Krievijas Impērija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pоссiйская Имперiя
Krievijas Impērija
Flag of Russia.svg
1721 – 1917 Flag of Russian SFSR (1918-1937).svg
Flag Coat of arms
Karogs 1 Ģerbonis
Himna
Dievs, sargi Caru!
Location of Krievijas Impērijas
Krievijas Impērija 1914. g.
Pārvaldes centrs Pēterburga
Valoda(s) krievu valoda
Valdība Monarhija
Imperators
 - 1721-1725 Pēteris I
 - 1894-1917 Nikolajs II
Vēsture
 - uzvara Lielajā Ziemeļu karā 22. oktobris, 1721
 - Februāra revolūcija 2. marts, 1917
Platība
 - 1916 21 799 825 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1916. gadā 181 537 800 
     Blīvums 8,3 /km² 
Nauda rublis
1 Šādu karogu lietoja 1721.-1858. un 1883.-1917. g.

Krievijas Impērija bija Eirāzijas lielvalsts no 1721. līdz 1917. gadam. Nosaukumu oficiāli pasludināja Pēteris I pēc uzvarētā Lielajā Ziemeļu kara, kurš pieņēma imperatora titulu un par jaunās impērijas galvaspilsētu pasludināja 1712. gadā dibināto Sanktpēterburgu iekarotajā Ingrijas provincē.

Impērijas sastāvā ietilpa bijušās Krievijas caristes teritorija un 18.-19. gadsimtā iekarotās Baltijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Polijas, Somijas, Besarābijas, Kaukāza un Vidusāzijas (Krievijas Turkestānas) zemes.

Pēc Krievijas Impērijas sabrukuma 1917. gada 15. martā tās teritorijā nodibināja īslaicīgi pastāvējušo Krievijas republiku, kas pēc Oktobra revolūcijas tika pārveidota par Krievijas Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku.

Valsts attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas caristes pārvaldē līdz pat 17. gadsimtam saglabājās feodālisma iezīmes, piemēram, kņazi Ivana IV laikā piedalījās cara organizētos karagājienos ar savām militārajām vienībām apmaiņā pret teritorijām. Atšķirībā no Rietumeiropas, Krievijā gandrīz nebija iekšējas konkurences starp valsts un baznīcas varām. Ortodoksālā baznīca XVII gs. gan pārdzīvoja šķelšanos un bija novājināta. Šeit varētu vilkt zināmas paralēles ar kontrreformāciju, taču nebija nekā līdzīga Eiropas reformācijai. Baznīcas loma vēl vairāk samazinājās pēc pakļaušanas cara ierēdņiem. Tas gan lielā mērā atbilda arī Bizantijas varas organizācijai, no kurienes Krievija savulaik bija pārņēmusi ortodoksālo ticību. Līdz ar to Krievijas monarhija un valsts politiskā uzbūve kļuva izteikti autokrātiska.

Krievijas caristes un Krievijas Impērijas ekspansija (1613-1914).

Krievijas caram Pēterim I izdevās īsā laikā ar nežēlīgu varu, gandrīz bez iekšējiem sabiedrotajiem, reformēt daudzas Krievijas dzīves sfēras, kā arī paplašināt valsts robežas. Taču vislielāko uzmanību Krievija piesaistīja no Eiropas puses pēc uzvaras Lielajā Ziemeļu karā (1700-1721), tai skaitā zviedru armijas sagrāves Poltavas kaujā (1709). Uzvaras laurus šajā karā Krievija gan dalīja ar Žečpospoļitu un Dāniju, jo arī tās bija ieinteresētas Zviedrijas hegemonijas ierobežošanā Baltijas jūras dienvidu piekrastē.

Pētera I reformu un iekarojumu ceļu Krievijā turpināja Katrīna II. Taču viņas pasākumi vairs nebija tik inovatīvi un vērienīgi, tie vairāk bija vērsti uz prestižu, nekā uz praktisku mērķu sasniegšanu. Tomēr, pēc viņas nāves 1796. gadā Krievija bija guvusi tādu starptautisko autoritāti, kādu vēl nekad nav baudījusi. Krievija bija paplašinājusi savas teritorijas, ietverot Azovas jūras reģionu, Ukrainu uz rietumiem no Dņepras un Krimu, bet 1774. gadā tā guva svarīgas uzvaras pār osmaņu spēkiem, kas ļāva krievu flotei brīvi parādīties ne tikai Melnajā, bet arī Vidusjūrā.

