Kučuk-Kainardžas līgums

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Līguma slēgšanas vieta.

Kučuk-Kainardžas līgums (arī Kučuk-Kainaržas līgums) parakstīts 1774. gada 21. jūlijā Kučuk-Kajnardžā (tag. Kajnardža, Bulgārija) starp Krievijas impēriju un Osmaņu impēriju pēc Krievu-turku kara (1768—1774). Karā virsroku bija guvusi Krievija un līguma parakstīšanā to pārstāvēja feldmaršals Pjotrs Rumjancevs.

Līgums bija liels trieciens Osmaņu impērijas varenībai. Osmaņi bija spiesti atdot krieviem Jedisanas teritoriju starp Dņepru un Dienvidu Bugu. Šajā teritorijā ietilpa Hersonas osta un ar to Krievija pirmo reizi ieguva tiešu pieeju Melnajai jūrai. Ar līgumu Krievija ieguva savā padotībā arī tādas Krimas ostas kā Kerča un Enikale, kā arī Kaukāza Kabardas reģionu.

Galvenais līguma iznākums bija tas, ka pirmo reizi vēsturē Krievija tagad savā tiešā kontrolē ieguva pieeju siltajiem ūdeņiem un tirdzniecības ceļu uz Dardaneļiem.

Šeit, 1774. gada 10.-21. jūlijā tika parakstīts Kučuk-Kajnardžas līgums starp Katrīnas Lielās uzticības personu grāfu Pjotru Rumjancevu un Sultāna Abd-ul-Hamida I uzticības personu lielvezīru Musula dēlu Mehmedu pašā. Šā līguma 7. pants skan šādi: Lielā Porta apsola pastāvīgu kristīgās reliģijas un tās baznīcu aizstāvību.

Osmaņi līdz ar to arī zaudēja savu vasaļvalsti Krimas hanisti, tai piešķirot suverenitāti. Hanāts, lai arī formāli palika neatkarīgs, bija pilnībā atkarīgs no Krievijas un jau 1783. gadā to oficiāli pievienoja Krievijas impērijai. Ar līgumu Krievija ieguva ne tikai teritoriāli, bet arī tiesiski. Tika atcelts Belgradas līgums (1739), kas deva tiesības Krievijai Azovas jūras piegulošās teritorijas, bet liedza tai būvēt tās rajonā nocietinājumus un izmantot jūru kuģošanai.

Turklāt, līgums Krievijai piešķīra papildus politiskās un ekonomiskās priekšrocības. Piemēram, turpmāk Osmaņu impērijā esošie austrumu pareizticīgo kuģi drīkstēja kuģot zem Krievijas karoga un Konstantinopolē tika atvēlēta vieta austrumu pareizticīgo baznīcas celtniecībai. Krievija līguma pantus arī interpretēja tā, ka līgums tai deva tiesības aizstāvēt pareizticīgo pilsoņu tiesības Osmaņu impērijā un tā šo priekšrocību aktīvi izmantoja Moldāvijā un Valāhijā, lai savās interesēs atbalstītu Grieķijas neatkarības karu. Sultānam, savukārt, līgums deva tiesības aizstāvēt musulmaņus visā Krievijas teritorijā, tai skaitā Krimā, kas bija pirmā reize, kad osmaņu kalifam bija reāla, eiropas valstu atzīta vara ārpus savas impērijas robežām.