Kvass

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Krūka ar paštaisītu kvasu

Kvass ir raudzēts mazalkoholisks dzēriens, ko gatavo galvenokārt no rudzu, kviešu un miežu iesala vai rudzu maizes.[1] Lai arī kvasā etilspirta saturs var būt līdz 1,2%, to pēc Latvijas likumdošanas neuzskata par alkoholisku dzērienu.[2] Dzēriens ir populārs ne vien Latvijā, bet arī Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Polijā, Lietuvā un citās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodā vārds „kvass” aizgūts no senkrievu „квасъ”, kas nozīmēja „raugs”.[3] Vārds ir tikpat kā vienāds visās valstīs ar vērā ņemamām kvasa lietošanas tradīcijām: baltkrievu: квас, poļu: kwas chlebowy („maizes kvass”), krievu: квас, ukraiņu: квас/сирівець. Izņēmums ir Lietuva, kur to sauc par gira ar nozīmi „dzira”.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kvass pirmoreiz rakstos tika minēts 989. gadā. Līdz 12. gadsimtam alkohola procents kvasā bija lielāks nekā alū. Pētera I laikos tas bija populārākais bezalkoholiskais dzēriens visos sabiedrības slāņos, taču 19. gadsimtā to lietoja vienīgi zemnieki, mūki un citi zemākās šķiras pilsoņi.

Gatavošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kvasa raudzēšana burkā.

Kvasa gatavošana sākas ar kvasa misas iegūšanu, kam seko raudzēšana, kas 25—28°C lielā temperatūrā ilgst vidēji 48 stundas un kurā vienlaikus notiek gan spirta, gan pienskābā rūgšana. Pēc tam iegūto kvasu atdzesē līdz aptuveni 6°C temperatūrai, nostādina un kupažē, pievienojot cukura sīrupu un grauzdētu cukuru, kā arī piesātinot šķīdumu ar ogļskābo gāzi. Pēc tam kvasā vēl aptuveni 12 stundas noris pēcrūgšana. Lai paildzinātu kvasa derīguma termiņu, kvasu mēdz arī pasterizēt.[1]

Mājas apstākļos kvasa gatavošanai var izmantot rudzu un miežu iesalu, tomēr biežāk tam izmanto rudzu maizi vai sausiņus, kā arī dažādus maizes pārpalikumus un maizes garozas. Kā garšvielas pievieno cukuru un sīrupu, bet smaržai — piparmētras, krustnagliņas, rozīnes un atsevišķos gadījumos arī apiņus.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Kārlis Riekstiņš (2010). Ilze Čerņevska. red. Pašdarināts alus un kvass. Rīga: Izdevniecība Avots. 60. lpp. ISBN 978-9984-859-16-3.
  2. Ilze Vainovska (2010. gada 8. jūnijā). "Stiprais kvass" arī bērniem nav liegts (latviski). Zemgales Ziņas. tvnet.lv. Atjaunināts: 2015. gada 24. februārī.
  3. Этимологический словарь славянских языков. PSRS Zinātņu akadēmija, Maskava, 1987. gads, 13. sējums, 153.lpp

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]