Krievijas vēsture

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pastmarka, kura izdota par godu Krievijas 1140 gadu jubilejas svētkiem 2002. gadā.

Krievijas vēsture ietver vairāk kā tūkstoš gadu ilgu krievu valsts attīstību no viduslaiku Rurika dinastijas kņazu valstu savienības cauri Krievijas caristes nestabilitātes periodam līdz Krievijas impērijas izveidei 18. gadsimta sākumā, kas 20. gadsimtā tika pārveidota par PSRS. Pēc 1991. gada izveidotā Krievijas Federācija ir starptautiski atzīta iepriekšējo krievu lielvalstu tiesību mantiniece, kas mēģina apvienot centralizētu pārvaldes sistēmu ar tirgus ekonomiku un turpināt cara un padomju laikiem raksturīgo Krievijas politisko un sabiedrisko kultūru.

Satura rādītājs

Agrīnie laiki [izmainīt šo sadaļu]

Viena no hipotēzēm apgalvo, ka protoindoeiroieši izplatījušies no tagadējās Krievijas stepēm starp Melno un Kaspijas jūru

Aizvēsturiskajos laikos Dienvidkrievijas stepes bija mājvieta klejotāju lopkopju ciltīm. Pontiešu stepe klasiskajā antīkajā pasaulē tika saukta par Skitiju.[1] 20. gadsimtā šīs stepes civilizāciju paliekas tika atklātas Ipatovā,[1] Sintaštā,[2] Arkaimā[3] un Pazirikā.[4] Astotā gadsimta p.m.ē. beigās grieķu tirgotāji atnesa klasisko civilizāciju līdz Tanaisas un Fanagorijas tirdzniecības centriem.[5] Starp trešo un sesto gadsimtu p.m.ē. Bosporas karalisti, ar hellēņu valsts iekārtu, kas bija pārņemta no grieķu kolonijām,[6] pārpludināja nemitīgi klejotāju cilšu iebrukumi,[7] kurus veica tādas kareivīgas ciltis kā huņņi un tjurku avāri. Volgas lejteces baseina stepes starp Kaspijas un Melno jūru līdz 8. gadsimtam pārvaldīja hazāri, viena no tjurku tautām.[8]

Mūsdienu krievu priekšteči ir slāvu ciltis, kuru sākotnējā mājvieta pēc dažu zinātnieku domām ir atradusies Pinskas purvos.[9] Agrīnie austrumslāvi Tautu staigāšanas laikā pamazām apmetās uz dzīvi tagadējā Rietumkrievijā, virzoties pa diviem ceļiem: vieni no Kijevas uz mūsdienu Suzdaļu un Muromu, bet otri no Polockas uz Novgorodu un Rostovu.[10] Sākot ar 7. gadsimtu Rietumkrievijas iedzīvotāju lielākā daļa bija austrumslāvi[10] un viņi pakāpeniski asimilēja vietējās somugru ciltis, tai skaitā meriešus,[11] muromiešus[12] un meščerus.[13]

Kijevas Krievzeme [izmainīt šo sadaļu]

Kijevas Krievzeme 11. gadsimtā

Kijevas Krievzemi 9. gadsimtā izveidoja vikingi jeb varjagi, kas savos klejojumos pa Eiropu nodarbojās gan ar pirātismu, gan tirdzniecību. 9. gadsimta vidū viņi sāka klejot pa ūdensceļiem, kas stiepās no Baltijas jūras austrumu piekrastes līdz Melnajai un Kaspijas jūrai.[14] Saskaņā ar senāko krievu hroniku, varjags vārdā Rūriks ap 860. gadu tika ievēlēts par Novgorodas valdnieku;[15] viņa pēcteči devās uz dienvidiem un paplašināja savu ietekmi līdz pat Kijevai,[16] kas agrāk atradās hazāru valdījumā.[17]

Svētās Sofijas katedrāle Novgorodā, kura uzcelta 11. gadsimta vidū

10. un 11. gadsimtā Kijevas Krievzeme kļuva par lielāko valsti Eiropā.[18] Vladimira Lielā (980—1015) un viņa dēla Jaroslava I Gudrā (1019—1054) valdīšanas laiks bija Zelta laikmets[nepieciešama atsauce] Kijevai, kad notika pareizticības pieņemšana un tika radīts pirmais rakstiskais austrumslāvu likumu krājums — Russkaja Pravda.

