Kuršu un zemgaļu uzbrukums Daugavgrīvai (1228)
1228. gada kuršu un zemgaļu uzbrukums Daugavgrīvai notika 1228. gada 18.—20. augustā, kad liels kuršu un zemgaļu karaspēks pa Lielupi un Buļļupi ieradās Daugavas grīvā, ieņēma labi nocietināto Daugavgrīvas klosteri, nogalināja tā aizstāvjus cisterciešu ordeņa mūkus un nopostīja cietoksni. Domājams, ka konflikta tiešais cēlonis bija Daugavgrīvas klostera un Rīgas pilsētas tirgotāju mēģinājums kavēt kuršu un zemgaļu kuģu pārvietošanos no Lielupes caur Daugavas grīvu uz jūru, tādējādi pārkāpjot kādu agrāk noslēgtu vienošanos.
Uzbrukums bija turpinājums kuršu un zemgaļu konfliktam ar Rīgas krustnešiem sakarā ar jauno politiku, kas tika uzsāka pēc Romas pāvesta legāta Modenas Viļuma ierašanās Livonijā. Dānijas karalis Valdemārs II bija piekritis pāvestam tieši padotas baznīcas valsts — Terra Mariana — veidošanai arī viņam iepriekš meslus maksājušās Kurzemes teritorijā. Savukārt Zemgales ķēniņš Viestards 1225. gadā bija atteicies kristīties un pakļauties plānam iekļaut viņa zemes nesen nodibinātās Zemgales bīskapijas teritorijā. Bez tam 1226. gadā Rīgas pilsēta no jaunā Zemgales bīskapa Lamberta bija ieguvusi savu novadu, kas Daugavas kreisajā krastā pletās līdz pat Babītes ezeram Lielupes labajā krastā un ietvēra daļu no svarīgā Lielupes ūdensceļa.
Šis notikums kalpoja par formālo iemeslu intensīvai krusta karu sākšanai pret kuršiem un zemgaļiem, kas beidzās tikai 1290. gadā.