 30 vai vairāk gadu veci. Ciema iedzīvotāji ļoti slikti zināja krievu valodu, jo ciemā dzīvoja tikai viens krievs. Paraskovas ciemā (Paraskova küla) dzīvoja 15 valodas pratēji, kā arī viena krieviete, kura arī labi prata Krāsnas izloksni, jo viņas vīrs bija igaunis. Ivatsovas ciems (Ivatsova küla) bija tīri igauņu ciems, bet krievu valodas ietekme bija diezgan stipra un ekspedīcijas laikā dzimto valodu prata tikai 12 cilvēki. Pārējos ciemos bija vēl mazāk Krāsnas izloksnes pratēju.[1]
Krāsnas tautas dzimtā valoda bija igauņu, tomēr soli pa solim tā izzuda. Pēc Oskara Kallasa domām, nav pārsteigums, ka valoda tika zaudēta – Krāsna ir maza tauta, kura nokļuva citas valodas teritorijā, tomēr ir pārsteidzoši, ka Krāsnas izloksne izdzīvoja pāris simtu gadu.[1]
Tā kā jau pierakstīšanas laikā, 20. gadsimta sākumā, Krāsnas igauņu izloksnes pratēju bija maz un cilvēki pārgāja uz krievu valodas lietošanu, Krāsnas igauņu izloksnē ir vērojama krievu valodas ietekme.[1]
Krāsnas igauņu izloksnes raksturojošās pazīmes:
- Sastopami daudz arhaiski vārdi: jelo ‘elumaja’ (dzīvojamā māja), mõistuz ‘mõistatus’ (mīkla), taidma ‘oskama’ (prast).
- Parādās patstāvīgs noliegums vārdu aizmugurē: taija‿i ‘ei oska’ (neprot), tihka‿as ‘ei tihanud, julgenud’ (neuzdrošināties).
- Pēc gramatiskās uzbūves līdzīga Ludzas igauņu izloksnei.
- Krievu valodas ietekmes attīstības rezultātā burts j parādās vārda sākumā pirms i un e: jimä ‘ema’ (māte), jezi ‘ise’ (savs) , jikk ‘itkeb’ (viņš apraud).
- Tā kā Krāsnas dialekta pratēji apdzīvoja Pleskavas guberņu, aizguvumi nāca gan no krievu, gan baltkrievu valodas: abedna ‘hommikupalvus’ (rīta lūgšana), jarmak ‘laat’ (gadatirgus), melnitsa ‘veski’ (dzirnavas), pahl’opka ‘leem’ (buljons), proɫob ‘jääauk’ (āliņģis).
Vietvārdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdz mūsdienām saglabājušos saimniecību nosaukumus, kuras tika sauktas pašu saimnieku vārdos, meklēt Krāsnas apgabalā ir veltīgi. Tieši pretēji: saimniecība tika saukta nākamā īpašnieka vārdā. Ciemos blakus nosaukumiem krievu valodā bija arī igauņu nosaukumi, piemēram, Naha ciems, Tammo ciems, Hani ciems u.c.. Ir bijuši arī citi ciemu nosaukumi igauņu valodā, piemēram, Poddubnaja ciems, kas igauniski tika saukts savādāk, bet informācija par to nav saglabājusies. Ir arī ciemu nosaukumi, kas ir no krievu valodas igauniskoti, piemēram, Спирбва = Piirora, Барашки = Paraskova, Червицова = Tsertseva. Pihkva (Pleskava) un Petseri (Pečori) ir vienīgie pilsētu nosaukumi, kas ir saglabājušies Krāsnas igauņu valodā, pārējās ir nākušas no krievu valodas, piemēram, Kraasna (Krāsna), Opotska (Opočka) u.c.[1]
Personvārdi un uzvārdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krāsnas igauņu un krievu uzvārdi ir reti sastopami. Krievijas Impērijas laikā gan Krievijā, gan Igaunijā uzvārdi netika cilvēkiem piešķirti. Krāsnas igauņi piederēja pie krievu kristīgās baznīcas, tāpēc to vārdi ir arī atvasināti no krievu vārdiem, daudzi ir bijuši saīsināti un jau tādā veidā ienākuši igauņu valodā.[1]
Ikdienas dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Kallasa datiem, Krāsnas igauņi bija zemnieki, viņiem nebija izglītības. Viņiem pašiem zeme nepiederēja, to vajadzēja nomāt, bet nomas maksa nebija liela. Par labu zemi maksāja 3 rubļus un 40 kapeikas gadā, par sliktāku zemi – mazāk. Par problēmu kļuva nepietiekams zemes daudzums, visiem tās nepietika, tāpēc visiem ģimenes locekļiem nebija pietiekami daudz darba. Zeme nebija viena saimnieka īpašums, bet visa ciema īpašums. Ja kāds no saimniekiem vēlējās veikt kādus uzlabojumus vai apkopt zemi jaunā manierē, viņam bija jāprasa atļauja no visa ciema iedzīvotājiem. Zemi apstrādāja pašu spēkiem, bez mašīnu palīdzības. Bagātākie savu zemi arī iznomāja citiem, kā arī pirka no muižas sev papildu zemi. Šādos gadījumos palīdzēja zemnieku banka, kas deva aizdevumu 90% apmērā no zemes vērtības. Lielākā daļa Krāsnas igauņu visu dzīvi pavadīja savos dzimtajos ciemos, tiem bija diezgan šaura izpratne par pasauli. Krāsnas igauņi bija arī diezgan nabadzīgi. Tas bija saistīts ar darba, kā arī ar izglītības trūkumu. Kallass apraksta, ka viņi ir arī bijuši nevīžīgi, bieži staigāja netīri un nekopti. Pirtī arī tie devās reti, jo domāja, ka “kādēļ ir jāmazgājas, ja rīt tik un tā atkal jāiet strādāt”. Ar izglītību Krāsnā iepazinās caur baznīcu un to priesteriem, vēlāk tika uzcelta arī skola. Tomēr Krāsnas pusē baznīca ar tautas izglītošanas uzdevumu netika galā. Valodas pratēju nebija pietiekami daudz, tāpēc iedzīvotāji tā arī netika pietiekami izglītoti.[1]