Krauklis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par putnu sugu. Par citām jēdziena krauklis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Krauklis
Corvus corax (Linnaeus, 1758)
Krauklis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)
Dzimta Vārnu dzimta (Corvidae)
Ģints Vārnas (Corvus)
Suga Krauklis (C. corax)
Izplatība

Corvus corax map.jpg
Kraukļa izplatības areāls iekrāsots sarkanā krāsā.

Iedalījums

Kraukļus iedala 8 pasugās:

  • C. c. corax
  • C. c. varius
  • C. c. subcorax
  • C. c. tingitanus
  • C. c. tibetanus
  • C. c. kamtschaticus
  • C. c. principalis
  • C. c. sinuatus

Krauklis (Corvus corax) ir vārnu dzimtas (Corvidae) putns, viens no lielākajiem zvirbuļveidīgo kārtā (Passeriformes). Krauklim ir vismaz 8 pasugas, kas ārēji atšķiras pavisam nedaudz, lai gan ģenētiskie pētījumi norāda uz nozīmīgām atšķirībām. Par kraukļiem sauc arī citas liela auguma vārnu ģints (Corvus) sugas, lai gan tās savstarpēji nav tuvas radinieces, piemēram, biezknābja krauklis (Corvus crassirostris), Austrālijas krauklis (Corvus coronoides) u.c. Tādēļ kraukli mēdz saukt arī par parasto kraukli vai ziemeļu kraukli. Vistuvākie kraukļa radinieki ir tuksneša krauklis (C. ruficollis) un raibā vārna (C. albus) no Āfrikas, kā arī Čivavas krauklis (C. cryptoleucus) no Ziemeļamerikas.

Kraukļi ir holarktikas iemītnieki, tas nozīmē, ka tie ir sastopami tikai ziemeļu puslodē,[1] un tie ir visbiežāk sastopamie putni ne tikai vārnu ģintī (Corvus), bet arī vārnu dzimtā (Corvidae). Sugai 20. gadsimtā novērots skaita pieaugums visā izplatības areālā.[2] Arī Latvijā krauklis ir parasts ligzdotājs.

Jau gadsimtiem ilgi pastāv uzskats, ka krauklis ir inteliģents putns. Ir dzirdēts, ka kraukļu dzīves ilgums var sasniegt pat 300 gadus[nepieciešama atsauce]. Tas ir pieminēts un atspoguļots dažādās mitoloģijās, folklorā, mākslā un literatūrā. Daudzām tautām un kultūrām, kā Skandināvijā, Īrijā, Velsā, Ziemeļamerikā, Sibīrijā un Āzijā krauklis ir dievība vai gars.[3] Sibīrijas tautas uzskata, ka krauklis ir radījis zemi. Amerikas indiāņiem un eskimosiem krauklis ir svētums. Toties Rietumu kultūrās to saista ar maģiju un uzskata par ļaunu zīmi. Krauklim tiek piedēvēta mistiskā septītā jušana, jo to noķert ir grūti, pastāv viedoklis, ka vieglāk nošaut trīs lapsas nekā vienu kraukli.[4]

Kraukli pirmo reizi aprakstīja Kārlis Linnejs 18. gadsimtā, un tā zinātniskais nosaukums Corvus corax nekad nav mainījies. Latīņu vārds Corvus latviski nozīmē krauklis, toties krauklis sengrieķu valodā ir corax.

Evolūcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas krauklis (C. c. corax)

Krauklis ir Vecās pasaules putnu suga, kas laika gaitā ir izplatījusies pa visu ziemeļu puslodi, šķērsojot Beringa jūras šaurumu.[5] Pēdējo gadu DNS pētījumi liecina, ka kraukļa suga ir sadalījusies divās lielās grupās: Kalifornijas grupa, kas dzīvo tikai Ziemeļamerikas dienvidrietumos un Holarktikas grupa, kas sastopama pārējā izplatības areālā. Abu grupu kraukļi ārēji ir ļoti līdzīgi, bet tām ir ievērojamas ģenētiskas atšķirības. Grupas viena no otras ir nodalījušās pirms apmēram 2 miljoniem gadu.[6]

