Krievi
- Šis raksts ir par tautu. Par citām jēdziena Krievs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Krievi |
|
|---|---|
| Skaits: | ~140 milj. |
| Dzīvo: |  Krievija (116 milj.) Ukraina (8,3 milj.) Kazahstāna (4,5 milj.) ASV (3,1 milj.) Baltkrievija (1,1 milj.) Izraēla (1,1 milj.) Latvija (0,6 milj.) Uzbekistāna (0,6 milj.) Kirgizstāna (0,6 milj.) Moldova (0,4 milj.) Igaunija (0,3 milj.) Turkmenistāna (0,3 milj.) Lietuva (0,17 milj.) Argentīna (0,2 milj.) Itālija (0,2 milj.) Vācija (0,2 milj.) Azerbaidžāna (0,14 milj.) Brazīlija (0,11 milj.) |
| Valoda: | krievu |
| Reliģija: | pareizticība |
| Radniecīgās tautas: | baltkrievi, ukraiņi |
Krievi (pašnosaukums — русские) ir austrumslāvu tauta Austrumeiropā, skaitliski lielākā slāvu tauta. Kopskaits pasaulē ir ap 150 miljoniem, no kuriem Krievijas Federācijā dzīvo aptuveni 116 miljonu (~80% pēc 2002. gada tautskaites datiem) krievu. Lielākās krievu diasporas kopienas dzīvo Ukrainā, Kazahstānā, ASV, Baltkrievijā un Izraēlā. Pēc lokālās izrunas, sadzīves kultūras un vēstures īpatnību pazīmēm iedalās mazākās etnogrāfiskās grupās jeb subetnosos, piemēram, gorjuni (kr. горюны), kazaki (казаки), kamčadali (камчадалы), pomori (поморы) u.c. Latvijas, Igaunijas un Lietuvas krievi veido Baltijas krievu grupu ar savdabīgu identitāti un izrunas īpatnībām, Latvijā turklāt papildus izdalāma vecticībnieku kopiena. Krievi runā indoeiropiešu valodu grupas krievu valodā, kurā ir 3 pamatdialekti - ziemeļu, Maskavas, dienvidu, - un virkne lokālo izrunu. Izplatītākā reliģija ir pareizticība.
Latviešu valodā nosaukums "krievi" cēlies no senslāvu cilts krivičiem, kuri apdzīvoja apvidu uz austrumiem — dienvidaustrumiem no mūsdienu Latvijas (mūsdienu Polockas apvidus).[1]
Satura rādītājs |
Etnoģenēze [izmainīt šo sadaļu]
No senslāvu ciltīm vislielākā loma krievu sākotnējās etnoģenēzes procesā bija krivičiem, Ilmeņa slovēņiem un vjatičiem, mazākā mērā - severjaņiem un radimičiem (migrācijas un starpetnisko kontaktu procesi viduslaikos bija ļoti lēni un niecīgi). Kā tauta sāka veidoties XVII gs. līdz ar centralizētas valsts - Krievijas caristes, - nostiprināšanos un ekspansiju, pakļaujot pārējās senkrievu zemes un apvienojot tajās dzīvojošo slāvu un somugru elementu vienā valsts varai pakļautā sociālā veselumā, vieniem likumiem un valsts paražām, nivelējot etniskās un etnogrāfiskās atšķirības.
Pēc Zelta Ordas sabrukuma, sākās pastāvīga migrācija uz austrumiem, apmetoties vispirms Volgas upes baseina melnzemes stepē, Pieurālos, pēc tam migrējot tālāk uz Sibīriju (XIX gs. sākumā krievu migrācijas vilnis sasniedza Aļaskas pussalu).
XIX gs. Krievijas impērijā krievu skaits mehāniski palielinājās, pārkrievojot daudzās impērijā dzīvojošajās mazākumtautības un etniskās grupas.
Krievi Latvijā [izmainīt šo sadaļu]
Etnonīmam „krievi” latviešu valodā ir sena izcelsme. Tas radies no latgaļu kontaktiem ar Polockas krivičiem, vēlāk tā lietojums tika paplašināts un ar to varēja apzīmēt gan Novgorodas slovēņus, gan tirgotājus no Vitebskas un Pleskavas. Pirmās ziņas par lielāku senkrievu kopienu vismaz vairāku simtu kopskaitā pašreizējās Latvijas teritorijā ir kopš XV gs. kad ar strūgām un plostiem ik vasaru pa Daugavu lejup devās simtiem tirgotāju un amatnieku no Polockas un Vitebskas, lai rudenī dotos atpakaļ. Slāvu tirgotāju vajadzībām tika iekārtoti pareizticīgo dievnami, ir zināmas vairākas pastāvīgas slāvu tirgotāju un plostnieku apmetnes Daugavas krastos un Rīgā, kur pastāvēja īpaša cunfte un jauns — krievu krāmu bodnieku — amats.
