Krievu—čukču karš
Krievu—čukču kari bija militārs konflikts starp Krievijas karaspēku (kopā ar sabiedroto jakutu un korjaku atsevišķām vienībām) un čukču ciltīm Krievijas Tālo Austrumu kolonizēšanas periodā 17.—18. gadsimtā.
Čukotkas kolonizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmās ziņas par čukčiem attiecas uz 1641. gadu sakarā ar Kolimas apvidū notikušo uzbrukumu krievu jasaka (zvērādās maksājams nodoklis) ievācējiem. Jādomā, ka tā bija agresija no čukču puses, jo krievi tolaik vēl līdz Čukotkai nebija nonākuši un par čukčiem nezināja.
Čukotkā krievi (kazaki atamana Semjona Dežņova vadībā) nonāca 1648. gadā. 1649. gadā Dežņovs Anadiras upes augštecē nodibināja ziemošanas vietu, kuras vietā 1652. gadā uzbūvēja Anadiras fortu (Анадырский острог).
Čukči un krievi nespēja nodibināt mierīgas kaimiņattiecības un to tikšanās reti beidzās bez konfliktiem. Vairākkārt neveiksmīgi tika mēģināts piespiest čukčus maksāt jasaku. No galējo ziemeļu tautām krieviem čukči izrādīja visniknāko pretestību.
Šajā laikā (17. gadsimta vidū) čukči bija vietējā mēroga ekspansionisti un bieži karoja pret kaimiņu tautām. Visai augsti attīstītā metalurģija tiem ļāva izgatavot tērauda zobenus, bruņukreklus, bultu un šķēpu uzgaļus, kas ļāva militāri dominēt apkārtējo nomadu tautu vidū. Čukču nežēlība noveda pie tā, ka korjaki, itelmeņi un jukagiri labprāt pieņēma Krievijas impērijas pavalstniecību un piedalījās krievu karagājienos pret čukčiem. Eskimosi savukārt centās iebiedēt čukčus ar nežēlību: gūstekņus nogalināja, tiem caururbjot galvaskausus.
Militārās ekspedīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1727. gadā pēc jakutu kazaku atamana Afanasija Šestakova iniciatīvas Krievijas Impērijas senāts apstiprināja "viedokli", ka visas Sibīrijas jaunatklātās tautas jāpakļauj Krievijas pavalstniecībā un jāliek tām maksāt jasaku. Lai to nodrošinātu, uz Čukotku tika nosūtīta 400 vīru no zaldātiem un kazakiem sastāvoša ekspedīcija, par kuras bāzi izvēlējās Anadiras fortu. Par ekspedīcijas vadītāju nozīmēja Šestakovu, bet par militāro komandieri Toboļskas dragūnu pulka kapteini Dmitriju Pavlucki.
1729. gadā, sadalot ekspedīciju divās daļās un, papildinot abas ar jakutiem un korjakiem, Šestakovs un Pavluckis sāka Čukotkas pakļaušanu. Jāatzīmē, ka senāts bija lēmis aborigēnus Krievijas pavalstniecībai pievērst "ar pierunāšanu un brīvprātīgi", tomēr Šestakovs un Pavluckis ne vienmēr aprobežojās ar pārrunām, kā arī aborigēni ne vienmēr gribēja vest sarunas. Šai ekspedīcijai bija tīri soda ekspedīcijas raksturs. Sevišķi ar nežēlību izcēlās Pavlucka vienība, kas, spriežot pēc viņa paša ziņojumiem 1731. gadā, nopostīja iezemiešu mītnes, pašus iezemiešus nogalinot vai padzenot. Atzīmēti gadījumi, kad veselas čukču ģimenes izdarīja pašnāvību, jo negribēja mirt no svešzemnieku rokas. Iekarotāji grāva iezemiešu uzticību arī ar savu nodevīgumu. Sotņiks Šipicins uzaicināja uz pārrunām 12 čukču vecajos un visus nogalināja. Pēc tāda veida rīcības čukču uzticība krieviem tika galīgi sagrauta uz ilgiem gadiem.
