Līča karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Līča karš
Persijas Līča karš
WarGulf photobox.jpg
Pulksteņrādītāja virzienā no augšas: ASV iznīcinātāji lido pāri degošajiem Kuveitas naftas laukiem; Britu karavīri operācijas "Grandby" laikā; Satelītvadāmās raķetes video ieraksta fragments; "Nāves šoseja"; M728 kaujas inženiertehniskais transports
Sākums: 1990. gada 2. augusts
Vieta: Persijas līča reģions, Arābijas pussala
Puses
Karogs: Kuveita Kuveita

Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Karogs: Saūda Arābija Saūda Arābija
Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Karogs: Francija Francija
Karogs: Ēģipte Ēģipte
Karogs: Sīrija Sīrija
Karogs: Kanāda Kanāda
Karogs: Itālija Itālija
ASV vadītie koalīcijas spēki

Valsts karogs: Irāka Irāka
Līderi
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Normans Švarckopfs
Valsts karogs: Saūda Arābija Halids bin Sultans
Valsts karogs: Irāka Sadams Huseins
Zaudējumi
2358 krituši, 776 ievainoti, 41 saņemti gūstā, (Kuveitas spēku zaudējumi okupācijas sākumā nav zināmi) 20 000-200 000 krituši, 80 000 saņemti gūstā, nezināms skaits ievainoti
Galvenās sadursmes
Kauja par Medīnas kalnu grēdu

Kauja par Kuveitu

Beigas
Beigas: 1991. gada 28. februāris
Līgums: ?
Iznākums:
  • Kuveitas atbrīvošana
  • ANO sankciju ieviešana pret Irāku
  • palestīniešu izvešana no Kuveitas
  • lieli zaudējumi Irākai un Kuveitai, kā arī smagi iedragāta abu valstu infrastruktūra
  • ASV militārās klātbūtnes nostiprināšanās Saūda Arābijā
  • ekoloģiska dabas katastrofa
  • rodas pretestības kustība pret Huseinu, taču ārvalstu atbalsta trūkuma dēļ pretestība drīz tiek apspiesta

Līča karš jeb Persijas līča karš (1990. gada 2. augusts1991. gada 28. februāris)[1] bija militārs konflikts starp Irāku un ANO koalīcijas spēkiem[2], kurus vadīja Amerikas Savienotās Valstis, lai atbrīvotu Kuveitu no Irākas okupācijas.

Karš sākās pēc Irākas invāzijas Kuveitā 1990. gada 2. augustā. Irākas agresijas rezultātā ANO ieviesa ekonomiskās sankcijas pret Irāku, bet starptautiska militāra intervence sākās 1991. gada janvārī kas beidzās ar sabiedroto karaspēka uzvaru, kuri ar minimāliem zaudējumiem atkaroja Kuveitas teritoriju. Karadarbības teritorija bija Irāka, Kuveita un Saūda Arābijas robežteritorijas ar Irāku un Kuveitu. Irāka karā laikā arī raidīja raķetes pret mērķiem Saūda Arābijā un Izraēlā. Lielākās koalīcijas dalībvalstis savām darbībām Līča karā piešķīra atsevišķus nosaukumus, ASV — operācijas "Tuksneša vairogs" un "Tuksneša vētra", Lielbritānija — operācija "Grandby", Kanāda — operācija "Friction" un Francija — operācija "Daguet".

Iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par galveno iemeslu iebrukumam Kuveitā Irāka izmantoja IrākasKuveitas nesaskaņas par bagātīgiem naftas laukiem abu valstu pierobežā. Lai gan Kuveita bija Irākas sabiedrotais Irānas - Irākas kara laikā (Kuveita ļāva izmantot savas ostas, kamēr uzbrukuma dēļ bija slēgta Irākas lielākā ostas pilsēta Basra), tomēr pēc šī kara beigām dažādu ekonomisku un diplomātisku nesaskaņu dēļ attiecības strauji pasliktinājās. Strīdus pastiprināja arī Irākas 14 miljardus dolārus lielais parāds Kuveitai, kas bija radies Kuveitai finansiāli atbalstot Irāku karā pret Irānu. Irāka uzskatija, ka sakarā ar Irānas ietekmes apturēšanu arābu pasaulē, parāds būtu jādzēš, tomēr Kuveitas vadība negrasījās pieņemt šādu lēmumu. 1989. gada beigās notika vairākas abu valstu diplomātu sarunas, taču tajās neidevās atrisināt nesaskaņas. Beigu beigās Irāka izlēma palielināt naftas pārdošanas cenas, cerot, ka naftas pārdošanas ienākumi palīdzēs kara nomocītajai valstij. Kuveita, reaģējot uz Irākas naftas cenas pacelšanu, palielināja savas naftas apjoma iegūšanu un rezultātā naftas cenas kritās. Lielākā daļa irākiešu šādu rīcību uzskatīja par tiešu agresiju, kas vērsta pret Irākas ekonomiku. Pēc FIB aģentūras aģenta ziņām, kādā tikšanās reizē Kuveitas emīrs Al-Sabahs Irākas ārlietu ministram paziņojis, ka konflikts starp abām valstīm beigsies tiklīdz emīrs ar savu rīcību nebūs panācis to, ka "katra Irākas sieviete ir spiesta strādāt par 10 dolārus vērtu prostitūtu". Visdrīzāk tieši šis izteikums kalpoja kā pēdējais piliens Huseina pacietības kausā un viņš izlēma iebrukt Kuveitā.

Kuveitas okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iebrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gada 2. augustā ap pulksten 2:00 naktī četras Irākas regulārās armijas elites divīzijas (1. Hamurapi bruņtransporta divīzija, 2. Al-Medinas Al-Munavera bruņutransporta divīzija, 3. Tavalkala ala-Allah mehanizētā kājinieku divīzija un 6. Nebukandecara motorizētā kājinieku divīzija), kā arī Irākas armijas speciālo uzdevumu vienība iebruka Kuveitā. Specvienību uzdevums bija ieņemt Kuveitas galvaspilsētu, kamēr pārējā armija ieņem lidostu un divas gaisa spēku karabāzes. Neskatoties uz to, ka Irākas armijai bija skaitlisks pārsvars, Kuveitas armija izrādīja sīvu pretestību, taču tai nācās atkāpties uz Saūda Arābijas teritoriju un arī lielākā daļa Kuveitas gaisa spēku paspēja pārbāzēties uz Saūda Arābijas aviobāzēm. Līdz dienas beigām Kuveitas galvaspilsēta bija nonākusi Irākas armijas rokās.

Kā galvo iemeslu ātrajai Kuveitas okupācijai min faktu par nesamērojamajiem spēkiem starp Irāku un Kuveitu. Tomēr Irākas veiktā Kuveitas okupācija neritēja kā sākumā cerēts, jo Sadamam Huseinam bija plāns sagūstīt arī Kuveitas emīru Al-Sabahu. Irākas armija nosūtīja uz Kuveitas galvaspilsētu gaisa desantniekus, taču viņu operācija izrādījās neveiksmīga. Irākas gaisa desantniekiem ne tikai neizdevās sagūstīt Kuveitas emīru, bet viņi cieta lielus zaudējumus, jo negaidīti sīvu pretestību izrādija Kuveitas gaisa spēki, kas iznīcināja lielu daļu no operācijā esošajiem Irākas gaisa desanta helikopteriem. Pateicoties tieši Kuveitas gaisa spēkiem Kuveitas emīram izdevās neskartam nokļūt Saūda Arābijā. Irākas armija sagūstija emīra jaunāko pusbrāli šeihu Fahadu Al-Ahmadu Al-Sabahu, kas bija palicis aizstāvēt Kuveitu. Vēlāk šeihs tika nošauts un viņa līķi sadragāja irākiešu tanki. Pēc Kuveitas ieņemšanas par marionešu valdības vadītāju Irākas armija iecēla Alā Huseinu Alī.

