Krievu kurts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Krievu kurts
Izcelsme Krievija
Īpašības
Svars Tēviņi: 35-45 kg
  Mātītes: 23—35 kg
Augstums skaustā Tēviņi: 75—85 cm
  Mātītes: 68—78 cm
Apmatojuma veids vidēji garš
Krāsa jebkuru krāsu savienojumi iznemot zilu un brūnu
Metiena lielums 7-12 kucēns(-i)
Dzīves ilgums 10—12 gadi
Suns
Canis lupus familiaris

Krievu kurts pazīstams arī ar nosaukumu krie­vu vē­ja suns (krievu: Русская псовая борзая) ir krievu medību suņu šķirne, kas pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) pieder pie 10. grupas, 1. sekcijas ar numuru 193[1].

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A. Kivčenko glezna XIX.gs.

Pastāv divi pretēji viedokļi par šīs šķirnes izcelsmi. Viens apliecina, ka to 16. gadsimtā izveidoja cara Ivana Bargā trimdā izsūtītie aristokrātijas pārstāvji, krus­to­jo­t Vi­dus­ā­zi­jas vē­ja su­ņus ar zie­meļ­nie­ku lai­kām. Vē­lāk šķir­ni krustojot arī ar bri­tu, kal­nu, Kri­mas un ci­tu vē­ja su­ņu šķirnēm. Otrs viedoklis pauž, ka šķirne cēlusies no savvaļas dzīvniekiem. Pirmie attēli, kas atgādina krievu kurtiem līdzīgus medību suņus, saglabājušies no 16. gadsimta.

19. gadsimtā tika aprakstīti divi atšķirīgi Krievu vēja suņa tipi:

  • garspalvainais kurts (kriev.: густопсовая борзая[2]) - sastopams Krievijas ziemeļos;
  • gludspalvainais kurts (kriev.: чистопсовая борзая) - sastopams centrālajā daļā un dienvidos. Viens no otra tie atšķiras ar apspalvojuma biezumu un skriešanas spējām. Pirmais spēj attīstīt lielāku ātrumu īsā distancē, otrs ir izturīgāks garajās distancēs. Šīs īpašības attīstījās atbilstoši dabas apstākļiem, kādos kats no tipiem ir attīstījies.

Krievu kurts tiek izmantots zaķu, lapsu un, īpaši, vilku medībām. Vilku ziemas medības pa sniegu sākās ap 1860. gadu. Tām parasti tiek izmantoti 2 vai 3 suņi - dzinēju grupu veidojot no diviem suņiem un vienas kuces.

Sākotnēji krievu kurts galvenokārt bija darba suns. Vaislas darbs balstījās uz tā mednieka potenciāla attīstīšanu. Vienlaikus aristokrātu un muižnieku audzētavas centās saglabāt šķirnes kopējo fizisko izskatu, katrai attīstot savu īpašo līniju[3] raksturīgākās iezīmes. Šī tendence pastāv arī mūsdienās. Suņiem medījot, to raksturīgie paņēmieni upura satveršanā katrai audzētavai bija atšķirīgi un kļuva par to īpašnieku lepnumu un atpazīšanas zīmi.[4]

1873. gadā tika izveidota Medību un suņu medību Imperiālā asociācija. Tika izveidots šķirnes standarts un abi tipi apvienoti zem viena kopīga nosaukuma Krievu vēja suns. Tajā brīdi bija pazīstamas septiņas krievu kurta līnijas: Perčino, Ozerovs, Boldarevs, Čeličevs, Sumarokovs, Gejerovs et Bibikovs. Visiem šiem audzētājiem selekcijas darbs balstījās uz trim galvenajām medību suņu pamatīpašībām: ātrumu, tvērienu un fizisko iznesību. Selekcijas darbā suņa tvērienam bija lielāka nozīme nekā ārējam skaistumam, balstoties uz Nazimova selekcijas teoriju. Visslavenākā no audzētavām bija "Perčino", kas piederēja cara Nikolaja II tēvocim kņazam Nikolajam Romanovam. Šī tipa attīstības maksimums tiks sasniegts 20. gadsimta sākumā.

