Kriviči

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kriviči, arī krīviči, ir 9. — 17. gadsimta rakstos sastopams apzīmējums cilšu savienībai, kas dzīvoja uz austrumiem no latgaļu ciltīm un bija viens no svarīgākajiem elementiem ziemeļu krievu un baltkrievu tautas etnoģenēzē.[1] No vārda "kriviči" latviešu valodā ir radušies vārdi "krievi" un "baltkrievi". [2]

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krīviči ir dzīvojuši Daugavas, Dņepras un Volgas augštecē un zemēs starp Pleskavas ezeru un Ilmeņa ezeru. Viņu galvenās pilsētas ir bijušas Polocka, Smoļenska, Izborska, Pleskava un Toropeca. 9. — 15. gadsimtā kriviču zemēs pastāvēja Polockas un Smoļenskas kņazistes un daļa no Novgorodas republikas, kurās runāja senkrievu valodas izloksnēs, kas radušās uz kriviču valodas pamata.[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzskata, ka kriviču cilšu savienība ir izveidojusies 6. — 8. gadsimtā, saplūstot no dienvidrietumiem iebrūkošajām slāvu ciltīm ar vietējām baltu ciltīm. Iespējams, ka baltu kultūras elements ir bijis tik stiprs, ka vārdā "krīviči" ir saglabājies senāko baltu cilšu pašnosaukums. Kriviči ir minēti 1113. gadā sarakstītajā Nestora hronikā, kas vēsta par 862. gada notikumiem: "Čudi, slāvi, kriviči un vesi teica rūsiem: Mūsu zeme ir liela un bagāta, bet kārtības tajā nav. Nāciet par kņaziem un valdiet pār mums. Un izvēlējās trīs brāļus ar viņu dzimtām, un ņēma sev līdzi visus rūsus, un atnāca un vecākais, Ruriks, apmetās Novgorodā, bet otrs, Siņeuss Beloozerā, bet trešais, Truvors, Izborskā. Un no tiem varjagiem sākās Krievzeme. Novgorodieši ir varjagu cilmes ļaudis, bet pirms tam bija slāvi. Pēc diviem gadiem nomira Siņeuss un viņa brālis Truvors. Un visu varu saņēma Ruriks, un sāka izdalīt saviem vīriem pilsētas — tam Polocku, šim Rostovu, citam Beloozeru. Tajās pilsētās varjagi ir ienācēji, bet pamatiedzīvotāji Novgorodā ir slovēņi, Polockā kriviči, Rostovā meri, Beloozerā vesi, Muromā muromieši, un par tiem visiem valdīja Ruriks." 10. gadsimtā kriviči ir pieminēti Bizantijas imperatora Konstantīna VII darbā De Administrando Imperio ar nosaukumu Κριβιτζοί.

980. gadā Polockas kriviču kņazu no rūsu dinastijas Ragnvaldi (Рогволод Полоцкий) nogalināja Novgorodas kņazs Vladimirs Svjatoslavičs, kas vēlāk Polockas kņazisti padarīja par Kijevas kņazistes vasaļvalsti un aizsāka iedzīvotāju kristīšanu. Hipatija hronikā (Ипатьевский список) pieminēta kriviču sacelšanās 1128. gadā un Polockas kņazi tiek saukti par "kriviču kņaziem" 1140. un 1162. gadā. Pēc tam senkrievu rakstos kriviču vārds vairs netika lietots. Polockas kriviči vēlāk tiek dēvēti par "poločaniem" (polockiešiполочане). Duisburgas Pētera rakstītajā Vācu ordeņa hronikā 1314. gadā pieminēts ordeņa maršala Heinriha karagājiens "Kriviču zemē" (“Frater Henricus Marschalcus... venit ad terram Crivitae, et civitatem illam, guae parva Nogardiadicitur cepit”). 1687. gada poļu valodā rakstītajā tekstā "Kazanie na Pogrzeb Maryanny Korsakywnej" minēts, ka Polockas svēto aizbildni sauc par “Regina Krivitae” ("kriviču karalieni"). Tautas pašnosaukumā kriviču vārds saglabājies pat līdz 19. gadsimtam. Tā 1859. gadā tautas skaitīšanā Viļņas guberņas teritorijā 23 tūkstoši iedzīvotāju sevi nosaukuši par krivičiem. Baltkrievu vēsturnieks Vaclavs Lastovskis (Vaclau Lastouski) no 1923. — 1927. gadam Kauņā publicēja žurnālu "Крывіч".

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Constantine Porphyrogenitus. De Administrando Imperio, ed. Gy. Moravcsik, trans. R.J.H. Jenkins, rev. ed., Washington, Dumbarton Oaks Center for Byzantine Studies, 1967.
  • Седов В.В., Длинные курганы кривичей. Москва, 1974.
  • Штыхаў Г. В., Крывiчы: па матэрыялах раскопак курганоў ў паўночнай Беларусi. Мiнск. 1992.
  • Гайдай Л. Історія України в особах, термінах, назвах і поняттях.- Луцьк: Вежа, 2000.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]