Viens no stratēģiski svarīgākajiem Krievijas Impērijas iekarojumiem bija Baltijas zemes, nodrošinot Krievijai brīvu pieeju vairākām ērtām ostām Baltijas jūras austrumu piekrastē. Krievijai līdz ar Prūsiju un Austriju piedalījās trīs Polijas dalīšanās. Pēc tām Lietuva un Polija kā patstāvīgas valstis pārstāja pastāvēt uz vairāk kā gadsimtu.

Septiņgadu kara laikā Krievijas Impērijas armija 1760. gadā nonāca Berlīnē, nākamajos gadu desmitos tā karoja ar revolucionāro Franciju monarhijas restauratoru pusē, piedalījās ungāru revolūcijas apspiešanā — t. i. aktīvi darbojās Eiropas politikā. Tā bija kļuvusi par vienu no Eiropas lielvarām.

Krievijas Impērijā dzimtbūšanu atcēla tikai 19. gadsimtā. Lielākā sabiedrības daļa palika neizglītota, labākajā gadījumā lasīt un rakstītprasmes pamatus apgūstot pie vietējā ciemata priestera.

XIX gs. beigās impērijas teritorijā dzīvoja 128,2 miljoni cilvēku no vairāk nekā simts tautām.

Impērijā valdīja Romanovu dinastijas valdnieki. Impērijas iedzīvotāji dalījās četrās pamatkārtās: muižniecība, garīdznieki, pilsētnieki, zemnieki.

Neveiksmes Pirmajā pasaules karā 1917. gadā noveda pie Februāra revolūcijas. Tā gāza monarhiju un pasludināja Krieviju par republiku.

Likumdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

XVIII gs. vienīgais tiesvedības avots Krievijā bija Likums, kurš pēc sava satura krasi atšķīrās no iepriekšējiem likumkodeksiem. Impērijas laikā par Likumu uzskatīja imperatora (Pētera I) gribu. Ne senāts, ne citas iestādes nevarēja, kā savulaik Bajāru dome, izdot likumus. Bieži vien Pētera I rīkojumi (ukazi) bija mutiski (pat dzērumā izteikti), kurus padzirdējuši, ierēdņi centīgi centās izpildīt. Katrīna II akceptēja šo paražu, ja ukazs tiek tālāk nodots galma zināšanai caur konkrētu amatpersonu. Tikai Pēteris III šo principu atcēla, paziņojot, ka valdnieks izsaka savu ukazu senātam, ģenerālprokuroram un trim valsts kolēģiju vadītājiem, kuri to precizē un jau kā likumu izplata tālāk. Kopumā likumdošana līdz Pēterim III bija visai haotiska, kaut arī 1721. gada jūnija ukazs liek visus cara mutiski izdodos likumus pierakstīt un apkopot.

Jau sākot ar 1728. gadu Pētera I pēcteči veidoja likumkrājumu komisijas, kurām vajadzēja apkopot visu šo haotisko ukazu blāķi normālā sistēmā, taču visai veltīgi. Tikai XIX gs. (1832.-1835.) izdevās izveidot normālu un vienotu tiesību kodeksu.

Pēteris III atcēla Pētera I ieviesto obligāto muižnieku dienestu. Katrīna II 1785. gadā izdeva Žēlastības grāmatu — muižnieki ieguva tiesības brīvi darboties saimnieciskajā jomā, atbrīvoti no miesassodiem, tiesības brīvi izvēlēties dienesta veidu un atstāt to., brīvi rīkoties ar dzimtcilvēkiem. Žēlastības grāmata pilsētām deva plašākas tiesības veidot savu profesionālo dzīvi pilsētniekiem. 1765. -1767. gada likumi pastiprināja dzimtbūšanu.