Lielākā skaitā krievu migrācija sākās pēc 1667. gada ortodoksās krievu baznīcas veiktās Nikona reformas, kad, glābjoties no vajāšanām, Latgalē, Sēlijā un Rīgā apmetās lielāks skaits vecticībnieku bēgļu no Krievijas caristes. Būdami norūdīti dzīves grūtībās, strādīgi un nelietodami alkoholu, vecticībnieki kļuva pazīstami kā labi un apzinīgi strādnieki un viņus labprāt pieņēma darbā gan laukos, gan pilsētā.
Pēc Baltijas zemju pievienošanas Krievijas impērijai 18. gadsimtā, tajās ieradās ievērojams skaits valsts pārvaldes aparāta ierēdņu. Latgalē ieceļoja arī pareizticīgie zemnieki un baltkrievi. Dzimtbūšanas atcelšana Krievijā ieceļošanu paātrināja: 1897. gadā krievu valodu par dzimto Latvijas teritorijā atzina 155 000 cilvēku, no tiem 65 000 bija vecticības piekritēji. No iedzīvotāju kopskaita krievi, ukraiņi un baltkrievi veidoja 12%[2], 1920. g. — 5,9% krievu, 4,3 % baltkrievu[3], 1935. g. — 8,8% krievu, 1,4% baltkrievu. 19. gadsimtā krievu īpašnieki paši savos uzņēmumos aicināja darbaspēku no Smoļenskas, Rjazaņas, Maskavas guberņām. Imperatora Aleksandra II reformu laikā tika īstenotas nozīmīgas pilsētu pašvaldības reformas, un krievi ieguva iespēju ievēlēt tajās savus pārstāvjus. Rūpniecības pacēluma gados, īpaši strauji 1907.—1909. gadā, Rīgā papildus ieplūda ap 30 000 krievu strādnieku.
Pēc 1. Pasaules kara Krievijas impēriskās politikas galvenie paudēji un atbalstītāji (ierēdniecības aparāts, militāro un garīdzniecības aprindu augšslānis u.c.) pēc 1917. gada pameta Latvijas teritoriju. Krasi samazinājās rūpniecības strādnieku, un arī krievu strādnieku, skaits vispār. Evakuācijas un bēgu gaitu dēļ pēc kara Rīgas krievu iedzīvotāju skaits samazinājās par 70 000. Palika tie, kas dzīvoja šeit jau sen un ilgstoši — krievu zemnieki Latgalē, Rīgas un citu pilsētu krievu vidusslānis. Brīvības cīņās 50 krievi tika apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni.
1920. gadā krievu Latvijā bija 134 746 cilvēki, bet 1935. gadā jau 206 499 (10,59% no iedzīvotāju kopskaita). Krievu skaita strauju pieaugumu izskaidro bēgļu atgriešanās, emigrantu plūsma no Padomju Krievijas, Abrenes apriņķa austrumu daļas pagastu pievienošana Latvijai (tajos krievi bija ievērojamā pārākumā) un daudzbērnu ģimeņu lielais īpatsvars. Absolūtais krievu vairums tolaik bija Latvijā dzimušie cilvēki, kopumā 89,44%, bet Latgalē — 95,21%. Lielākā krievu daļa dzīvoja Latgalē (74,56%) un bija nodarbināti lauksaimniecībā. Ar laiku izveidojās vairākas krievu politiskās partijas (pilnīgi strukturētas bija 5 krievu partijas). Visās četrās pirmskara Latvijas Saeimās krievi veidoja savas frakcijas. Vecticībnieku un pareizticīgo vēlētājus pārstāvēja atsevišķas frakcijas. Krievu sabiedrības pārstāvju skaits Latvijas likumdošanas institūcijā svārstījās no 3 līdz 6 deputātiem.