11. un 12. gadsimtā nepārtrauktie tjurku cilšu kipčaku un pečeņegu iebrukumi piespieda slāvu iedzīvotājus masveidā pārcelties uz daudz drošākiem un mežiem bagātākiem apvidiem ziemeļos, ļoti daudzi devās uz apgabalu, kas pazīstams kā Zaļesje.[19] Tāpat kā daudzas citas Eirāzijas teritorijas, arī šīs iekaroja mongoļi. Apmēram puse no senkrievu kņazistu iedzīvotājiem gāja bojā iebrukuma laikā.[20] Iebrucēji, ko vēlāk sāka saukt par tatāriem, izveidoja Zelta Ordas valsti, kura izlaupīja senkrievu kņazistes un valdīja tagadējās Krievijas dienvidu un centrālajos plašumos vairāk kā trīs gadsimtus. Mongoļu valdīšana kavēja valsts ekonomisko un sociālo attīstību.[21] Tomēr mongoļu virsvaras laikā autonomiju saglabāja Novgorodas republika kopā ar Pleskavu un tās lielā mērā tika pasargātas no nežēlībām, kas skāra pārējo valsti. Aleksandra Ņevska vadībā novgorodieši atvairīja zviedru un vācu krustnešu uzbrukumus 1240.-1242. gadā (Ledus kauja). Galu galā, iekšējās cīņas starp kopīgi valdošās Rurika pēcnācēju (Rurikoviču) ģimenes locekļiem rezultātā, Kijevas Krievzeme sadalījās sastāvdaļās. Kijevas ietekme samazinājās, tajā pat laikā palielinoties ziemeļaustrumos Vladimirai-Suzdaļai, ziemeļrietumos — Novgorodai un dienvidrietumos Galīcijai-Volīnijai. 13. gadsimtā Zelta Ordai iekarojot Kijevu, tai tika dots pēdējais trieciens un 1240. gadā tā saira.[22][23] Galīcijas-Volīnijas kņazistes teritorijas ieņēma Lietuvas dižkunigaitija, savukārt mongoļu pārvaldītā Vladimiras-Suzdaļas kņaziste un Novgorodas republika izveidoja pamatu mūsdienu Krievijas valstij.[15]

Maskavija un Krievijas cariste [izmainīt šo sadaļu]

Pamatraksts un citi raksti: Maskavija un Krievijas cariste
Radoņežas Sergejs svētī Maskavas kņazu Dmitriju pirms kaujas ar mongoļu karavadoni Mamaju 1380. gadā (E. Lisnera glezna, 1907.)

14. gadsimta sākumā, vēl joprojām atrodoties mongoļu-tatāru pakļautībā, Maskavas kņaziste sāka izvirzīt prasības, lai palielinātu savu ietekmi Rietumkrievijā. Krievijas Pareizticīgā baznīca un Svētais Radoņežas Sergejs veicināja garīgo atdzimšanu un ceremoniāli atbrīvoja Maskavas kņazu Dmitriju no Ordas hanam dotā zvēresta[24]. 1380. gadā Maskavas kņazs Dmitrijs sakāva mongoļu karavadoņa Mamaja karaspēku Kuļikovas kaujā. Maskavas lielkņazs Ivans III (valdīja 1462-1505) pēc apprecēšanas ar pēdējā Konstantinopoles (Cargradas) valdnieka brāļameitu Sofiju (1472) izvirzīja savas pretenzijas uz Austrumromas impērijas mantojumu. Viņš atbrīvojās no Zelta Ordas hanu pakļautības (1476) un sāka lietot titulu "visas Krievijas lielkņazs".[25] 1502. gadā kaujā pie Smoļinas apvienotais krievu un tatāru karaspēks bija spiests piekāpties Livonijas konfederācijas karaspēkam.

Tomēr tikai 1547. gadā Ivans IV (Jānis Briesmīgais) tika oficiāli kronēts par pirmo Krievijas caru. Savas ilgās valdīšanas laikā Ivans IV iekaroja tatāru hanistes (Kazaņu, Astrahaņu) gar Volgas upi un pārveidoja Krieviju par daudznacionālu un daudzkonfesionālu valsti. Ivans IV izdeva jaunu likumu krājumu (Suģebņiks, 1550. gadā), nodibināja pirmo Krievijas feodālo pārstāvju institūciju (Zemskij Sobor) un ieviesa lauku reģionos vietējo pašpārvaldi.[26][27] Ivana IV neveiksmīgi centās iekarot arī latviešu un igauņu apdzīvotās zemes, bet zaudēja Livonijas karā pret Polijas, Lietuvas un Zviedrijas savienību [28] Militārie zaudējumi, epidēmijas un trūcīgās ražas[29] novājināja valsti. Krievijas-Krimas karu laikā Krimas tatāri nodedzināja Maskavu.[30] Daudzi no Krimas kariem tika uzsākti galvenokārt nolūkā iegūt vergus.[31] Rurika dinastijas izbeigšanās pēc Ivana IV dēla nogalināšanas un 1601. — 1603. gada bads[32] noveda pie Juku laikiem un Polijas-Lietuvas kopvalsts un Zviedrijas karaspēku iebrukuma.[33] 17. gadsimta vidū krievu kazaki iekaroja bijušās Mongoļu impērijas teritorijas Sibīrijā un Tālajos Austrumos. 1648. gadā krievu pārceļotāji kā pirmie eiropieši sasniedza Bēringa šaurumu, kas atdala Āziju no Ziemeļamerikas.