Krievijas imperatoru un reģentu saraksts valdīšanas secībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pēteris I Romanovs, saukts "Lielais" (kr. Пётр I Алексеевич Романов, Великий, 1672.-1725.), valdīja kā imperators 1721.-1725.
  • Katrīna I (kr. Екатерина I, dzimusi Marta Skavronska, 1684.-1727., dzimtā ieprecējusies, nebija Romanovu asinsradiniece), valdīja kā līdzimperatore no 1724., un kā imperatore 1725.-1727.
  • Pēteris II Romanovs (kr. Пётр II Алексеевич, 1715.-1730.), valdīja kā imperators 1727.-1730.
  • Anna I Romanova (kr. Анна Иоанновна Романова, 1693.-1740.), valdīja kā imperatore 1730.-1740.
  • Ernests Johans Bīrons (vācu: Ernst Johann von Biron, 1690.-1772.), valdīja kā reģents 1740. gadā no 17.oktobra līdz 8.novembrim
  • Anna II (kr. Анна Леопольдовна, 1718.-1746.), Ivana V mazmeita, valdīja kā mazgadīgā Ivana VI reģente 1740.-1741.
  • Ivans VI Romanovs (kr. Иван VI, Иоанн VI Антонович, 1740.-1764.), valdīja kā imperators 1740.-1741.
  • Elizabete Romanova (kr. Елизавета Петровна Романова, 1709.-1761.), valdīja kā imperatore 1741.-1761.
  • Pēteris III Romanovs (kr. Пётр III Фёдорович Романов, vāc. Karl Peter Ulrich, 1728.-1762.), valdīja kā imperators 1761.-1762.
  • Katrīna II (kr. Екатерина II, vāc. Sophie Auguste Friederike von Anhalt-Zerbst-Dornburg, 1729.-1796.; dzimtā ieprecējusies, nebija Romanovu asinsradiniece), valdīja kā imperatore 1762.—1796.
  • Pāvils I Romanovs (kr. Павел I Петрович Романов, 1754.-1801.), valdīja kā imperators 1796.-1801.
  • Aleksandrs I Romanovs (kr. Александр I Павлович Романов, 1777.-1825.), valdīja kā imperators 1801.-1825.
  • Nikolajs I Romanovs (kr. Николай I Павлович Романов, 1796.-1855.), valdīja kā imperators 1825.-1855.
  • Aleksandrs II Romanovs (kr. Александр II Николаевич Романов, 1818.-1881.), valdīja kā imperators 1856.-1881.
  • Aleksandrs III Romanovs (kr. Александр III Александрович Романов, 1845.-1894.), valdīja kā imperators 1881.-1894.
  • Nikolajs II Romanovs (kr. Николай II Александрович Романов, 1868.-1918.), valdīja kā imperators 1894.-1917.

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Impērijas maksimuma brīdī tajā dzīvoja aptuveni 140 tautas, kas viena no otras atšķīrās ar valodu, tradīcijām, dzīves veidu un izglītības līmeni. Turklāt Krievijas Impērijas iedzīvotāji atšķīrās arī pēc reliģiskās piederības (pareizticīgie, vecticībnieki, protestanti, katoļi, musulmaņi, budisti). Stipri atšķirīga bija arī Krievijas Impērijas iedzīvotāju identitāte. Ja vācieši, poļi, somi, igauņi, latvieši un lietuvieši uzskatīja sevi par eiropiešiem, tad krievi, baltkrievi un vairums ukraiņu — par bizantiskās tradīcijas sekotājiem (īpašajiem eiropiešiem), savukārt kazahi, kirgīzi, tatāri un hakasi vairāk tiecās uz musulmanisko Centrālāziju, bet burjati — uz budisko Mongoliju. Par īsti eiropeiskām varēja uzskatīt tikai impērijas rietumu daļas lielās pilsētas (Varšava, Viļņa, Rīga, Rēvele, Helsingforsa) un galvaspilsētu Sanktpēterburgu.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Hagen Mark von. The Russian Empire. // Karen Barkey, M. von Hagen. After Empire. Multiethnic Societies and Nation-Building. The Soviet Union, and the Russian, Оttoman and Habsburg Empires. Westvie press, 1997
  • Миллер А.И. Империя и нация в воображении русского национализма. // Российская империя в сравнительной перспективе. Москва, 2004

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]