Lāču dzimta

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par lāču dzimtu. Par citām jēdziena Lācis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Lāču dzimta
Ursidae (G. Fischer de Waldheim, 1817)
Brūnais lācis (Ursus arctos)
Brūnais lācis (Ursus arctos)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta Suņveidīgie (Caniformia)
Dzimta Lāču dzimta (Ursidae)

Lāču dzimtas (Ursidae) dzīvnieki ir lieli plēsēju kārtas zīdītāji, kas pieder suņveidīgo apakškārtai (Caniformia), un ir tuvi radinieki airkājiem (Pinnipedia).

Lai arī lāču dzimtā mūsdienās ir tikai 8 dzīvojošas sugas, tie dzīvo ļoti dažādos apstākļos - no tropiem līdz Arktikai. Un lāču ģints (Ursus) ir sastopama gan Ziemeļamerikā, gan Dienvidamerikā, gan Eiropā un Āzijā. Lāču dzimtu Latvijā pārstāv brūnais lācis (Ursus arctos). Šī suga ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā. 19. un 20. gadsimta mijā meža izciršanas un izmedīšanas rezultātā lācis bija izzudis no Latvijas teritorijas[1]. Tikai 20. gadsimta 1970. gados atsākās dzīvnieku atgriešanās, tie ieceļoja no Igaunijas un Krievijas Pleskavas apgabala. 1980. gados lācis tika konstatēts arī Latvijas rietumdaļā, kopumā šobrīd ir vairāki desmiti īpatņu[2].

Kopš seniem laikiem cilvēks ir medījis lāčus, lai iegūtu ādu un gaļu. Joprojām arī mūsdienās lāči ieņem nozīmīgu lomu dažādās kultūras izpausmēs; mākslā, mitoloģijā, literatūrā un citās kultūras jomās. Mūsdienās no 8 eksistējošām lāču sugām 6 sugu izdzīvošana ir kritiska, lāči tiek aizsargāti ar likumu, tomēr malumedniecība joprojām ir viens no galvenajiem faktoriem lāču iznīcībai, īpaši Āzijā. Lācis ir Krievijas valsts simbols.

Tiek uzskatīts, ka lāčiem līdzinās debess zvaigznāji Lielais Lācis un Mazais Lācis.

Izskats un raksturs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikas melnais lācis (Ursus americanus)
Lāči var sēdēt līdzīgi cilvēkam

Lāči kopumā ir lieli, masīvi dzīvnieki, ar relatīvi īsām kājām. Atšķirībā no citiem plēsējiem lāči staigā uz pilnas pēdas nevis uz pirkstgaliem, kas vizuāli gaitu padara lempīgu. Tomēr lāči ir ātri un veikli plēsēji. Lāči, lai arī ir lēnāki kā kaķveidīgie plēsēji un suņi, tie var skriet ar 42 km/st, kā arī tie ir izcili peldētāji. Lāčiem ir ļoti laba līdzsvara sajūta, un tie var stāvēt ilgstoši pakaļkājās un sēdēt vertikālā stājā. Lāča kažoks ir klāts ar gariem matiem, tam ir īsa aste, neievelkami nagi, bet pietiekami asi, kurus tas lieto rakšanai, upura satveršanai un turēšanai, kā arī lācis ar saviem nagiem var uzkāpt kokā. Lāčiem ir garš purns un nelielas, apaļas ausis. Tam ir izcila oža un dzirde. Dažas lāču sugas, piemēram, polārlācis un grizlilācis ir cilvēkam bīstamas.

Ieradumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polārlācis (Ursus maritimus) pamatā ir gaļēdājs, kas medī dažādus jūras zīdītājus, bet lielā panda (Ailuropoda melanoleuca) ir izteikta veģetāriete un barojas ar bambusa dzinumiem, pārējie lāči ir visēdāji, kas ēd gan gaļu, zivis, olas, gan dažādus augus, augļus, ogas, medu. Garlūpu lāči (Melursus ursinus), lai arī ir visēdāji, pamatā barojas ar termītiem.

Neskaitot retus individuālus izņēmumus un mātītes ar mazuļiem, lāči ir tipiski vientuļnieki. Dažreiz tie dodas baroties dienas laikā, bet pamatā lāči ir nakts dzīvnieki, kas aktīvi kļūst pēc saulrieta. Savu medījumu lāči atrod ar izcilās ožas palīdzību. Ziemas laikā lāči dodas ziemas miegā, iekārtojoties kādā alā, vai migā zem sakritušiem kokiem.

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polārlācis (Ursus maritimus)

Lāču pārošanās periods iestājas pēc ziemas miega vienu reizi gadā. Lāču mātes meklējas reizi trīs gados. Parasti piedzimst 1-3 lācēni, kas piedzimst ziemas guļas laikā. Piedzimstot tie ir pavisam sīciņi - vāveres lielumā. Ja māti midzenī iztraucē, viņa bēg, atstājot savus bērnus, un tie iet bojā. Parasti kopā ar māti lācēni dzīvo vismaz līdz pusotra vai pat trīs gadu vecumam[1]. Seksuālu briedumu lāči sasniedz aptuveni 7 gadu vecumā. Lāči dzīvo vidēji 25 - 40 gadus.

Polārlācis un brūnais lācis savā starpā var pāroties un veidot vairoties spējīgus (fertilus) pēcnācējus. Pirmais dokumentētais gadījums savvaļā notika 2006. gadā Kanādā, kur kāds amerikāņu mednieks, nopērkot licenci, nošava polārlāci, kas, pēc rūpīgākas apskates, izrādījas polārlācenes un grizlilāča pēcnācējs. Lai par to pārliecinātos ķepainim veica DNS analīzes. Lai arī daudzi priecājas par šādu lāču eksistenci brīvā dabā, pieredzējuši zoologi satraucas par abu sugu iespējamo degradēšanos un uzskata, ka šādu pārošanos veicina lāču dzīves telpas sarukšana un globālā sasilšana. Nebrīvē dažādu lāču krustojumi ir pavairoti daudzviet, taču šis ir pirmais brīvā dabā nomedītais eksemplārs.

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saules lācis (Helarctos malayanus)
Lielā panda (Ailuropoda melanoleuca)
Briļļainais lācis (Tremarctos ornatus)

Lāču dzimta (Ursidae)[3]

(†) - izmirusi organismu grupa

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]