Krievijas impērija [izmainīt šo sadaļu]

Pamatraksts: Krievijas impērija
Pēteris Lielais oficiāli par Krievijas impērijas valdnieku kļuva 1721. gadā

Romanovu dinastijas un Pētera I (Pētera Lielā) laikā Krievijas impērija kļuva par pasaules lielvaru. Valdot no 1682. līdz 1725. gadam, Pēteris sakāva Zviedriju Ziemeļu karā, piespiežot to atdot Karēlijas rietumus un Ingriju (divus apgabalus, ko Krievija bija zaudējusi Juku laikos),[34] Igauniju un Livoniju, tā nodrošinot Krievijai piekļuvi pie jūras un jūras tirdzniecību.[35] Tieši Ingrijā Pēteris lika pamatus jaunajai galvaspilsētai Sanktpēterburgai. Pētera reformas Krievijā atnesa ievērojamas Rietumeiropas kultūras ietekmes. Katrīna II (Katrīna Lielā), kas valdīja no 1762. līdz 1796. gadam, turpināja pielikt pūles, lai Krievija kļūtu par vienu no Eiropas lielvalstīm. Savienībā ar Prūsiju un Austriju Krievija stājās pretī Napoleona Francijai un sagrāva Poliju-Lietuvu, atdalot no tās un pievienojot sev rietumos lielus teritorijas apgabalus. Uzvarot krievu-turku karā 19. gadsimta sākumā, Krievija rezultātā ieguva svarīgas teritorijas Aizkaukāzā. Napoleona iebrukums Krievijā pašā viņa varenības plaukumā 1812. gadā nožēlojami izgāzās, jo Krievijas neatlaidīgā pretestība apvienota ar ārkārtīgi aukstu ziemu atnesa viņam postošu sakāvi, kurā vairāk kā 95% no viņa karaspēka, kas iebruka Krievijā, gāja bojā.[36] Napoleona kara virsnieki, atgriežoties Krievijā, atnesa sev līdzi liberālisma idejas un pat mēģināja ierobežot cara varu ar neizdevušos Dekabristu sacelšanos 1825. gadā, kam sekoja vairākas politisko represiju desmitgades.

Napoleona atkāpšanās no Maskavas

Deviņpadsmitā gadsimta vidū Krievijas attīstību kavēja dzimtbūšanas izplatība un Nikolaja I konservatīvā politika. Nikolaja pēctecis Aleksandrs II (1855—1881) ieviesa būtiskas reformas, tai skaitā arī dzimtbūšanas atcelšanu 1861. gadā; šīs "Lielās reformas" bija impulss industrializācijas sākumam. Tomēr Aleksandra III un viņa dēla Nikolaja II valdīšanas laikā saasinājās daudzi sociāli-ekonomiskie konflikti. Skarbie apstākļi rūpnīcās noveda pie revolucionārās sociālistu kustības masveida atbalsta. 1905. gada janvārī Sanktpēterburgā streikojošie strādnieki izgāja mierīgā demonstrācijā par reformām, bet karaspēks atklāja uz viņiem uguni, nogalinot un ievainojot vairākus simtus. Cara karaspēka nožēlojamā izgāšanās sākumā tik populārajā Krievu-japāņu karā un šis notikums, kas pazīstams kā "Asiņainā svētdiena", aizdedza 1905. gada Krievijas revolūciju. Lai gan armija ātri apspieda sacelšanos un Nikolajs II saglabāja lielāko daļu savas varas, viņš tomēr bija spiests piekāpties nozīmīgām reformām, tai skaitā runas un pulcēšanās brīvības piešķiršanai, politisko partiju legalizācijai un ievēlētas likumdošanas sanāksmes — Domes radīšanai; tomēr netika piepildītas strādnieku pamata cerības uz dzīves uzlabojumiem. Sausums un bads Krievijā gadījās diezgan regulāri, bads iestājās katrus 10—13 gadus. 1891.—92. gada bads nogalināja aptuveni pusmiljonu cilvēku.[37] Holēras epidēmijas bija prasījušas vairāk kā 2 miljonus dzīvību.[38]