DNS pētījumi pierāda, ka Ziemeļamerikas ziemeļu kraukļi ir tuvāk radniecīgi Eirāzijas kraukļiem nekā Kalifornijas kraukļiem. Toties Kalifornijas kraukļi ir tuvāk radniecīgi Čivavas kraukļiem (C. cryptoleucus), bet Holarktiskie kraukļi tuvāk radniecīgi raibajai vārnai (C. albus) nekā Kalifornijas kraukļiem. Pārsteidzošie DNS atklājumi pierāda faktu, ka no Kalifornijas kraukļiem, kas no pārējiem kraukļiem atdalījās pirms 2 miljoniem gadu, ir attīstījusies jauna kraukļu suga - Čivavas krauklis. Pārējie Ziemeļamerikas kraukļi kontinentā ir ieradušies vēlāk, iespējams, apmēram vienā laikā ar cilvēkiem.

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kraukļa apspalvojumam ir raksturīgs metālisks spīdums

Krauklis ir viens no divām lielākajām vārnu dzimtas sugām, otra ir biezknābja krauklis (Corvus crassirostris). Tomēr, abas sugas salīdzinot, krauklis ir nedaudz smagāks. Tā auguma garums ir 56 - 69 cm, spārnu platums 115 - 130 cm, svars variē no 0,69 - 1,63 kg. Ziemeļu pasugas kopumā ir lielākas par dienvidu pasugām. Lielākie ir Himalaju krauklis un Grenlandes krauklis.[7] Knābis krauklim ir liels un nedaudz izliekts, aste gara un ķīļa formā.

Krauklis ir viscaur melns, lielākajai daļai pasugu apspalvojumam raksturīgs metālisks spīdums. Dažām pasugām melnajām spalvām ir brūngans tonis, un rīkles spalvas pie pamatnes ir gaišas, reizēm gandrīz baltas. Acis krauklim ir tumši brūnā krāsā. Jauniem putniem apspalvojumam trūkst metāliskā spīduma, un to acis ir zilpelēkā krāsā.[7]

Lai arī kraukļu sugai ir raksturīga liela dažādība, tomēr tie ir atšķirīgi no vārnām. Krauklis salīdzinoši ir lielāks, ar masīvāku knābi, spurainu rīkles apspalvojumu, un astei ir ķīļveida forma.[8] To sauciens ir viegli atšķirams no vārnas vai citiem vārnveidīgo putnu ķērcieniem. Lidojot kraukļa spārni švirkst līdzīgi zīda audumam.[9]

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kraukļi pārus veido uz mūžu

Jaunie putni turas kopā lielākos baros, bet sasniedzot dzimumbriedumu veido pārus uz mūžu. Katram ligzdojošam pārim ir sava teritorija, kuru praktiski nepamet gandrīz nekad, uzturoties tajā visu gadu. Jauno kraukļu bari turpretī ir nomadnieki un klejo lielās teritorijās.[2] Krauklis ir labi piemērojies dzīvei blakus cilvēkam. Dažos reģionos tas tiek uzskatīts pat par kaitīgu putnu. Tā veiksmīgā izplatība un izdzīvošana ir saistīta ar faktu, ka krauklis ir visēdājs. Tas ļoti viegli piemērojas jauniem barības avotiem un veidiem.

Vokalizācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tāpat kā citi vārnu dzimtas putni krauklis spēj atdarināt dažādas skaņas, cilvēka runu ieskaitot. Tam ir plašas vokalizācijas spējas. Lielākā daļa skaņu tiek izmantotas savstarpējai saziņai. Tie ir gan trauksmes saucieni, gan uzmanības izrādīšanas skaņas, gan pakaļdzīšanās kliedzieni. Krauklis skaņu radīšanai izmanto ne tikai balsi, saziņai tiek lietota arī spārnu sišana un knābja klakšķināšana. Klakšķošo skaņu radīšana ir raksturīgāka mātītēm kā tēviņiem.[7]

Ja viens no pāra ir pazudis, krauklis sauc savu "otro pusīti" mājās

Inteliģence[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kraukļa smadzenes ir vienas no lielākajām starp visiem putniem. Tiem ir raksturīga spēja risināt neierastas situācijas, spēja imitēt un analizēt notiekošo.[10]