1730. gada martā čukči sagrāva Šestakova vienību, nogalinot pašu komandieri. Pavlucka vienībai nācās izcīnīt trīs vērienīgas kaujas, kurās abas puses cieta lielus zaudējumus. Priekš galējo ziemeļu apdzīvotības blīvuma mērogiem tās bija milzīgas kaujas.
Pēc zaudējuma Pavluckim čukči atteicās no atklātām kaujām ar krieviem, pārejot uz partizānu kara taktiku, vienlaicīgi turpinot karot ar Krievijas pavalstniecībā pārgājušajiem korjakiem un jukagiriem.
Uzzinājis par karu, Krievijas senāts 1742. gadā izdeva ukazu par nepakļāvīgo čukču iznīcināšanu. Padevušos čukčus bija paredzēts pārcelt no viņu patstāvīgajām mītnes vietām uz Jakutijas dažādiem rajoniem. 1744.-1746. gados majora pakāpi ieguvušais Pavluckis ar 400 līdz 650 vīru lielu zaltātu, kazaku, jukagiru un korjaku vienību veica trīs ekspedīcijas uz Čukču pussalu. 1747. gada martā netālu no Anadiras čukči sagrāva Pavlucka vienību. Krievu pusē krita pats Pavluckis, 40 kazaku un 11 korjaki. Čukčiem izdevās sagrābt arī Anadiras garnizona ziemeļbriežu ganāmpulku, ieročus, munīciju un Pavlucka vienības aprīkojumu, tai skaitā vienu lielgabalu un vienības karogu. Šī sagrāve atstāja satriecošu iespaidu uz senātu un Sibīrijas prikazs steidzami lika nosūtīt uz Anadiru papildus karaspēku.
1730.-1750. gados Čukotkā un Kamčatkā notika nepārtrauktas militāras sadursmes, kurās vairākkārti tika ieņemti krievu un iezemiešu forti. Čukču militāro panākumu iespaidā korjaki un jukagiri uz laiku atteicās no Krievijas pavalstniecības un pieslējās čukčiem.
Diplomātiskie risinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Čukču karš ar krievu koloniālo karaspēku turpinājās gandrīz 150 gadus. Vairākos etapos čukči pat guva uzvaru šajā karā. Krievu karaspēka zaudējumi viesa bailes iekarotājos un kādā dokumentā pat bijis teikts, ka "jāieskaidro visiem Lejaskolimas krievu iedzīvotājiem, ka tie nekādā ziņā nedrīkst sadusmot čukčus, atbildot pat kara tiesas priekšā".
1763. gada sākumā Anadirā ieradās jauns komendants, Kurzemē dzimušais vācbaltietis[1], apakšpulkvedis Fjodors Plenisners (Frīdrihs Plenisners, Frīdrihs Plenstners). Iepazinies ar apstākļiem, viņš piedāvāja Anadiras partiju vispār likvidēt. Pirmkārt, tās uzturēšanai visā pastāvēšanas laikā bija iztērēti 1 381 007 rubļi un 49 kapekas, bet ieņēmumi no jasaka un citiem nodokļiem bija tikai 29 152 rubļi un 54 kapeikas. Otrkārt, čukči nav pievērsti Krievijas pavalstniecībai un čukču-korjaku-jukagiru sadursmes turpinās.
Senāts piekrita Anadiras partijas slēgšanai, atzīstot, ka tā bijusi "nevērtīga un tautai apgrūtinoša". 1765. gadā tika sākta karaspēka un civiliedzīvotāju evakuācija no Anadiras, bet 1771. gadā forts tika nojaukts. Tas ne tikai liecināja par kara pārtraukšanu pret čukčiem, bet arī tika faktiski atzīta Krievijas sakāve. Tas ļāva čukčiem ieņemt Anadiru, atbīdot korjakus līdz Gižigai un jukagirus līdz Kolimai.