Krievija Pirmajā pasaules karā iesaistījās, lai palīdzētu tās sabiedrotajai Serbijai, un, būdama izolēta no saviem sabiedrotajiem, bija spiesta karot trijās frontēs. Krievija nevēlējās karot, bet juta, ka tad vienīgā izeja Eiropā būs pilnīgs Vācijas pārsvars. Lai gan armija vēl nebija sakauta 1916. gadā, esošo sabiedrības neuzticību valdībai padziļināja arvien pieaugošie kara izdevumi, posts (starp Antantes valstīm Krievijai bija visvairāk bojā gājušo militārpersonu un mierīgo iedzīvotāju) un stāsti par korupciju un pat nodevību augstākajās aprindās, kas 1917. gadā noveda pie Krievijas revolūcijas uzliesmojuma. Strādnieki un zemnieki, un arī Krievijas armijas karavīri, kas galvenokārt nāca no zemniekiem, visā valstī sarīkoja virkni sacelšanos. Daudzas sacelšanās organizēja un vadīja demokrātiski ievēlētās tā sauktās Padomes. Februāra revolūcijā tika gāzta Krievijas monarhiju un tās vietā stājās nestabila politisko partiju koalīcija, kas sevi pasludināja par Pagaidu valdību. Atteikšanās no troņa bija imperiālistiskās valdīšanas beigas Krievijā, Nikolajs un viņa ģimene tika apcietināti un vēlāk, Krievijas pilsoņu kara laikā, sodīti ar nāvi. Lai gan iesākumā Padomes atbalstīja Pagaidu valdību, tā parādīja, ka nespēj atrisināt daudzas no problēmām, kas bija novedušas pie Februāra revolūcijas. Otrā revolūcija — Oktobra revolūcija — Vladimira Ļeņina vadībā gāza Pagaidu valdību un radīja pasaulē pirmo sociālistisko valsti.

Padomju Krievija [izmainīt šo sadaļu]

Pamatraksts un citi raksti: Padomju Savienība un Krievijas PFSR
Vladimirs Ļeņins — boļševiku līderis un Padomju Savienības dibinātājs

Pēc Oktobra revolūcijas izcēlās pilsoņu karš starp jauno valdību un sociālistiem revolucionāriem, meņševikiem un Balto kustību. Brestļitovskas miera līgums izbeidza karadarbību ar Eiropas centrālajām valstīm Pirmajā Pasaules karā. Krievija, parakstot šo līgumu, zaudēja savas Ukrainas, Polijas un Baltijas valstu teritorijas, kā arī Somiju. Sabiedroto valstis uzsāka militāru intervenci, lai atbalstītu antikomunistiskos spēkus un gan boļševiki, gan Baltā kustība viena pret otru veica izsūtīšanas un soda kampaņas, attiecīgi zināmas kā Sarkanais un Baltais terors. 1921. gada bads prasīja 5 miljonus upuru.[39] Beidzoties Krievijas Pilsoņu karam, kopējais bojā gājušo skaits bija apmēram 20 miljoni un Krievijas ekonomika un infrastruktūra bija pilnībā izpostītas. Pēc uzvaras Pilsoņu karā 1922. gada 30. decembrī Krievijas PFSR kopā ar vēl trijām padomju republikām izveidoja Padomju Savienību. No visām padomju republikām, kas bija Padomju Savienības sastāvā, Krievijas Padomjus Federatīvā Sociālistiskā republika bija gan teritoriāli lielākā, gan tajā dzīvoja vairāk par pusi no visiem PSRS iedzīvotājiem un tā bija noteicēja Padomju Savienībā visā tās 69 gadus ilgajā vēsturē; PSRS bieži nepareizi tika uzskatīta par Krieviju un tās iedzīvotāji — par krieviem.

Pēc Ļeņina nāves 1924. gadā Josifs Staļins nostiprināja savu varu, kļūstot par diktatoru. Viņš aizsāka plānveida ekonomiku un pamatā laiksaimnieciskās valsts industrializāciju un tās lauksaimniecības kolektivizāciju. Šie soļi īsā laika sprīdī pārvērta Padomju Savienības ekonomiku no agrārās par industriālo ar ievērojamu jaudu. Tomēr šīs pārvērtības maksāja ļoti dārgi. Miljoniem pilsoņu gāja bojā viņa skarbās politikas rezultātā (skatīt Gulags, kulaku ekspropriēšana, iedzīvotāju izsūtīšana Padomju Savienībā, 1932.—1933. gada bads un Lielais terors).

