Krabjēdājronis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Krabjēdājronis
Lobodon carcinophagus
(Hombron & Jacquinot, 1842)
Krabjēdājronis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta Suņveidīgie (Caniformia)
Virsdzimta Airkāji (Pinnipedia)
Dzimta Roņi (Phocidae)
Cilts Krabjēdājroņu cilts (Lobodontini)
Ģints Krabjēdājroņi (Lobodon)
Suga Krabjēdājronis (Lobodon carcinophagus)
Izplatība
Lobodon carcinophagus distribution.png

Krabjēdājronis (Lobodon carcinophagus) ir krabjēdājroņu cilts (Lobodontini) suga, kas pieder plēsēju kārtas (Carnivora) airkāju virsdzimtas (Pinnipedia) īsto roņu dzimtai (Phocidae). Tā ir vienīgā suga krabjēdājroņu ģintī (Lobodon).

Krabjēdājronis ir sastopams viscauri gar Antarktīdas krastiem. Reizēm dažus indivīdus var novērot Dienvidamerikas, Āfrikas, Austrālijas un Jaunzēlandes pašos dienvidos.[1] Pamatā tas uzturas uz ledus jūrā samērā tuvu krastam, kur ūdens dziļums nav lielāks par 600 m.[2] Krabjēdājroņi Antarktīdas reģionu sāka apdzīvot pirms 15 - 25 miljoniem gadu. Tajā laikā klimats bija daudz siltāks kā mūsdienās. Šobrīd krabjēdājronim ir vislielākā populācija no visām roņu sugām pasaulē. Zinātniekiem nav īstas skaidrības, cik daudz ir šo roņu, bet pastāv uzskats, ka to nav mazāk par 7 miljoniem un varbūt tie ir pat 75 miljoni.[3] Lielo krabjēdājroņu skaitu skaidro ar Dienvidu okeāna bagātīgo barības resursu - kriliem.

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krabjēdājronis ir relatīvi slaids un garš, salīdzinot ar citiem roņiem
Jauniem roņiem uz pleciem ir raksturīgi šokolādes krāsas raibumi
Krabjēdājroņi pa ledu pārvietojas roņiem netipiskā, čūskām līdzīgā veidā

Krabjēdājronis ir vidēji liels vai liels ronis. Pieaudzis krabjēdājronis, kuram ir jau 5 gadi, ir apmēram 2,3 metrus garš, un tā svars ir 200 kg. Lielākie indivīdi sver līdz 300 kg.[4] Mātītes vidēji ir par 6 cm garākas un par 8 kg smagākas nekā tēviņi. Tomēr katra indivīda svars ir atkarīgs no sezonas. Mazuļu zīdīšanas laikā mātīte var zaudēt līdz 50% no savas masas. Toties tēviņi zaudē ievērojamu daudzumu svara riesta laikā, kad notiek cīņas par mātītes uzmanību.[5] Mazuļi piedzimstot ir apmēram 120 cm gari un sver 20 - 30 kg. Zīdīšanas laikā ronēns katru dienu pieaug par 4,2 kg, un jau pēc 2 - 3 nedēļām tas sver 100 kg.[6] Kopumā krabjēdājronis ir relatīvi slaids un izskatās garš. Tam ir samērā gara galva un purns, salīdzinot ar citiem roņiem.

Pieauguša krabjēdājroņa kažoks ir gaišā sidrabaini pelēkā krāsā, bet mazuļi piedzimst gaiši brūni. Pēc pirmā kažoka maiņas tie ir tumšāk brūni, bet pavēderes gaiši brūnas. Jaunākiem roņiem uz pleciem un sāniem ir šokolādes brūni raibumi, un to airkājas ir ļoti tumšas.

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krabjēdājronim, kad tas atrodas uz sauszemes vai ledus, piemīt roņiem netipiska, čūskveidīga gaita, kombinējot priekšējo airkāju kustību ar mugurkaula jostas daļas izliekšanos.[3] Krabjēdājronis, pateicoties šādai sīnusveida kustībai, spēj samērā ātri pārvietoties pa sauszemi, sasniedzot ātrumu 19 - 26 km/st. Tomēr šādu ātrumu tas spēj attīstīt tikai aukstās dienās un īsās distancēs.[3] Krabjēdājronis ir slavens ar to, ka peldot spēj izslieties stāvus gaisā no ūdens, lai pārbaudītu tuvāko apkārtni.[3]

Tas ir sociāls dzīvnieks un uzturas gan lielos baros uz ledus, gan jūrā. Uz sauszemes var sanākt kopā līdz 1000 roņiem, bet ūdenī grupu veido daži simti. Bars jūrā peldot izpilda gandrīz sinhronas kustības, ieelpojot un ienirstot. Lielajos baros pamatā pulcējas jaunie roņi. Pieaugušie īpatņi ir vientuļnieki, vai tie veido nelielas grupas, kas sastāv no ne vairāk kā trīs indivīdiem. Šādas nelielas grupas ir novērojamas gan uz ledus, gan jūrā.[1] Krabjēdājronis ir atrasts visdziļāk sauszemē no visām airkāju sugām pasaulē. Tā kauli ir atrasti iekšzemē tālāk par 100 km no krasta un augstāk par 1000 metriem virs jūras līmeņa.[7]