Vienā no eksperimentiem, ko veica zinātnieki, tika pierādīta kraukļa spēja atrisināt neierastu situāciju. Auklas galā tika iesiets gaļas gabaliņš, bet aukla tika piesieta pie kārts. Lai sasniegtu gaļu, krauklis, stāvēdams uz kārts, ar knābi vilka auklu pa nelieliem gabaliem uz augšu, bet uzvilkto auklu ar kāju piespieda pie kārts. Eksperimentu veiksmīgi veica pieci kraukļi pierādot, ka krauklis spēj būt innovatīvs.[11]

Dabā ir novērots, ka krauklis spēj manipulēt ar citiem dzīvniekiem, lai tie strādātu viņa labā. Piemēram, krauklis sasauc vilkus un koijotus pie miruša dzīvnieka ķermeņa. Plēsēji uzplēš kritušā dzīvnieka ādu, tādējādi atvieglojot krauklim piekļuvi pie gaļas. Krauklis mēdz arī novērot, kur kāds cits krauklis noglabā barību, lai pēc tam to nozagtu. Tas notiek tik bieži, ka krauklis, vēlēdamies noslēpt barību, mēdz lidot kilometriem tālu līdz jūtas drošībā un neviena nenovērots[5]

Kraukļi, kas dzīvo pilsētās, mēdz zem mašīnu riteņiem mest riekstus, jo paši riekstu tie atvērt nevar. Krauklis sagaida līdz mašīnas apstājas pie sarkanās gaismas, tad laižas lejā un ātri uzlasa saspiestā rieksta kodolus.

Krauklis ir pazīstams kā spīdīgu priekšmetu zaglis. Viens no skaidrojumiem šai tieksmei ir tāds, ka krauklis cenšas izcelties citu kraukļu priekšā. Toties citā skaidrojumā zinātnieki uzskata, ka krauklis ir ziņkārīgs un rotaļīgs, tādējādi pievērš atraktīvām lietām uzmanību. Sasnieguši dzimumbriedumu, kraukļi zaudē interesi par šādiem priekšmetiem.[12]

Kraukļu rotaļas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kraukļi ir vieni no rotaļīgākajiem putniem. Jaunie putni mēdz izdomāt dažādas rotaļas, piemēram, ziemas laikā tie slidinās lejup no kalniņiem. Arī lidojot tiek izpildīti dažādi rotaļu elemnti un akrobātiski triki, dzīšanās vienam aiz otra vai lidošanas paņēmienu imitācija. Rotaļās kraukļi iesaista arī citus dzīvniekus, piemēram, tie labprāt spēlē "sunīšus" ar vilkiem un mājas suņiem.[13] Krauklis ir vienīgais zināmais putns, kurš apzināti pagatavo rotaļlietu, nolaužot zariņu, ar kuru kaitina otru kraukli.[14]

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krauklis plosa medījumu

Krauklis ir visēdājs un pamatā ēd visu, ko var atrast. Tā barība variējas atkarībā no tā, kur dzīvo krauklis, kāda ir sezona, un ko var atrast tuvumā.[15] Piemēram, Aļaskas kraukļiem pusi no kopējās apēstās barības sastāda svaigs medījums, otru pusi - maitas gaļa. Citos reģionos krauklis pārtiek pamatā no tā, ko var atrast zemē: maitas, kukaiņiem, augiem, graudiem, ogām un augļiem. Bet pie iespējas krauklis medī bezmugurkaulniekus, abiniekus, rāpuļus, mazus zīdītājus un putnus.[16] Kraukļi arī pārmeklē dzīvnieku fekālijas un cilvēku atkritumus. Barības pārpalikumus, īpaši treknas barības pārpalikumus krauklis mēdz noslēpt un noglabāt priekšdienām. Reizēm tas seko lapsām un vilkiem, lai pamielotos ar medījuma pārpalikumiem. Lapsai krauklis medījumu var arī atņemt.[17]

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krauklis ligzdu cenšas uzbūvēt plēsējiem grūti aizsniedzamās vietās
Kraukļa olas