Pasaules valstu reakcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 2. augustā ANO pieņēma rezolūciju ar numuru 660[3], kurā bija nosodīts Irākas iebrukums Kuveitā kā arī pieprasīts Irākai nekavējoties izvest savu karaspēku no okupētajām Kuveitas teritorijām. 6. augustā ANO pieņēma rezolūciju ar numuru 661[4], kas noteica ekonomiskās sankcijas pret Irāku. Kuveitā tika izveidota pagaidu valdība, kas lūdza Irāku, lai tā uzņem Kuveitu savā sastāvā. 8. augustā tika paziņots par Kuveitas pilnīgu aneksiju. Daļa no Kuveitas teritorijas tika pievienota Irākas Basras provincei, bet no otras daļas izveidoja jaunu provinci. Saūda Arābijā sāka ierasties bēgļi no Kuveitas.

ANO Drošības padome regulāri pievērsās Kuveitas jautājumam, tika pieņemta rezolūcija. Pret Irāku tika noteiktas dažādas sankcijas un tika veikta arī jūras blokāde. Kā atbildes reakcija tam no Irākas puses sekoja ārvalstnieku sagūstīšana no tām valstīm, kas bija ieviesušas sankcijas pret Irāku. Šie cilvēki faktiski atradās Irākas gūstā, kas ar tiem veica politiskas manipulācijas. Situācija ar gūstā saņemtajiem ārzemniekiem pilnībā tika atrisināta 1990. gada decembrī.

Iespējamais uzbrukums Saūda Arābijai un operācija "Tuksneša vairogs"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gan ASV, gan tās sabiedroto ātrā reakcija uz Irākas agresiju, bija saistīta ar varbūtību, ka Irākas armija varētu iebrukt Saūda Arābijā, kas bija stratēģiski svarīgs ASV sabiedrotais reģionā. Irākas armijas straujie panākumi Kuveitas okupācijā nozīmēja, ka Irākas spēki atrados netālu no Hamas naftas laukiem — Saūda Arābijas lielākajiem naftas laukiem. Ja Irākas spēki pārņemtu savā kontrolē šos naftas laukus, tad kopā ar jau okupētās Kuveitas naftas rezervēm Irākas varā atrastos lielākā daļa pasaules naftas rezervju. Tomēr uzbrukuma gadījumā, gan uzbrūkošā Irākas armija, gan aizstāvībā esošie Saūdu Arābijas spēki būtu spiesti cīnīties tuksnesī, kas radītu taktiskas problēmas karaspēkiem. Irākas un Saūda Arābijas starpā valdīja vērā ņemamas nesaskaņas — Saūda Arābija bija aizdevusi Irākai 26 miljardus dolāru, lai Sadams Huseins iebruktu Irānā. Arī robežas starp abām valstīm bija noteiktas vadoties pēc naftas atradnēm. Pēc Kuveitas okupācijas, Huseins savos izteikumos uzbruka Saūda Arābijas karaļnamam, apsaukājot tos par nelegāliem arābu svēto pilsētu Mekas un Medīnas sargiem. Baidoties, ka Irākas spēki iebruks Saūda Arābijā, ASV prezidents Džordžs H. V. Bušs paziņoja, ka ASV uzsāks aizstāvības operāciju, lai novērstu iebrukumu Saūda Arābijā. Operācijai tika dots nosaukums "Tuksneša vairogs" un 1990. gada 7. augustā[5] ASV karaspēks iegāja Saūda Arābijas teritorijā. Vieni no pirmajiem ASV armijas elementiem, kas reaģēja uz Kuveitas okupāciju, bija ASV krasta apsardzes lidmašīnas "P-3 Orions", kuras tobrīd atradās izmēģinājuma lidojumos Klusajā okeānā. P-3 lidmašīnas bija bruņotas ar augsta līmeņa tēmēšanas iekārtām, kuras, izmantojot infrasarkanās novērošanas sistēmas, spēja atšķirt Irākas bruņutehnikas vienības, kuras, lai maldinātu pretinieku, bija nokrāsotas kā Ēģiptes armijas vienības. ASV Jūras spēki mobilizēja divas kaujas grupas — aviācijas bāzeskuģus "Dwight D. Eisenhower" kā arī"Independance", un nepieciešamos eskortkuģus. 48 F-15 lidmašīnas no Lenglijas gaisa bāzes tika pārdislocētas uz Saūda Arābiju, kur tās uzsāka nepārtrauktu Saūda Arābijas — Irākas — Kuveitas robežu gaisa patruļas. Jūras spēki uz reģionu izsūtīja arī divus kara kuģus — "Missouri" un "Wisconsin". Militārās pārdislokācijas rezultātā, Saūda Arābijas teritorijā atradās apmēram 500 000 karavīru.

