Kurzeme

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par novadu. Par apdzīvotu vietu skatīt rakstu Būtnāri.
Kurzeme
Kurzeme LocMap.png
Kurzemes ģerbonis
Ģerbonis
Republikas pilsētas: Liepāja, Ventspils
Iedzīvotāji (2011): 279 383
Teritoriālās
vienības:
Novadu
centri:
Mājaslapa: www.kurzemesregions.lv

Kurzeme jeb Kursa ir kultūrvēsturisks novads Latvijas rietumu daļā. Līdz pat 1422. gadam arī liela daļa no mūsdienu Lietuvas rietumu daļas no Ventas augšteces līdz Nemunas lejtecei - Ceklis, Megava un Pilsāts, tika ietilpināta Vācu ordenim pakļautajā Kursā. Mūsdienu Kurzemes teritoriālā identitāte izsekojama kopš Kurzemes bīskapijas dibināšanas 1230. gadā.

Teritorija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vispārpieņemtajās Kurzemes kultūrvēsturiskajās robežās mūsdienās aptuveni ietilpst divas republikas pilsētas Liepāja un Ventspils un 19 novadi: Aizputes novads, Alsungas novads, Brocēnu novads, Dundagas novads, Durbes novads, Grobiņas novads, Kandavas novads, Kuldīgas novads, Mērsraga novads, Nīcas novads, Pāvilostas novads, Priekules novads, Rojas novads, Rucavas novads, Saldus novads, Skrundas novads, Talsu novads, Vaiņodes novads, Ventspils novads.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms krusta kariem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kursa (valsts)
Senās Kursas karte 13. gadsimtā.

Jau no aizvēsturiskiem laikiem Kurzemi apdzīvoja kurši un līvi. Tagadējās Grobiņas apkaimē 6.—9. gs. bijusi pastāvīga vikingu apmetne Ezerpils (Seeburg). Senākās rakstītās ziņas par seno Kursu ir atstājis Romas pāvesta legāts Ansgars (801-865), kas no 831. gada bija Hamburgas virsbīskaps, bet no 845. gada arī Brēmenes bīskaps. Viņa pēcnācējs Rimberts ap 875. gadu sarakstīja kuršu senvēsturei svarīgo darbu “Svētā Ansgara dzīve” (Vita s. Anskarii). Tajā vēstīts par zviedru vikingu ķēniņa Olava uzbrukumu kuršu karaļvalsts pilsētai (urbs regni) Ezerpilij, ko aizstāvējuši 7000 karavīru ("Ezerpils kauja") un Apūlei (Apulia), ko aizstāvējuši 15 000 karavīru ("Kauja pie Apūles"). Pēc sakāves kurši apņēmās, tāpat kā agrāk, turpmāk maksāt kunga tiesu (censum) zviedru ķēniņam un atzīt sevi par tā pavalstniekiem.

Romas pāvesta Gregora IX vicelegāts Alnas Balduīns 1230. gada 28. decembrī noslēdza līgumu ar kuršu ķēniņu Lamekinu, kas liecināja par kūrijas tā laika nodomu dibināt Kurzemē Svētā Krēsla vasaļvalsti un atbrīvot Lamekinam padotās zemes no pakļautības Dānijas un Zviedrijas karaļvalstīm.

Krusta kari pret kuršiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1242. gadā Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs Groningas Dīriķis iesauca Dānijas karaļa Igaunijas vasaļus, Tērbatas, Sāmsalas—Vīkas un Rīgas bīskapu karavīrus, kā arī iepriekš pakļauto un kristīto latgaļu un līvu spēkus. Ar apvienoto karaspēku viņš devās no Rīgas gar Kurzemes jūrmalu pret kuršiem, laupīdams un dedzinādams viņu zemi. Kuršu zemes padome nolēma slēgt mieru ar ordeni un atļāva izvietot ordeņa karavīrus Kuldīgā, kas tiek uzskatīts par pilsētas dibināšanas sākumu. Tajā kopā ar vācbrāļu garnizonu palika arī daļa kuršu labiešu, bet daži citi kuršu novadi nodrošināja šo mieru ar ķīlniekiem.

1253. gada 4.aprīlī krustnešu karaspēka vadonis Sainas grāfs Eberhards apliecināja, ka pēc Romas pāvesta rīkojuma ar Sāmsalas bīskapa un citu garīdznieku starpniecību viņš ordeņa vārdā Rīgas sanāksmē vienojies ar Kursas bīskapu Heinrihu no Licelburgas par 6 kuršu zemju sadalīšanu, pie kam Vanemas, Ventavas, Bandavas, Cekļa, Duvzares un Piemares zemēs minētais bīskaps saņem vienu, bet ordenis divas trešdaļas, kas izteiktas ar vārdā nosauktiem novadiem un to piederumiem. Vanemanes 3 ezeri (Kaņģeru, Engures un Usmas), kā arī Liepājas, Durbes un Svētezers palika nedalīti kopīgā lietošanā; upes, kas tek no šiem ezeriem, piederēja attiecīga novada kuršiem, paturot spēkā katra zemes kunga kundzību viņa zemē un tās ūdeņos. Tāpat nedalītas palika Kursas akmens lauztuves; ja vēlāk tiktu atklātas minerālu vai metālu atradnes, tad katrs kungs savā zemē paturētu kalnu regālijas. Neviens kursis nezaudēja savas īpašuma tiesības uz tīrumiem, pļavām, zvejas ūdeņiem, nesvētiem mežiem un bišu kokiem, bet arī bīskaps un ordenis paturēja savas grunts kungu tiesības uz kuršu realnastām. Kopīgos ūdeņos bīskapa ļaudis deva zivju desmito tiesu bīskapam, bet ordeņa ļaudis ordenim.