1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai, iesaistot iebrukumā lielāko un spēcīgāko karaspēku cilvēces vēsturē,[40] tādējādi uzsākot lielāko Otrā pasaules kara darbību. Kaut arī Vācijas armijai bija vērā ņemami panākumi, viņi, sasniedzot Maskavas piepilsētas, tika apturēti un savu pirmo nozīmīgāko sakāvi piedzīvoja Staļingradas kaujā 1942.—1943. gada ziemā.[41] Padomju karaspēks 1944.—45. gadā šķērsoja Austrumeiropu un 1945. gada maijā ieņēma Berlīni. Šajā karā padomju militārpersonu un civiliedzīvotāju zaudējumi bija attiecīgi 10,6 un 15,9 miljoni,[42] apmēram puse no visa Otrajā Pasaules karā bojā gājušo kopskaita. Masveidā bija izpostītas padomju ekonomika un infrastruktūra,[43] tomēr Padomju Savienība nodemonstrēja, ka tā ir jāatzīst par lielvaru. Pēc kara Sarkanā armija okupēja Austrumeiropu, tai skaitā Vācijas austrumu daļu; Staļins šajās satelītvalstīs pie varas ielika sociālistu valdības. Kļūstot par pasaulē otro valsti ar kodolieročiem, PSRS izveidoja Varšavas līguma savienību un iesaistījās cīņā par globālo pārsvaru ar Savienotajām Valstīm, kas zināma kā Aukstais karš.

Pēc Staļina nāves Krievijas līderis Ņikita Hruščovs atmaskoja Staļinu un atcēla viņa represīvās politikas ierobežojumus. Viņš uzsāka Staļina politiskās sistēmas likvidēšanas procesu, pazīstamu kā destaļinizācija un likvidēja Gulaga darba nometnes, atbrīvojot miljoniem ieslodzīto.[44] Padomju Savienība palaida pasaulē pirmo Zemes mākslīgo pavadoni Sputņik 1 un krievu kosmonauts Jurijs Gagarins kļuva par pirmo cilvēku, kas ar pilotējamo kosmosa kuģi Vostok-1 pabijis Zemes orbītā. Saspīlējums starp Padomju Savienību un Savienotajām Valstīm palielinājās, kad abi sāncenši nonāca konfliktā par Savienoto Valstu Jupitera raķešu izvietošanu Turcijā un Padomju raķešu — Kubā.

Pēc Hruščova atstādināšanas sekoja vēl viens kolektīvās vadības periods līdz 1970. gadu sākumā par padomju politikas galveno personu kļuva Leonīds Brežņevs. Brežņeva valdīšanas laiks bija ekonomikas stagnācija un sākums padomju karadarbībai Afganistānā, kas izpumpēja ekonomiskos resursus un turpinājās, nedodot nekādus jēdzīgus militārus vai politiskus rezultātus. Galu galā 1989. gadā starptautiskās pretestības dēļ un arī tāpēc, ka trūka padomju pilsoņu politiskā atbalsta pašu mājās, padomju karaspēks tika atsaukts no Afganistānas. Saspīlējuma palielinājumu starp Savienotajām Valstīm un Padomju Savienību 1980. gadu sākumā uzkurināja ASV antipadomju retorika, Stratēģiskās Aizsardzības iniciatīvas ierosinājums un 1983. gada septembrī Padomju Savienības notriektā Korean Air Lines lidmašīna ar reisa Nr. 007. Sākot ar 1985. gadu, mēģinot modernizēt valsti, Mihails Gorbačovs ieviesa glasnostj (atklātības) un perestroikas (pārkārtošanās) politiku. Pirms sava sabrukuma Padomju Savienībai bija otrā lielākā ekonomika pasaulē.[75] Pēdējos gados ekonomiku vārdzināja pārtikas preču trūkums veikalos, lieli budžeta deficīti un naudas daudzuma straujš pieaugums, kas radīja inflāciju.[45] 1991. gada augusta neveiksmīgais manevrs pret Gorbačovu, kas bija mērķēts, lai saglabātu Padomju Savienību, noveda pie tās sabrukuma. Krievijā pie varas nāca Boriss Jeļcins un paziņoja par sociālistiskās varas beigām. Padomju Savienība sašķēlās piecpadsmit neatkarīgās republikās un 1991. gada decembrī tika oficiāli likvidēta. 1991. gada jūnijā pirmajās tiešajās prezidenta vēlēšanās Krievijas vēsturē par Krievijas prezidentu ievēlēja Borisu Jeļcinu.