Krievu revolūcijas laikā audzētavu darbs apstājās un šķirnes izdzīvošana kļuva kritiska, bet sociālistiskā režīma administrācija laicīgi noreaģēja un pasludināja krievu kurtu par valsts nacionālo vērtību.[5]

Starptautiskā standarta izstrādāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais Starptautiskās kinoloģiskās federācijas (SKF) izstrādātais šķirnes standarts tika publicēts 1929. gadā žurnāla "Borzoi Club" janvāra-februāra numurā (Nr.1). Tā autori bija trīs krievijas Francijā apmetušies emigranti un šķirnes amatieri: Artjoms Boldarevs un brāļi Boriss un Dimitrijs Šeremetjevi.[6] Šis pirmais standarts palika spēkā līdz 1969. gada 28. februārim, kad SKF , iesniedza tā jauno versiju. Tās izveidošanā piedalījās Ursula Vera Trueb kundze (Šveice), Vasīlijs I. Kazanskis (Maskava, Krievija) un profesors E.Seiferle (Šveice), kā arī SKF Vēja suņu Komisijas locekļi.[7]

1995. gadā, pēc ilga konflikta ar PSRS, SKF noslēdz līgumu ar Krievijas Kinoloģisko Federāciju, kas dod Krievijai priekšroku krievu kurta šķirnes standarta noteikšanā kā šķirnes izcelsmes valsts pārstāvei (pēc kā standarts tiek apstiprināts un publicēts SKF)[8]. Partnerības līgums tika parakstīts 1995. gada 21. decembrī Vīnē (Austrija)[9].

2000. gada 9. jūnijā SKF apstiprina jaunu Krievijas Kinoloģiskās Federācijas izstrādāto standartu, kas izraisa zināmas domstarpības vairākās Eiropas valstīs. Tika veiktas dažas korekcijas un labotais variants stājās spēkā 2001. gada 13. martā. Tā darbības laiks tika paredzēts periodam vismaz uz pieciem gadiem.[10]

2006. gada 25. oktobrī Krievijas Kinoloģiskā Federācija ierosināja dažas jaunas izmaiņas, kuras tika iekļautas jaunākajā SKF standarta versijā.[11]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievu kurts ir liels un elegants suns. Apmatojums var būt baltā, zeltainā, rudā, pelēkā, melnā, melnā ar dzeltenbrūniem lāsumiem, salnas un plankumainā krāsā. "Lāsumaini punktots"[12] apmatojums samazina suṇa vērtējumu izstādēs un skaitās brāķis, kad "punktojuma" krāsa nesakrīt ar pamatnokrāsas toni. Tāpat standarts neatzīst šokolādes krāsas un zilganas krāsas suņus.

Augstums skaustā sunim ir 75-85 cm, kucei 68-78 cm.

Proporcijas: [13]

  • Suṇa augstums skaustā ir vienāds vai nedaudz lielāks par muguras līnijas augstumu;
  • Kucēm skausts ir vienā augstumā ar muguras līniju;
  • Ķermeņa augstums skaustā ir nedaudz īsāks par ķermeņa garumu;
  • Augstums no priekšķepu pēdām līdz krūšu kaulam un no krūšu kaula līdz skaustam ir apmēram vienāds;
  • Purna garums ir vienāds vai mazliet pārsniedz pieres kaula garumu.