Koalīcijas izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atbildot uz okpuāciju, gan ANO, gan Arābu līga pieņēma vairākas rezolūcijas, taču viena no svarīgākajām rezolūcijām — 678.[6] — tika pieņemta 1990. gada 29. novembrī, kurā tika noteikts, ka Irākai tiek dots laiks līdz 1991. gada 15. janvārī lai pamestu Kuveitu, ja Irāka neizpildīs rezolūciju, tad ANO atļauj izmantot jebkādus līdzekļus, lai tiktu izpildīta 660. rezolūcija — būtībā 678. rezolūcija bija ultimāts. ASV kopumā izveidoja koalīciju, kurā ietilpa 34 valstis. Lai gan Japāna un Rietumvācija nepiešķīra militāro personālu vai tehniku, tomēr abas valstis kopā koalīcijai piešķīra 10 miljardus dolāru. 47% no 2 660 000 lielās koalīcijas armijas sastādīja ASV spēki. Daudzas valstis koalīcija iestājās diezgan negribīgi, jo uzskatīja, ka pastāvošā situācija ir arābu valstu iekšējā lieta, citas valstis nevēlējās atbalstīt ASV centienus nostiprināt savu klātbūtni reģionā, taču beigu beigās dažādu iemeslu dēļ koalīcijā iestājās.

Iebrukuma iemesli un pēdējie centieni atrisināt konfliktu mierīgā ceļā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gan ASV, gan ANO rūpīgi centās attaisnot iebrukuma nepieciešamību. Kā galvenais iebrukuma iemesls tika minēts fakts, ka Irāka pārkāpusi Kuveitas teritoriālo integritāti. ASV spēcīgi atbalstīja savu galveno sabiedroto reģionā — Saūda Arābiju, kas bija galvenais naftas piegādātājs ASV. 1990. gada 11. septembrī ASV prezidents Džordžs Bušs uzstājās ar runu, kurā apkopoja visus faktus ar sekojošu citātu: "Triju dienu laikā, 120 000 Irākas karavīru un 850 tanku iebruka Kuveitā un pārvietojās uz dienvidiem, apdraudot Saūdu Arābiju, tad es nolēmu apskatīties, kas notiek ar šo agresijas izpausmi." Runas laikā tika demonstrētas ar izlūksatelītiem iegūtas Kuveitas teritorijas fotogrāfijas, kurās bija redzamas Irākas kaujas vienības. Vēl viens iebrukuma attaisnojums bija Irākas ķīmiskie un bioloģiskie ieroči, kurus Irāka bija izmantojus gan karā pret Irānu, gan arī pret Irānā dzīvojošajiem kurdiem — tā sauktajā Anfalas kampaņā. Irāka arī strādāja pie kodolieroču izveides. ASV oficiāli paziņoja, ka vienīgais veids, kā Irāka varētu izvairīties no militāra uzbrukuma, ir pilnīga pakļaušanās ANO 660. rezolūcijai. Uz to Irākas valdība atbildēja, ka tādā gadījuma arī Sīrijai jāatkāpjas no Libānas un Izraēlai jāatkāpjas no iekarotajām teritorijām Rietumkrastā, Gazas joslā, Golānas augstienē, kā arī Libānas dienvidos. Sīrija pievienojās koalīcijai, bet Izraēla turpināja ievērot neitralitāti, lai gan Irāka apšaudīja Izraēlu ar raķetēm. Prezidenta Buša administrācija mierināja Izraēlas valdību, paziņojot, ka britu specvienība "SAS" darbojas Irākas teritorijā, lai slepenas operācijas ietvaros iznīcinātu raķešiekārtas, kuras apdraud Izraēlas teritoriju. 1991. gada 12. janvārī ASV Kongress pieņēma lēmumu izmantot militāru spēku,, lai atbrīvotu Kuveitu no Irākas karaspēka klātbūtnes. Drīz pēc tam arī pārējās koalīcijas valstis pieņema tādu pašu lēmumu.