Krievu skaita īpatsvars ievērojami mainījās pēc Latvijas okupācijas un 2. Pasaules kara. Padomju totalitārisma laika represijās krievi zaudēja savu intelektuālo eliti, kas bija izveidojusies iepriekšējos gadu desmitos. Jau 1959. gada tautas skaitīšana parādīja, ka krievu īpatsvars iedzīvotāju vidū bija audzis no 8,8% līdz 26,6%. Šo iekšējo imigrāciju dažādos veidos stimulēja arī valsts vara, piešķirot ieceļotājiem dažādas sadzīviskas priekšrocības, piemēram, izveidojot skolu tīklu, kur mācību valoda bija krievu valoda (citu mazākumtautību skolas pēc PSRS veiktās okupācijas bija likvidētas), masveidā ceļot bērnudārzus, kas bija paredzēti tikai krievu valodā runājošiem bērniem, piešķirot ārpus kārtas dzīvokļus, dodot krievu valodā runājošiem priekšroku kandidējot uz augstākiem amatiem u.tml.[4] Migrācijas process bijis viļņveidīgs: ļoti straujš 50.—60. gados, 70. gados migrācijas saldo samazinās, bet 80. gadu vidū atkal pieauga. Migrācijai uz Latviju bija rotējošs raksturs. Katru gadu Latvijā iebrauca tūkstošiem cilvēku - no kuriem liela daļa bija krievi, - bet tūkstoši to arī atstāja. Tas negatīvi ietekmēja iebraucēju adaptācijas spējas, bremzēja intereses veidošanos par Latvijas dabu un kultūru.
Pēc Latvijas Republikas valstiskuma atjaunošanas krievu skaits un īpatsvars būtiski samazinājās, taču tie joprojām ir Latvijā skaitliski lielākā mazākumtautība: pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā dzīvoja 556 422 krievi (26,9% no iedzīvotāju kopskaita).[5] Pēc 2010. gada Iedzīvotāju reģistra datiem 366 489 (59,4%) bija Latvijas pilsoņi, bet 221 174 (35,9%) nepilsoņi.[6] Lielākā daļa krievu Latvijā dzīvo pilsētās, izņemot Latgali, kur daudzi krievi dzīvo arī laukos.
Ievērojamākie krievi Latvijas vēsturē [izmainīt šo sadaļu]
- Ivans Krilovs, fabulists, 1801.-1803. gados ģenerālgubernatora kancelejas priekšnieks
- Boriss Vipers, vēsturnieks medievists
- Vladimirs Gomonovičs - milicis, kritis apšaudē ar Rīgas OMON 1991. gadā, aizstāvot Latvijas neatkarību
- Sergejs Konoņenko - milicis, kritis apšaudē ar Rīgas OMON 1991. gadā, aizstāvot Latvijas neatkarību
Krievi (baltkrievi) latvju dainās[7] [izmainīt šo sadaļu]
|
Ai Dieviņ, ai Dieviņ, |
Lai nāk krievi, lai nāk leiši, |
Gaidu, gaidu, ko es gaidu? |
Dod, māmiņa, man meitiņu, |
Krievis krievis tautu dēls, |
Vediet mani kur vezdami, |
Tā sacīja bāleliņi, |
|
Vai, Dieviņi, vai, Dieviņi, |
Krievi, krievi, ko gaidat, |
Krievi, krievi, Maskalīt, |
Apkārt Rīgu riņķī gāju, |
Krīvūs devu sov' muosiņu, |
Vienu meitu leišos devu, |
Atsauces [izmainīt šo sadaļu]
- ↑ [http://home.parks.lv/latvietis/03_31j_febr/lapa4.htm Seno laupītāju un slepkavu pēcteči mūsdienās] (latviski)
- ↑ М. Тульский, У. Ушацкис Итоги переписи населения Латвии demoscope.ru
- ↑ Этнические процессы и ЭКЗ в Латвии
- ↑ Klišāns V. Vēsture vidusskolai IV daļa, Zvaigzne ABC 2005 (XXIV nodaļa Baltija komunisma varā, 5. Nacionālās attiecības. Rusifikācija) ISBN 9984-37-066-6
- ↑ Skaitliski lielāko tautību pārstāvju skaits un atsevišķu tautību īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā
- ↑ Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc nacionālā sastāva un valstiskās piederības
- ↑ www.dainuskapis.lv
Ārējās saites [izmainīt šo sadaļu]
- Е.И. Кэмпбелл (Воробьева) «Единая и неделимая Россия» и «Инородческий вопрос» в имперской идеологии самодержавия
- Доклад: Национальная политика в имперской России
- Apine I. Krievu problēma Latvijas vēsturē.
|
|
Šis ar etnosiem un tautām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
