Krusta kari

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Krustneši)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Krusta kari bija vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gadsimtam, kuras sankcionēja Romas pāvests. Tie sākās ar pāvesta Urbāna II aicinājumu Klermonas koncilā 1095.gadā atkarot no "neticīgajiem" Jeruzālemi. Plašākā mērogā par krusta kariem var dēvēt jebkādas militārās kampaņas kristietības vārdā - Rekonkistu Spānijā un Ziemeļu krusta karus Ziemeļeiropā, kuru mērķis bija pievērst kristietībai pēdējās pagānu tautas Eiropā.

Krusta karu iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Krusta kara karte

Krusta karu uzsākšanas sākotnējā iniciatīva tomēr nāca nevis no Romas pāvesta, bet no Bizantijas. Nespēdama cīnīties ar turku pārspēku, Bizantija griezās pēc palīdzības pie Romas pāvesta. Lai gan reliģijas šķelšanās bija jau notikusi, Rietumeiropa Bizantijas aicinājumiem pēc palīdzības atbildēja ar Krusta kariem, kuri ilga no 1095. gada līdz 1270. gadam. Pirmajā Krusta karā (1095. - 1099. g.) Bizantijai ar krustnešu palīdzību sākotnēji izdevās atkarot musulmaņiem dažas teritorijas Mazāzijā. Tomēr tālākā laika gaitā Bizantijas stāvoklis palika arvien nedrošāks, turklāt ne tik daudz ienaidnieku dēļ, cik sabiedroto — bieži vien divkosīgās Rietumeiropas politikas un nereti pretrunīgās krustnešu darbības dēļ. Savukārt, krusta karu dalībniekiem jeb krustnešiem bija savi laicīgi mērķi. Feodāļi centās palielināt savus valdījumus, tirgotāji - iegūt savā kontrolē jaunus tirdzniecības ceļus, bet zemniecība cerēja jaunajās zemēs iegūt brīvību.

Krusta karu gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krustneši

Jau Otrā Krusta kara laikā, kura sākotnējais iemesls bija turku ekspansija Mezopotāmijā un senās Edesas (mūsdienu Saliurfa Turcijā) pilsētas sagrābšana 1144. gadā, krustnešu rīcība bija neveiksmīga. Vēl tikai ceļā uz Edesu vācu krustnešu armijai negaidīti uzbruka turki un to pamatīgi sagrāva. Daudzi no dzīvi palikušajiem krusta karotājiem un svētceļniekiem, kuri tos pavadīja, bija nobijušies un griezās atpakaļ. Arī otra — franču krustnešu armija karaļa Luija VII vadībā, kas devās uz Bizantiju mēnesi vēlāk, nonāca galā daudz mazākā sastāvā, nekā tā bija atstājot Franciju. Tā vietā lai atbrīvotu Edesu, krustneši mainīja plānus — tie devās uz Sīriju un 1148. gadā aplenca Damasku. Taču ieņemt šo pilsētu viņi nespēja un drīz pēc tam arī atgriezās Eiropā. Pēc krustnešu atkāpšanās katoļu kristiešu rokās bija palikusi tikai tā sauktā Latīņu karaliste — šaura zemes strēlīte gar Vidusjūras austrumu piekrasti. Drīz to no trīs pusēm — Anatolijas pussalas, Arābu pussalas un Ēģiptes, apskāva musulmaņu teritorijas. Līdz ar to latīņu anklāva nonākšana musulmaņu rokās vairs bija tikai laika jautājums.

Tā, Saladīna vadībā musulmaņi, vairs nesastopot pietiekami spēcīgu militāru pretestību, 1187. gadā sagrāba Jeruzālemi un drīz vien arī citas kristiešu pilsētas un svētvietas. Tas bija sākums Trešajam Krusta karam. Krustnešiem tā arī neizdevās atkarot Jeruzalemi. Vienīgais to veikums bija tas, ka vēl uz kādu laiku bija paildzināta Latīņu karalistes pastāvēšana.

Arī Ceturtā Krusta kara vienīgā „veiksme” bija tā, ka krustneši, nonākuši finansiālās grūtībās, vienojās ar venēciešiem par finansiālo atbalstu, ja krustneši sagrābs Konstantinopoli. Tādā veidā Venēcijas tirgotāji cerēja vēl vairāk nostiprināt savas pozīcijas Bizantijā. Rezultātā Konstantinopole 1204. gadā krita krustnešu rokās, un tie šeit nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu Latīņu impēriju, kura pastāvēja tikai līdz 1261. gadam. Taču tas neatrisināja nevienu ne Eiropas, ne Bizantijas problēmu. Drīzāk gan otrādi — Bizantija vēl vairāk novājinājās, bet plaisa starp katoļu un ortodoksālo baznīcu uz visiem laikiem kļuva nepārvarama.

Krusta karu sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan Jeruzaleme, Betlēme un Nācarete Sestā Krusta kara laikā tika atkarotas, nākamie Krusta kari bija neveiksmīgāki viens par otru un Svētā zeme soli pa solim nonāca musulmaņu rokās pilnībā. Taču ne visi Eiropā Krusta karos bija tikai zaudētāju lomā. Itālijas tirdzniecības pilsētas, kas finansēja un apgādāja krustnešu ekspedīcijas, ieguva Bizantijas teritorijā nozīmīgas ekonomiskas privilēģijas. Rezultātā arvien lielāka daļa impērijas saimniecības nonāca to rokās.

Ziemeļu krusta kari[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu krusta kari ir historiogrāfijā lietots apzīmējums vardarbīgai Ziemeļeiropas tautu kristīšanai 12.-14. gadsimtā. Pāvests Eugenijs III 1147. gada 13. aprīlī izdeva krusta karu bullu pret vendiem. 1171. gadā Romas pāvests Aleksandrs III vēstulē Upsalas arhibīskapam mudināja sākt katolicisma izplatīšanu Somijā. 1193. gadā Romas pāvests Celestīns III izsludināja krusta karu pret līviem, kas aizsāka Livonijas krusta karus. Trešā krusta kara laikā Akonas (Akras) cietokšņa aplenkuma laikā (1189—1191) ar Lībekas un Brēmenes tirgotāju un vācu mūku palīdzību 1198. gada 5. martā izveidoja Vācu ordeni, kas 13. un 14. gadsimtā gadsimtā aktīvi iesaistījās Baltijas zemju katolizēšanā un cīņās ar apkārtējām valstīm. Ziemeļu krusta kari beidzās tikai pēc Lietuvas dižkunigaitijas kristīšanas 1387. gadā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]