Tikai Lielbritānijas un Francijas ekspedīciju parādīšanās pie Čukotkas krastiem piespieda Krievijas Impēriju no jauna domāt par šī novada pakļaušanu. 1776. gadā Katrīna II pavēlēja pielikt visas pūles tam, lai čukči pieņemtu Krievijas pavalstniecību. Nerīkojoties ar militāru spēku, bet ar uzpirkšanu, krieviem veicās daudz labāk. 1778. gada martā ar Gižigas forta komandanta kapteiņa Timofeja Šmaļeva un sibīriešu muižnieka, kristīta čukča Nikolaja Daurkina pūlēm tika noslēgts līgums ar "galveno" tojonu Omuļatu Hergintovu par čukču pāriešanu Krievijas pavalstniecībā.
Pēc Katrīnas pavēles čukči uz 10 gadiem tika atbrīvoti no jasaka un saglabāja neatkarību iekšlietās. Salīdzinoši priviliģētais čukču stāvoklis saglabājās arī vēlāk. Vēl pēc 1822. gada "Ukaza par cittautiešu pārvaldīšanu" čukči dzīvoja pēc saviem likumiem, tiesājās savās tiesās un jasaku — lapsas ādiņu no loka (t.i. — no vīrieša) maksāja pēc vēlēšanās.
Čukču modernais bruņojums (tie regulāri šķērsoja Beringa jūras šaurumu, iepērkot Aļaskā ne tikai vinčesterus, bet pat ložmetējus) ļāva tiem saglabāt faktisku autonomiju līdz pat 20. gadsimtam. Tikai 20. gadsimta 30. gados PSRS režīma spēka struktūrām izdevās salauzt čukču pretestību.
Krievu iekarotāju tēls čukču mitoloģijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Čukču mitoloģijā krievu iekarotāja tēls ir monstrozs: "Viss apģērbs no dzelzs, ūsas kā roņiem, acis apaļas dzelžainas, šķēpi garumā līdz elkonim un uzvedas kauslīgi — izsauc uz kauju". Tomēr vislielākās šausmas iedvesa krievu nežēlība, ko iezemieši uztvēra kā absolūti nemotivētu: Jakuņins (Pavluckis), niknais naidnieks ar ugunīgo loku (krama šauteni), nežēlīgi kāva vīrus un sievas, cirta ar cirvi. Divdesmit vezumus ar nokauto cepurēm aizveda caram. "Nav viņu vairāk, visus iznīdējām", lielījies caram. "Daudz ganāmpulku nolaupījām. Mūsējie pēkšņi uzbruka, visus nokāvām, tikai vadoni dzīvu sagūstījām mocīšanai..."[2].
Folklorā čukču iznīcināšana parādās kā krievu pašmērķis. Kaut kādus racionālus konflikta iemeslus čukči nav varējuši atrast. Kazaka tēls vispār raksturojams ar pilnīgu pozitīvu iezīmju trūkumu. Par čukču folkloras galveno ļauno tēlu ir kļuvis majors Pavluckis.
Tomēr, pateicoties militārajam spēkam un nežēlībai, krievi iekaroja zināmu čukču cieņu. Čukči pret visiem saviem kaimiņiem attiecās ļoti augstprātīgi un neviena tauta čukču folklorā, izņemot krievus un viņus pašus, netiek saukta par cilvēkiem. Čukču mītā par pasaules radīšanu krievu sūtība ir tējas, tabakas, cukura, sāls un dzelzs ražošana un tā visa tirdzniecība ar čukčiem.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Первооткрыватели и исследователи Камчатки
- ↑ «Музей антропологии и этнографии им. Петра Великого (Кунсткамера) РАН». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 17. oktobrī. Skatīts: 2008. gada 10. februārī.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Тан-Богораз В. Г. Чукчи. Авторизованный перевод с английского. Часть I. Л., 1934 (XXX+192 cтр.)
- Тан-Богораз В. Г. Чукчи. Религия. Авторизованный перевод с английского. Часть II. Л. 1939 (XI + 195 стр., 4 табл.)
- Нефёдкин А. К. Военное дело чукчей (середина XVII — начало XX в.) СПб., 2003. 352 с ISBN 5-85803-244-3 (anotācija, recenzija).
- Ботяков Ю. М. Тихие войны полярного круга. Независимое военное обозрение (pilns teksts).
- Шурхало Д. Народ-анекдот. Газета «Трибуна» от 20 ноября 2004 (pilns teksts).