Krauklis dzimumbriedumu sasniedz 3 - 4 gadu vecumā.[2] Izveidojot pāri, kraukļi monogāmas attiecības saglabā mūža garumā, dzīvojot vienā teritorijā.[18] Pirms pāris būvē ligzdu, tie nostiprina savas teritorijas robežas, reizēm teritorija jāieņem un jānostiprina agresīvi un ar spēku. Teritorijas lielums ir atkarīgs no barības resursu bagātības. Ligzda tiek būvēta no zariņiem un saknītēm dziļas bļodas formā. No iekšpuses tā tiek izklāta ar dubļiem, mizām un izoderēta ar mīkstām dzīvnieku spalvām. Ligzda parasti tiek būvēta kādā lielā kokā vai uz klints dzegas.[13]

Mātīte agrā pavasarī, apmēram februāra beigās izdēj 3 - 7 olas. Aukstākajās klimatiskajās zonās, kā Grenlandē un Tibetā, olas tiek dētas tikai aprīlī, bet Pakistānā decembrī.[19] Tās ir gaiši zilganzaļas ar brūniem raibumiņiem. Olas perē tikai mātīte, un inkubācijas periods ilgst 18 - 21 dienu. Apspalvojums jaunajiem putnēniem izaug pēc 35 - 42 dienām. Tos baro abi vecāki. Krauklēni paliek kopā ar vecākiem apmēram 7 mēnešus.[7]

Olas un mazie, nevarīgie putnēni ir iecienīts medījums vanagiem, ērgļiem, pūcēm un caunām, tomēr vecāki agresīvi aizsargā ligzdu un izmanto pat akmeņus, lai mestu uz plēsēju galvām. Diezgan bieži kraukļi izaudzina visus putnēnus.

Krauklis dzīvo 10 - 15 gadus, lai gan ir datēti arī 40 gadus un vecāki kraukļi.

Klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īslandes krauklis (C. c. varius)
Grenlandes krauklis (C. c. principalis)

Zinātnieku domas dalās par kraukļa pasugu skaitu. Daži uzskata, ka krauklim ir 11 pasugas, bet citi, ka 8:

  • C. c. corax - nominālpasuga, dzīvo Eiropā un Āzijā līdz Baikāla ezeram austrumos un dienvidos līdz Kaukāza reģionam un Irānas ziemeļiem. Tam ir salīdzinoši īss, izliekts knābis. Populācijām Eiropas dienvidos un rietumos, ieskaitot Baleāru salas, Korsiku un Sardīniju, knābis ir līkāks un spārni īsāki kā pārējiem Eiropas kraukļiem, tādēļ daži zinātnieki uzskata, ka tā ir cita pasuga - C. c. hispanus.[20]
  • C. c. varius - dzīvo Īslandē un Fēru salās. Tā spalvu spīdums ir mazāk izteikts, salīdzinot ar nominālpasugu. Augums tam ir vidēji liels, un tā kakla spalvas pie pamatnes ir gaišas, kas no attāluma nav redzams. Reizēm Fēru salās ir sastopami raibi kraukļi.
  • C. c. subcorax - dzīvo gan Eiropas dienvidos, gan Āzijas rietumos, sākot ar Grieķiju austrumos un beidzot ar Indijas ziemeļrietumiem un Himalajiem dienvidos, Centrālāziju un Ķīnas rietumiem austrumos. Tas ir lielāks kā nominālpasuga, bet tā rīkles spalvas ir relatīvi īsas. Tā apspalvojums pamatā ir melns, lai gan kaklam un krūtīm ir raksturīgs brūngans tonis, līdzīgs tuksneša krauklim. Arī kakla spalvu pamatne bieži ir gaiša, gandrīz balta. Šīs pasugas sinonīms ir C. c. laurencei.[20]
  • C. c. tingitanus - dzīvo Ziemeļamerikā un Kanāriju salās. Šī ir vismazākā auguma pasuga, ar visīsākajām rīkles spalvām un izteikti spožu, eļļainu apspalvojuma spīdumu. Knābis ir īss, līks un spēcīgs. Kanāriju salu kraukļi ir brūnāki kā Ziemeļamerikas kraukļi, tādēļ daži zinātnieki uzskata, ka tā ir patstāvīga pasuga - C. c. tingitanus jeb sinonīmais nosaukums C. c. canariensis.[20]
  • C. c. tibetanus - dzīvo Himalaju kalnos. Tas ir vislielākais krauklis un tā apspalvojums ir visspožākais, kā arī uz rīkles tam ir visgarākās spalvas. Kakla spalvu pamatne ir pelēka. Knābis ir liels, bet nedaudz mazāks kā Grenlandes krauklim.
  • C. c. kamtschaticus - dzīvo Āzijas ziemeļaustrumos, tā izplatība Baikāla reģionā pārklājas ar nominālpasugu. Tā augums ir vidēji liels, bet knābis manāmi lielāks un masīvāks kā nominālpasugai.
  • C. c. principalis - dzīvo Ziemeļamerikas ziemeļos un Grenlandē. Tam ir liels augums un vislielākais, masīvākais knābis no visiem kraukļiem. Apspalvojumam raksturīgs metālisks spīdums, un rīkles spalvas labi attīstītas.
  • Kalifornijas krauklis (C. c. sinuatus) - dzīvo ASV rietumos un Centrālamerikā. Tas ir mazāks par savu Ziemeļamerikas ziemeļu kaimiņu, tā knābis smalkāks. Populācijas, kas dzīvo ASV pašos dienvidrietumos un Meksikas ziemeļrietumos ir vismazākā auguma kraukļi, tādēļ daži zinātnieki uzskata, ka tā ir patstāvīga pasuga - C. c. clarionensis.[20]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Corvus corax. IUCN Red List of Threatened Species.
  2. 2,0 2,1 2,2 Melnais gudrinieks krauklis
  3. Jones, Noragh (1995). Power of Raven, Wisdom of Serpent. Floris Books. ISBN 0-940262-66-5.
  4. Mistiskie kraukļi
  5. 5,0 5,1 John M. Marzluff; Tony Angell (2005). In the Company of Crows and Ravens. New Haven: Yale Univ. Press. ISBN 0-300-10076-0.
  6. Omland KE, Tarr CL, Boarman WI, Marzluff JM, Fleischer RC (2000). "Cryptic genetic variation and paraphyly in ravens". Proceedings of the Royal Society Biological Sciences Series B (267): 2475–82. doi:10.1098/rspb.2000.1308
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 Goodwin D. (1983). Crows of the World. Queensland University Press, St Lucia, Qld. ISBN 0-7022-1015-3
  8. Vere Benson, S. (1972). The Observer's Book of Birds. London: Frederick Warne & Co. Ltd. ISBN 0-7232-1513-8.
  9. Ali, S & S D Ripley (1986). Handbook of the birds of India and Pakistan. 5 (2 ed.). Oxford University Press. pp. 261–265.
  10. PBS Nature: The Bird in Black
  11. An Experimental Investigation of Insight in Common Ravens (Corvus Corax)
  12. Kijne M & Kotrschal K (2002) "Neophobia affects choice of food-item size in group-foraging common ravens (Corvus corax)". Acta ethologica 5(1): 13-18
  13. 13,0 13,1 Savage, Candace (1995). Bird Brains: The Intelligence of Crows, Ravens, Magpies and Jays. Toronto: Douglas & McIntyre. ISBN 1-55054-189-7.
  14. Heinrich, B. (1999). Mind of the Raven: Investigations and Adventures with Wolf-Birds pp 282. New York: Cliff Street Books. ISBN 978-0-06-093063-9
  15. Diet of Common Ravens on El Hierro, Canary Islands
  16. Gaston, A.J.; R.D. Elliot (1996). "Predation by Ravens Corvus corax on Brunnich's Guillemot Uria lomvia eggs and chicks and its possible impact on breeding site selection". Ibis 138: 742–748.
  17. Careau, Vincent; Nicolas Lecomte, Jean-François Giroux and Dominique Berteaux (January 2007). "Common ravens raid arctic fox food caches". Journal of Ethology 25 (1): 79–82. doi:10.1007/s10164-006-0193-7
  18. Oregon Zoo Animals: Common Raven
  19. Madge, Steve (1999) [1994]. Crows and jays : a guide to the crows, jays and magpies of the world. Helm Identification Guides. London: Christopher Helm. ISBN 0-7136-3999-7.
  20. 20,0 20,1 20,2 20,3 Marzluff, J. M. (2009). Common Raven (Corvus corax). pp. 638-639 in: del Hoyo, J., A. Elliott, & D. A. Christie. eds. (2009). Handbook of the Birds of the World. Bush-shrikes to Old World Sparrows. Lynx Edicions, Barcelona. ISBN 978-84-96553-50-7

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Krauklis