Krievijas Federācija [izmainīt šo sadaļu]

Krievijas ekonomika lielāko krīzi piedzīvoja PSRS sadalīšanās laikā un pēc tās, kad tika uzsāktas plaša mēroga reformas, ieskaitot privatizāciju un tirgus liberalizāciju[46]. Šo laika periodu raksturo pamatīgs ražošanas samazinājums ar IKP kritumu no 1990. līdz 1995. gada beigām aptuveni par 40 procentiem un rūpnieciskās produkcijas apjoma kritumu vairāk par 50 procentiem.[46][47] 1991. gada oktobrī Jeļcins paziņoja, ka pēc Savienoto Valstu un Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijām Krievija turpinās radikālas, uz tirgus ekonomiku vērstas reformas līdz pat "šoka terapijai".[48][49] Tika atcelta cenu regulēšana un uzsākta privatizācija. Miljoniem cilvēku pēkšņi kļuva nabagi. Saskaņā ar Pasaules Bankas datiem padomju laikā trūkumā dzīvoja 1,5% no iedzīvotājiem, turpretim ap 1993. gada vidu tādu bija no 39% līdz 49%.[50] Par pastāvīgu problēmu kļuva kavējumi algu izmaksās — miljonos mērāmi, tie tika maksāti ar mēnešu, pat gadu novēlošanos. Krievija uzņēmāsatbildību par PSRS ārējo parādu nokārtošanu, neskatoties uz to, ka tās iedzīvotāju skaits bija tikai puse no kopējā PSRS iedzīvotāju skaita pirms tās sabrukuma.[51] Privatizācijas procesā galvenokārt mainījās uzņēmumu kontrole: no valsts institūcijām tā pārgāja pie privātpersonu grupām ar slepenām saiknēm gan valdībā, gan mafijā. Bieži valsts uzņēmumus pārņēma varmācīgas noziedznieku grupas, attīrot sev ceļu ar slepkavībām vai šantāžu. Valdības ierēdņu korupcija kļuva par ikdienišķu parādību. Kapitālu — miljardus skaidrā naudā un īpašumos daudzi no jaunbagātniekiem gangsteriem un biznesmeņiem ņēma un aizpludināja ārā no valsts.[52] Ilgā un sāpīgā depresija bija saistīta arī ar sociālo sabrukumu. Izjuka sociālie dienesti un kritās dzimstība, turpretim strauji palielinājās mirstība. 1990. gadu sākums un vidus ir nosaucams par galēji nelikumīgu. Uzplauka kriminālās bandas un organizētā noziedzība, un nebija kontrolējamas slepkavības un citi vardarbīgi noziegumi.[53] 1993. gadā konstitucionālā krīze Maskavā izvērtās par postošāko kopš Oktobra revolūcijas laikiem pilsoņu konfliktu.[54] Prezidents Boriss Jeļcins nelikumīgi[55] atlaida valsts likumdevēju iestādi, kas pretojās viņa varas nostiprināšanas mēģinājumiem un prasībām veikt nepopulāras neoliberālas reformas; atbildot uz to, likumdevēji iebarikādējās Baltajā namā, veica Jeļcina impīčmenta procedūru un ievēlēja jaunu prezidentu un sekojošajos lielākajos protestos pret Jeļcina valdību tika nogalināti vairāki simti cilvēku. Ar militārpersonu atbalstu Jeļcins sūtīja armiju aplenkt parlamenta ēku un izklīdināt tās aizstāvjus un pielietot tankus un artilēriju, lai padzītu likumdevējus.

Dmitrijs Medvedevs un Vladimirs Putins 2008. gadā.

1990. gados Ziemeļkaukāzā plosījās bruņoti etniskie konflikti. Tā bija islāma separātistu sacelšanās pret federālo valdību vai etniskie/starklanu konflikti starp vietējo iedzīvotāju grupām. Kopš 1990. gadu sākuma, kad čečenu separātisti deklarēja neatkarību, starp Krievijas karaspēku un atšķirīgām čečenu dumpinieku grupām noritēja partizāņu karš (Pirmais Čečenijas karš, Otrais Čečenijas karš). Teroristu uzbrukumi civiliedzīvotājiem, ko veica čečenu separātisti, vispamatīgākie no tiem — ķīlnieku krīze Maskavas teātrī un Beslanas skolas aplenkums, noveda pie simtiem bojāgājušo un piesaistīja visas pasaules uzmanību. Lielie budžeta deficīti un 1997. gada Āzijas finansu krīze radīja 1998. gada finansu krīzi[56] un tālāku IKP kritumu.[46] 1999. gada 31. decembrī Boriss Jeļcins atkāpās no prezidenta amata, nododot to nesen ieceltajam premjerministram Vladimiram Putinam, kurš pēc tam uzvarēja 2000. gada vēlēšanās. Putins iekaroja popularitāti ar čečenu sacelšanās apspiešanu, lai gan Ziemeļkaukāzā vēl joprojām ir sastopama neregulāra vardarbība. Augstajām naftas cenām un sākotnēji vājai valūtai sekoja iekšzemes kopprodukta, patēriņa un investīciju pieaugums, kas deviņos gados palīdzēja ekonomikas stabilai izaugsmei, paaugstinot dzīves standartu un palielinot Krievijas ietekmi pasaulē.[57] Lai gan Rietumu valstis ir kritizējušas daudzas Putina administrācijas reformas kā kopumā nedemokrātiskas,[58] Putina vadība ar kārtības atgriešanu, stabilitāti un progresu ir iekarojusi viņam plašu popularitāti Krievijā.[59] 2008. gada 7. martā par Krievijas prezidentu tika ievēlēts Dmitrijs Medvedevs.