Gaisa kampaņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līča karš sākās ar masveidīgu bombardēšanu izmantojot lidmašīnas. Kopumā koalīcijas spēki nometa 88 500 tonnas bumbu nogalinot gan civiliedzīvotājus, gan iznīcinot militāro un civilo infrastruktūru[7]

Galvenās gaisa uzbrukumu kampaņas sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienu pēc noteiktā termiņa beigām, koalīcija uzsāka masīvu gaisa kampaņu ar nosaukumu "Operācija Tuksneša vētra", kuras laikā katru dienu tika veikti ap 1000 kaujas lidojumiem.

Operācija "Tuksneša vētra" sākās 1991. gada 17. janvārī pulksten 2:38 naktī pēc Bagdādes laika, kad astoņi ASV AH-64 Apache kaujas helikopteri un divi MH-53 Pave Low triecienhelikopteri iznīcināja Irākas radarstacijas pie Irākas — Saūda Arābijas robežas. Gaisa uzbrukuma gadījumā šīs radarstacijas pirmās reģistrētu uzbrukumu un brīdinātu Irākas karaspēku. Pāris minūtes vēlāk divas EF-111 Ravens izlūklidmašīnas, kuras bija aprīkotas ar īpašiem radariem, kas ļauj lidot ļoti zemos augstumos, ieveda Irākas teritorijā 22 F-15E Strike Eagle iznīcinātājus, kuri uzbruka diviem lidlaukiem Irākas rietumos.

EF-111 lidmašīnu radarslāpēšanas aprīkojums paslēpa koalīcijas iznīcinātājus no Irākas radarstacijām

Trijos naktī, apmēram 20 minūtes pēc uzbrukuma sākuma, 10 F-117 Nighthawk, (plašākai publikai labāk pazīstami kā "Stealth") tipa bumbvedēji, kopā ar trijām EF-111 lidmašīnām uzsāka Irākas galvaspilsētas Bagdādes bombardēšanu. Pateicoties "P-3 Orions" modernajai novērošanas sistēmai, koalīcijas spēkiem izdevās iznīcnāt 11 kuģus un vēl vairākiem nodarīt bojājumus. Papildus Bagdādes bombardēšanai, ASV jūras spēku karakuģi uzsāka BGM-19 Tomahawk raķešu palaišanu uz mērķiem Bagdādē. Piecas stundas pēc uzbrukuma sākuma Bagdādes galvenais radio pārraidīja Sadama Huseina paziņojuma, kurā tika teikts, ka "dižākā kauja ir sākusies un uzvaras rītausma ir tuvu." Izmantoto ieroču dēļ Līča karu drīz vien iesauca par datorkaru, jo tehnikas attīstība ļāva vadīt lāzervadāmās bumbas uz precīziem mērķiem. Tomēr tikai 7,4% no visām nomestajām bumbām bija aprīkotas ar modernām tēmēšanas iekārtām. Irāka uz triecienu atbildēja turpinot apšaudīt Izraēlu ar "SCUD" tipa raķetēm. Uzbrukuma pirmo dienu mērķis bija pilnībā iznīcināt Irākas pretgaisa aizsardzības līnijas un tas, izmantojot EF-111 radarslāpētājus un F-117A radariem neredzamos bumbvedējus, izdevās gandrīz pilnībā. Tomēr lielākas problēmas koalīcijas lidotājiem sagādāja individuālās, rokas vadības pretgaisa raķetes. Irākas karaspēks īpaši nepaļāvās uz radariem, tā vietā karavīri izmantoja pretgaisa raķešiekārtas apšaudot pretinieka lidmašīnas, kuras, lai izvairītos no Irākas gaisa spēku lidmašīnām un radariem, lidoja zemu un lēnu. Kopumā Irākas karavīri izmantojot individuālās pretgaisa raķešu sistēmas notrieca 75 koalīcijas lidmašīnas. Pēc pretgaisa aizsardzības sistēmu iznīcināšanas, koalīcijas gaisa spēki uzsāka Irākas armijas komandstruktūru bombardēšanu. Koalīcijas spēki cerēja, ka komandstruktūras iznīcināšana un pārspēks gaisa telpā sagraus Irākas armijas morāli un karavīri vai nu padosies vai dezertēs.

