Kramaļģes

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kramaļģes
Jūras kramaļģes
Jūras kramaļģes
Klasifikācija
Valsts Hromisti (Chromalveolata)
Tips Heterokonti (Heterokontophyta)
Klase Kramaļģes (Bacillariophyceae)

Kramaļģes (Bacillariophyceae) ir dabā plaši izplatīta aļģu grupa. Tās ir sastopamas gan saldūdeņos, gan jūrās, gan augsnē. Kramaļģes ir mikroskopiskas, ar nepabruņotu aci saskatāmas tikai ja savairojas masveidā. Kramaļģes no citām aļģēm atšķiras ar izturīgu silīcija oksīda apvalku - krama bruņām. Aļģēm ejot bojā, krama vāciņi uzkrājas ūdenstilpēs un veido biezus slāņus, ko sauc par diatomeju zemi.

Morfoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kramaļģu izmērs ir ļoti atšķirīgs, lielākā zināmā suga ir Ethmodiscus rex, kas sastopama siltos okeāna ūdeņos, sasniedz pat 2 milimetru garumu, savukārt dažas Nitzschia ģints sugas kramaļģes ir tikai 2 mikrometrus garas[1]. Vairums kramaļģu ir vienšūnas, retāk koloniju aļģes. Šūnu veido dzīvs protoplasts (šūnas iekšējā vide) un ārējās krama bruņas, ko veido divi vāciņi, aptverot viens otru tāpat kārbiņai. Ārējais vāciņš (epitēka) ir platāks, bet iekšējais vāciņš (hipotēka)- šaurāks [2]. Kramaļģu vāciņi var būt diskveida, cilindrveida, laivveidīgi u.c. Starp vāciņiem iespējama sprauga (rafe), kurā notiek citoplazmas strāvošana, kas kramaļģēm ļauj pārvietoties. Vāciņu virsmu klāj poras, kas šūnai nodrošina vielu apmaiņu ar apkārtējo vidi. Bruņu iekšpusē vai ārpusē veidojas uzbiezinājumi - tā sauktās ribas. Gan ribu, gan poru izvietojumam ir liela nozīme kramaļģu noteikšanā.

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kramaļģes, kā jau visas vienšūnas aļģes, vairojas daloties. Katra jaunā šūna saņem vienu krama vāciņu no mātes šūnas, bet otru pieaudzē klāt pati. Zīmīgi, ka vienmēr pieaug apakšējais vāciņš jeb hipotēka. Tādejādi kramaļģu izmērs pakāpeniski samazinās, līdz šūna sasniedz minimālo izmēru. Tad seko dzimumvairošanās process, kā rezultātā veidojas auksozigota. Auksozigota ir īpaša, kramaļģēm raksturīga dzimumvairošanās stadija, ar kuras palīdzību aļģe atgūst sākotnējos izmērus [2].

Kramaļģu bioķīmija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kramaļģes ir autotrofi zemākie augi, kas barības vielas ražo fotosintēzes ceļā. No fotosintētiskajiem pigmentiem kramaļģu šūnās sastopami hlorofils a un b, β-karotīns, fukoksantīns, diatoksantīns un diadinoksantīns [3]. Rezerves barības vielas kramaļģes uzkrāj brūnganu eļļas pilienu veidā, kam ir zivju smaka.

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balstoties uz krama vāciņu simetriju, kramaļģes iedala 2 klasēs: centriskajās un plūksnainajās kramaļģēs.

Centrisko kramaļģu klase Centrales[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centriskajām kramaļģēm vāciņi ir apaļi līdz eliptiski, tām nav rafes, veģetatīvajā stāvoklī tās ir nekustīgas. Kā dzīves vidi centriskās kramaļģes izvēlas jūras, ir daudz fosilo sugu no terciāra. Klasi iedala trīs rindās:

Coscinodiscales[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aļģes ar īsām, cilindriskām šūnām, bieži ar dzeloņveida izaugumiem. Saldūdeņos bieži sastopama Melosira varians, Aulacoseira granulata, Cycotella ģints kramaļģes.