Galvaskausa un deguna profils veido garu nedaudz uz augšu izliektu līniju, bet parietālā daļa taisna vai ieslīpa pakauša paugura virzienā. Pakauša paugurs savukārt ir skaidri izteikts. Galvaskauss ir šaurs, iegarens, ovālas formas. Pāreja no pieres uz deguna muguras daļu ir gluda, neizteikta. Deguna mugura nedauds izliekta visā garumā, ar vieglu izcilni pirms degungala. Degungals liels, mobīls, sniedzas izteikti pāri lūpām un apakšžoklim. Degungala krāsa un lūpu krāsa jebkuram spalvojuma tonim drīkst būt tikai melna. Āda plāna, zem tās ir skaidri saskatāms galvaskausa vēnu reljefs.

Ausis nelielas, atrodas virs acu līnijas, pieguļ cieši pie pakauša. Uzbudinājuma brīdī nedaudz saslienas uz skrimšļiem, vērstas uz sāniem vai uz priekšu.

Acis brūnas vai tumši brūnas, mandeļformas, novietotas ieslīpi, nedaudz izvelbtas, bet nav vēlamas apaļas. Pārāk izteikts trešais plakstiņš arī nav vēlams, tas samazina suņa vērtējumu izstādēs. Par brāķi tiek atzītas zilas, dzeltenas vai pēlēkas acis.

Pilna zobu formula. Šķērveida sakodiens: augšžokļa priekšzobiem jāpārsedz apakšžokļa priekšzobi. Šāds sakodiens ir obligāts suņiem līdz 6 gadu vecuma, vēlāk iespējams taisns sakodiens, to pamatojot ar zobu nodilšanu.

Kakls ir garš, sauss, krūtis labi attīstītas, griezumā ovālas formas, mugura plata, elastīga, labi muskuļota. Krusti bez izciliem gūžu kauliem, kopā ar muguru veido izliektu formu, bet bez kūkuma. Aste ir gara, taisna, sākas zemu mugurkaula galā, ar izteiktu apmatojumu. Pakaļkājas – garas, muskuļotas, ar izteiktu apakšējās locītavas leņķi. Krievu kurta parastā gaita ir brīvs, lidojošs riksis, bet medībās suns skrien auļiem.

Raksturs un audzināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raksturā izteikti neatkarīgs, savaldīgs, dažkārt iegrimis savā pasaulē. Ikdienā izpilda to, ko no viṇa prasa, ja nekas cits tajā brīdī nesaista viņa uzmanību. Bet nav piemērots paklausības sacensībām. Šis suns ir viegli aizvainojams, necieš kliegšanu un piespiedu dresēšanas metodes.

Var pierast pie dzīves iekštelpās vai dārzā (tikai ne pie ķēdes), bet grūti samierinās ar vientulību, jo ir bara suns. Saimniekam, kas strādā visu dienu, labāk iegādāties divus dzīvniekus. Krievu kurtam ir nepieciešama izklaide svaigā gaisā un ievērojama fiziskā slodze. Vispiemērotākā aktivitāte tam ir kursings un "mehāniskā zaķa" ķeršana.[14]

Pret svešiniekiem noskaṇots diezgan draudzīgi, bet spēj nepieciešamības gadījumā aizsargāt savu saimnieku un māju. Labi saprotas ar bērniem, ja iepazīst tos jaunībā un ja tie savukārt liek viṇam mieru. Jāpatur galvā, ka krievu kurts ir diezgan nepacietīgs dzīvnieks, tāpēc pavisam mazu bērnu nemitīga uzbāzība viṇu kaitina. Mājās spēj sadzīvot ar kaķiem un citiem mājdzīvniekiem, ja viņš tiek pie viņiem pieradināts agrā kucēna vecumā un ja tie, viṇam tuvojoties, nemetas bēgt. Jebkura dzīvnieka bēgšana modina spēcīgu medību instinktu. Krievu kurts nemeklē konfliktu ar citiem suņiem, bet neatkāpsies, ja izprovocēs uz kautiņu. Labāk saprotas ar tāda paša mērena temperamenta suņiem, kuru emociju izpausme neizvēršas tūlītējā fiziskā kontaktā[15].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

http://www.barzoi-france.com/1_lebarzoi/approche.html