Kurzemes hercogiste un Kurzemes guberņa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais raksts: Kurzemes un Zemgales hercogiste

Kurzemes latvieši (19. gs. pastkarte).

Pēc Livonijas kara 1561. gadā Kurzemes un Zemgales teritorijā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste, kas atradās vasaļatkarībā no Lietuvas dižkunigaitijas, pēc 1569. gada - no Polijas-Lietuvas kopvalsts. Vācu literāts Lentīlijs 17. gadsimta beigās rakstīja, ka Kurzemes jūrmalas iedzīvotāji (līvi) lieto igauņu valodu, bet citi lieto latviešu valodu, kurai nav gandrīz nekā kopēja ar kādu citu valodu, un runā viņu noteiktā Kurzemes un Vidzemes daļā.[1]

Pēc Polijas-Lietuvas sadalīšanas 1795. gadā Kurzeme tika pievienota Krievijas impērijai un izveidota Kurzemes guberņa. Pēc Kurzemes okupācijas 1812. gada jūlijā uz sešiem mēnešiem tika atjaunota Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogiste.

Kurzeme 20. gadsimtā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes novads (oranžā krāsā) un pilsētas mūsdienās.
Stamps of Latvia, 2011-10.jpg

Kopš 1918. gada 18. novembra Kurzeme veido daļu no Latvijas Republikas, ko 1940.-1991. bija anektējusi PSRS. Ļoti smagi Kurzeme cieta abos pasaules karos. 2. pasaules karā ilgstoša kara darbība notika tās ziemeļu un rietumu daļā (saukts par "Kurzemes katlu" jeb "Kurzemes cietoksni"; 1944—1945).

Iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

gads iedzīvotāji latvieši krievi baltkrievi ukraiņi poļi lietuvieši ebreji tatāri vācieši čigāni igauņi pārējie
1881. 306 058 241 205 3 923 krievi krievi lietuv. 3 293 23 622 0 30 383 738 126 2 768
 % 100.00 78.81 1.28 1.08 7.72 0.00 9.93 0.24 0.04 0.90
1897. 339 845 265 777 8 521 384 263 6 661 8 230 16 372 143 31 779 570 461 684
 % 100.00 78.21 2.51 0.11 0.08 1.96 2.42 4.82 0.04 9.35 0.17 0.14 0.19
1920. 282 453 234 558 2 146 700 nez. 3 749 8 636 14 396 nez. 16 676 nez. 466 1 126
 % 100.00 83.04 0.76 0.25 1.33 3.06 5.10 5.90 0.16 0.40
1925. 286 650 242 193 3 638 393 nez. 3 148 3 962 14 883 nez. 15 112 nez. 429 2 892
 % 100.00 84.49 1.27 0.14 1.10 1.38 5.19 5.27 0.15 1.01
1930. 288 092 246 309 3 162 992 nez. 3 378 4 348 12 900 nez. 14 215 nez. 372 2416
 % 100.00 85.50 1.10 0.34 1.17 1.51 4.48 4.93 0.13 0.84
1935. 292 659 253 096 3 306 1 318 214 3 705 3 702 12 012 nez. 12 789 986 359 1 133
 % 100.00 86.48 1.13 0.45 0.07 1.27 1.27 4.10 4.37 0.34 0.12 0.40
1989. 366 381 235 271 84 143 11 608 15 783 3 112 9 593 576 593 470 1 898 298 3 036
 % 100.00 64.22 22.97 3.17 4.31 0.85 2.62 0.16 0.16 0.13 0.52 0.08 0.81
2000. 322 242 234 774 52 979 7 761 9 499 2 709 9 227 302 315 495 2 060 199 1 922
 % 100.00 72.86 16.44 2.41 2.95 0.84 2.86 0.09 0.10 0.15 0.64 0.06 0.60
2011. 279 383 213 372 40 042 5 602 6 770 1 882 7 060 nez. nez. nez. nez. nez. 44 865
 % 100.00 76.37 14.33 2.00 2.42 0.67 2.53 1.68

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Tulkojuma fragmenti no latīņu valodas: Arnis Radiņš. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Rīga: Neputns, 2012. - 334 lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]


Latvijas novadi.PNG Latvijas kultūrvēsturiskie novadi Latvijas novadi.PNG

Kurzeme | Latgale | Sēlija | Vidzeme | Zemgale