Rhizosoleniales[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sastopamas galvenokārt jūrās. Bruņas parasti pagarinātas, galos gari izaugumi. Baltijas jūrā sastopama Rhizosolenia alata, Latvijas saldūdeņos - Rh. longiseta[4].

Biddulphiales[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šūnas kārbveida vai cilindriskas. Jūras planktonā bieži sastopamas Chaetoceras ģits aļģes, no kurām Rīgas Jūras līcim raksturīgas Ch. wighamii un Ch. danicus.

Plūksnaino kramaļģu klase Pennales[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plūksnainajām kramaļģēm raksturīga bilaterālā simetrija, šūnas ir lineāras līdz lancetiskas, ar plūksnainu zīmējumu, ko veido ribiņas un punktu rindas. Pennales, kurām ir rafe spēj aktīvi kustēties. Šīs klases kramaļģes sastopamas galvenokārt saldūdeņos. Klasi iedala divās rindās:

Bezrafes kramaļģu rinda Araphales[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šīm kramaļģēm nav īstās rafes, var būt tikai pseidorafe. Sugas ļoti daudzveidīgas. Tabellaria ģints kramaļģes ar gļotvielu palīdzību sasaistās kopā un var veidot garas zig-zag veida ķēdītes. latvijā ļoti parastas sugas ir T. fenestrata un T. flocculosa. Meridion circulare šūnas ir ķīļveida un veido vēdekļveida kolonijas, bieži sastopamas arī Latvijā. Asterionella sugas veido zvaigžņveida kolonijas, to šūnas ir šauras, ar paresninātiem galiem. Latvijas saldūdeņos sastopama Asterionella formosa.

Rafes kramaļģu rinda Raphinales[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rafes kramaļģēm raksturīga rafe, kas var būt tikai vienam vāciņam vai abiem. Šai rindai pieder arī Eunotia ģints kramaļģes, kurām ir nepilnīgi attīstīta rafe. Latvijas purvu ūdeņos bieži sastop Eunotia minor. Labi attīstīta rafe ir navīkulveidīgajām kramaļģēm. Pie tām pieder ģintis Navicula, Pinnularia, Gyrosigma un Cymbella. Citas rafes kramaļģēm piederošās ģintis ir: Epithemia, Nitzschia, Surirella, Achnanthes, Cocconeis.

Dzīves vide[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairums kramaļģu mīt ūdeņos. Tās var būt gan bentiskas (apdzīvo ūdentilpes grunti), gan planktoniskas (brīvi peld ūdens masā), gan epifītiskas (Veido apaugumus uz zemūdens augiem, priekšmetiem, akmeņiem u.c. substrātiem). Bentiskajām un epifītiskajām kramaļģēm raksturīga aktīva pārvietošanās spēja, tās slīd pa substrāta virsmu, meklējok optimālākos apstākļus dezīvības procesu nodrošināšanai. Kramaļģes vara augt arī uz mitrām klintīm un augsnes. Kā izņēmums tās var veidot apaugumus arī uz ūdens dzīvniekiem, piem., Cocconeis seticola veido masveida apaugumus uz antarktiskajām valzivīm [4].

Praktiskā nozīme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kramaļģes, to lielā skaita un plašās izplatības dēļ ir nozīmīga aļģu grupa. Tām ir liela loma kā primārās produkcijas saražotājām ūdenstilpēs. Daudzas kramaļģu sugas specializējas noteiktiem dzīves apstākļiem (pH, temperatūra, ūdens ķīmiskais sastāvs). Zinot šīs indikatorsugas, ir iespējams noteikt ūdens kvalitāti.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Charles B. Miller, Biological oceanography, Blackwell publishing, 2004., pp 20-22
  2. 2,0 2,1 A.Piterāns, E.Vimba, L. Vulfa, Zemāko augu sistemātika, Zvaigzne, 1975., pp 156-164
  3. Robert G. Wetzel, Lymnology Lake and River Ecosystems, Elsevier academic press, 2001., pp 333-336
  4. 4,0 4,1 A. Rudzroga, Aļģes, to nozīme dabā un cilvēka dzīvē, Zinātne, 1984., pp 31-44