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antarktikas krili ir galvenā krabjēdājroņu barība

Neskatoties uz savu nosaukumu, krabjēdājronis nebarojas ar krabjiem, kuri turklāt nedzīvo Dienvidu okeānā. Tas pamatā barojas ar Antarktikas kriliem (Euphausia superba), kas sastāda 90% no krabjēdājroņa barības.[3] Krilu bagātīgie resursi okeānā ir iemesls krabjēdājroņu lielajai populācijai. Krabjēdājroņa zobiem ir īpaša forma ar izcilņiem un asām šķautnēm, kas piemērota ūdens filtrācijai, uzķerot krilus. Atkarībā no sezonas tie medī arī kalmārus un dažādas Antarktikas reģiona zivis. Tā kā krabjēdājroņi specializējušies uz kriliem, tiem nav daudz konkurentu uz šo barības resursu. Ar kriliem barojas arī pārējās krabjēdājroņu cilts sugas, bet mazākā apmērā, un no krilēdājiem vaļiem dienvidu aukstajos ūdeņos barojas zilais valis un Antarktikas joslvalis.[3]

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krabjēdāroņu mazuļi dzimst Antarktikas pavasarī, laikā no septembra līdz decembrim.[8] Mātītes dzemdē uz ledus vienas pašas bez tēviņu klātbūtnes. Mazuļi tiek zīdīti ar pienu apmēram 3 nedēļas. Tēviņi ierodas mātīšu kolonijā tikai tad, kad tās ir beigušas zīdīt mazuļus un atkal sāk meklēties. Pārošanās notiek ūdenī. Ap to laiku, kad ronēni pārtrauc zīst pienu, to mazuļu kažoks ir nomainījies uz jauna roņa kažoku.

Ienaidnieki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākais krabjēdājroņu ienaidnieks ir jūras leopards, kura izplatības teritorija pārklājas ar krabjēdājroņu teritoriju. Tomēr neskatoties uz augsto bīstamību pirmajā gadā izdzīvo apmēram 80% mazuļu, lai gan apsekojot jaunos roņus 78% ir rētas un kodumu pazīmes no jūras leopardu uzbrukumiem.[9] Rētas uz jauno roņu ādas liecina, ka jūras leopardi pamatā uzbrūk līdz gadu veciem vai nedaudz vecākiem krabjēdājroņiem.[10]

Par zobenvaļu uzbrukumiem krabjēdājroņiem trūkst novērojumu un datu, tomēr par tādiem liecina zobenvaļu paņēmiens, uzsist spēcīgu vilni pret peldošu ledu, lai noskalotu roni no tā. Dabas pētnieki uzskata, ka zobenvaļi uzbrūk visa vecuma krabjēdājroņiem.[11]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Bengtson, J. A. (2002). Crabeater seal Lobodon carcinophaga. In: W. F. Perrin, B. Wursig, and J. G. M. Thiewissen. (eds), Encyclopedia of marine mammals, pp. 302-304. Academic Press, London, UK.
  2. Burns, J., Costa, D., Fedak, M., Hindell, M., Bradshaw, C., Gales, N., McDonald, B., Trumble, S. & Crocker, D. (2004). Winter habitat use and foraging behavior of crabeater seals along the Western Antarctic Peninsula. Deep Sea Research Part II: Topical Studies in Oceanography 51 (17-19), 2279-2303.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 Adam, P.J. (2005) Lobodon carcinophaga Mammalian Species No. 772, pp. 1–14
  4. Crabeater Seals, Lobodon carcinophaga
  5. Laws, R., Baird, A. & Bryden, M. (2003). Size and growth of the crabeater seal Lobodon carcinophagus (Mammalia: Carnivora). Journal of Zoology 259 (01), 103-108.
  6. Shaughnessy, P. & Kerry, K. (2006). Crabeater seals Lobodon carcinophagus during the breeding season: observations on five groups near Enderby Land, Antarctica. Marine Mammal Science 5 (1), 68-77.
  7. Stirling, I. and Kooyman, G.L. (1971). The crabeater seal (Lobodon carcinophagus) in McMurdo Sound, Antarctica, and the origin of the mummified seals. Journal of Mammalogy. 52, 175-180.
  8. Southwell, C., Kerry, K., Ensor, P., Woehler, E. J. and Rogers, T. (2003). The timing of pupping by pack-ice seals in East Antarctica. Polar Biology 26: 648-652.
  9. IUCN: Lobodon carcinophaga
  10. Siniff, D.B. and Bengston, J.L. (1977). Observations and hypotheses concerning the interactions about crabeater seals, leopard seals and killer whales. Journal of Mammalogy. 58,414-416.
  11. Smith, T. G., D. B. Siniff, R. Reichle and S. Stone. (1981). Coordinated behavior of killer whales (Orcinus orca) hunting a crabeater seal, Lobodon carcinophagus. Canadian Journal of Zoology 59:1185–1189.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]