Atsauces [izmainīt šo sadaļu]

  1. ↑ 1,0 1,1 Belinskij, Andrej; H. Härke (March/April 1999). "The 'Princess' of Ipatovo". Archeology 52 (2). Atjaunots: 2007-12-26. 
  2. ↑ Drews, Robert (2004), Early Riders: The beginnings of mounted warfare in Asia and Europe, New York: Routledge, 50. lpp. 
  3. ↑ Koryakova, Dr. Ludmila. Sintashta-Arkaim Culture. The Center for the Study of the Eurasian Nomads (CSEN). Atjaunināts: 2007-07-20.
  4. ↑ 1998 NOVA documentary: "Ice Mummies: Siberian Ice Maiden". Transcript. Atjaunināts: 2007-12-26.
  5. ↑ Jacobson, Esther (1995), The Art of the Scythians: The Interpenetration of Cultures at the Edge of the Hellenic World, p. 38: Brill, ISBN 9004098569 
  6. ↑ Tsetskhladze, Gocha R. (1998), The Greek Colonisation of the Black Sea Area: Historical Interpretation of Archaeology, p. 48: F. Steiner, ISBN 3515073027 
  7. ↑ Turchin, Peter (2003), Historical Dynamics: Why States Rise and Fall, pp. 185—186: Princeton University Press, ISBN 0691116695 
  8. ↑ Christian, David (1998), A History of Russia, Central Asia and Mongolia, pp. 286—288: Blackwell Publishing, ISBN 0631208143 
  9. ↑ For a discussion of the origins of Slavs, see Barford, Paul M. (2001), The Early Slavs, pp. 15—16: Cornell University Press, ISBN 0801439779 
  10. ↑ 10,0 10,1 Christian, David (1998), A History of Russia, Central Asia and Mongolia, pp. 6—7: Blackwell Publishing 
  11. ↑ Paszkiewicz, Henry K (1963), The Making of the Russian Nation, p. 262: Darton, Longman & Todd 
  12. ↑ McKitterick, Rosamond (1995), The New Cambridge Medieval History, p. 497: Cambridge University Press, ISBN 0521364477 
  13. ↑ Mongaĭt, Aleksandr Lʹvovich (1959), Archeology in the U.S.S.R., p. 335: Foreign Languages Publishing House 
  14. ↑ Obolensky, Dimitri (1994), Byzantium and the Slavs, p. 42: St Vladimir's Seminary Press, ISBN 088141008X 
  15. ↑ 15,0 15,1 excerpted from Glenn E. Curtis (ed.) (1998). Russia: A Country Study: Kievan Rus' and Mongol Periods. Washington, DC: Federal Research Division of the Library of Congress. Atjaunināts: 2007-07-20.
  16. ↑ Thompson, James Westfall (1937), An Introduction to Medieval Europe, 300—1500, p. 268: W. W. Norton & Co., ISBN 0415346991 
  17. ↑ Christian, David (1998), A History of Russia, Central Asia and Mongolia, p. 343: Blackwell Publishing, ISBN 0631208143 
  18. ↑ Ukraine: Security Assistance. U.S. Department of State. Atjaunināts: 2007-12-27.
  19. ↑ Klyuchevsky, Vasily (1987), The course of the Russian history, v.1: "Myslʹ, ISBN 5-244-00072-1, <http://www.kulichki.com/inkwell/text/special/history/kluch/kluch16.htm> 
  20. ↑ History of Russia from Early Slavs history and Kievan Rus to Romanovs dynasty
  21. ↑ Рыбаков, Б. А. (1948), Ремесло Древней Руси, с.525—533,780—781 
  22. ↑ Hamm, Michael Franklin (1995), Kiev: A Portrait, 1800—1917, Princeton University Press, ISBN 0691025851 
  23. ↑ The Destruction of Kiev
  24. ↑ Никитин А. Л. Основания русской истории. Мифологемы и факты М., 2001. С. 505
  25. ↑ May, Dr. Timothy. Khanate of the Golden Horde. Atjaunināts: 2007-12-27.
  26. ↑ Solovyov, Sergey (2001), History of Russia from the Earliest Times, pp.562—604, volume 6: AST, ISBN 5170021429 
  27. ↑ Skrynnikov, R. (1981), Ivan the Terrible, p.58: Academic Intl Pr (March 1981), 219. lpp., ISBN 0875690394 
  28. ↑ Solovyov, Sergey (2001), History of Russia from the Earliest Times, v.6, pp.751—908: AST, ISBN 5170021429 
  29. ↑ Borisenkov E, Pasetski V. The thousand-year annals of the extreme meteorological phenomena. ISBN 5-244-00212-0, p.190
  30. ↑ Solovyov, Sergey (2001), History of Russia from the Earliest Times, v.6, pp.751—809: AST, ISBN 5170021429 
  31. ↑ The Crimean Tatars and their Russian-Captive Slaves. Eizo Matsuki, Mediterranean Studies Group at Hitotsubashi University.
  32. ↑ Nighttime temperatures in all summer months, often below freezing, wrecked crops. Borisenkov E, Pasetski V. The thousand-year annals of the extreme meteorological phenomena. ISBN 5-244-00212-0, p.190
  33. ↑ Solovyov, Sergey (2001), History of Russia from the Earliest Times, v.7, pp.461—568: AST, ISBN 5170021429 
  34. ↑ Solovyov, Sergey (2001), History of Russia from the Earliest Times, v.9, ch.1: AST, ISBN 5170021429, <http://militera.lib.ru/common/solovyev1/09_01.html> 
  35. ↑ Solovyov, Sergey (2001), History of Russia from the Earliest Times, v.15, ch.1: AST, <http://militera.lib.ru/common/solovyev1/15_01.html> 
  36. ↑ Ruling the Empire. Library of Congress. Atjaunināts: 2007-12-27.
  37. ↑ The History of International Humanitarian Assistance
  38. ↑ The 1832 Cholera Epidemic in New York State, By G. William Beardslee
  39. ↑ Famine in Russia: the hidden horrors of 1921, International Committee of the Red Cross
  40. ↑ Weinberg, Gerhard L (1995), A World at Arms: A Global History of World War II, Cambridge University Press, 264. lpp., ISBN 0521558794 
  41. ↑ The Allies' first decisive successes > Stalingrad and the German retreat, summer 1942—February 1943. Encyclopedia Britannica. Atjaunināts: 2008-03-12.
  42. ↑ Erlikman, Vadim (2004), Poteri narodonaseleniia v XX veke : spravochnik, Moskva: Russkai︠a︡ panorama, Note: Estimates for Soviet World War II casualties vary between sources, ISBN 5-93165-107-1 
  43. ↑ Reconstruction and Cold War. Library of Congress. Atjaunināts: 2007-12-27.
  44. ↑ Great Escapes from the Gulag. TIME. Atjaunināts: 2008-08-01.
  45. ↑ 1990 CIA World Factbook. Central Intelligence Agency. Atjaunināts: 2008-03-09.
  46. ↑ 46,0 46,1 46,2 Russian Federation (PDF). Organisation for Economic Co-operation and Development (OECD). Atjaunināts: 2008-02-24.
  47. ↑ Russia: Economic Conditions in Mid-1996. Library of Congress.
  48. ↑ Melvin Fagen. Russia: Shock Therapy Isn't the Way to Promote Democracy. International Herald Tribune. Atjaunināts: 2008-01-22.
  49. ↑ Elaine Sciolino. U.S. is abandoning 'shock therapy' for the Russians. The New York Times. Atjaunināts: 2008-01-20.
  50. ↑ Branko Milanovic (1998), Income, Inequality, and Poverty During the Transformation from Planned to Market Economy, The World Bank, 186—189. lpp. 
  51. ↑ Russia pays off USSR’s entire debt, sets to become crediting country. Pravda.ru. Atjaunināts: 2007-12-27.
  52. ↑ Russia: Clawing Its Way Back to Life (int'l edition). BusinessWeek. Atjaunināts: 2007-12-27.
  53. ↑ Sokolov, Vsevolod (Spring 2004). "From Guns to Briefcases: The Evolution of Russian Organized Crime". World Policy Journal XXI (No 1). 
  54. ↑ Showdown in Moscow: The Overview; Yeltsin sends troops to oust armed foes from parliament; Fierce battle rages in capital. New York Times. Atjaunināts: 2008-05-25.
  55. ↑ Margaret Shapiro. Yeltsin Dissolves Parliament, Orders New vote. Washington Post. Atjaunināts: 2008-05-25.
  56. ↑ Aslund, Anders. Russia's Capitalist Revolution (PDF). Atjaunināts: 2008-03-28.
  57. ↑ Kļūda atsaucē: Invalid <ref> tag; no text was provided for refs named cia
  58. ↑ Treisman, Daniel. Is Russia's Experiment with Democracy Over?. UCLA International Institute. Atjaunināts: 2007-12-31.
  59. ↑ Stone, Norman. No wonder they like Putin. The Times. Atjaunināts: 2007-12-31.
Saturs iegūts no "http://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Krievijas_vēsture&oldid=1978798"