Irākas gaisa spēku bēgšana uz Irānu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

F-14 Tomcat lidmašīnas gaida degvielas uzpildi, patrulējot virs Irākas - Irānas robežas, lai novērstu Irākas iznīcinātāju bēgšanu

Pirmajās uzbrukuma nedēļās koalīcijas spēki reti kad iesaistījās kaujās ar Irākas gaisa spēku iznīcinātājiem. Kopumā koalīcijas gaisa spēki notrieca 38 Irākas gaisa spēku MIG lidmašīnas. Drīz pēc tam apmēram 120 Irākas gaisa spēku[8] lidmašīnas, pārsteidzot sabiedroto koalīciju, aizbēga uz Irānu, lai gan koalīcijas komandieri bija paredzējuši šādu bēgšanu, tie uzskatīja, ka irākieši bēgs uz Jordānu, kas ir daudz draudzīgāk noskaņota pret Irāku, nekā Irāna. Steigā tika izveidota īpaša gaisa patruļas "siena", kas aizturēja bēgošos irākiešu pilotus, taču daudziem lidotājiem bēgšana izdevās. Pēc kara beigām Irāna tā arī neatdeva Irākai lidmašīnas un piloti tika atbrīvoti tikai pēc vairākiem gadiem. Atlikušie Irākas gaisa spēki izmisīgi centās aizstāvēt Irākas gaisa telpu, taču tiem izdevās notriekt tikai 17 koalīcijas lidmašīnas, tai pat laikā Irākas gaisa spēki zaudēja vairākus simtus lidmašīnu.

Infrastruktūras bombardēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trešais gaisa kampaņas mērķis bija iznīcināt jebkādu militāro infrastruktūru — "SCUD" raķešpalaišanas vienības, ķīmisko un bioloģisko ieroču rūpnīcas, munīcijas ražotnes un karabāzes. Apmēram trešdaļa gaisa spēku meklēja mobilās "SCUD" palaišanas vienības, taču tās atrast bija grūti. ASV un britu specvienības, kuras slepeni desantējās Irākas rietumos visai neveiksmīgi cīnījās pretr "SCUD" vienībām, jo tuksnešainā apvidus dēļ karavīriem bija ierobežotas maskēšanaās iespējas. Sabiedrotie bombardēja arī civilās infrastruktūras vienības — 11 no 20 elektrostacijām, kā arī 119 apakšstacijas tika pilnībā iznīcinātas. Vēl sešas spēkstacijas tika smagi bojātas. Kara beigās Irāka saražoja tikai 4% elektrības no tā līmeņa, ko ražoja pirms uzbrukuma. Bombardēšanas iznīcināja arī lielākos aizsprostus, ūdens apgādes sistēmas un kanalizācijas stacijas. Bombardēšanas rezultātā Irāka, kas pirms Līča kara tam bija viena no attīstītākajām arābu valstīm, tika atmesta vairākus desmitus gadus senā vēsturē. Koalīcijas spēki bombardēja arī tiltus, šosejas, ostas, naftas pārstrādes rūpnīcas, dzelzceļus un sakaru līnijas. Mērķu noteikšanai tika izmantotas satelītu un lidmašīnu iegūtas fotogrāfijas, kuras pēc tam tika salīdzinātas ar GPS mērījumiem. 1990. gada augustā, ASV gaisa spēku virsnieks ieradās Bagdādē un devās uz ASV vēstniecību, vēstniecības pagalmā virsnieks ierakstīja GPS koordinātas, kuras pēc tam tika nodotas izlūkdienestiem. Izmantojot fotogrāfijas un ASV vēstniecības GPS koordinātas kā atskaites punktu, koalīcijas spēki koordinēja bombardēšanas.

Uzlidojumu laikā būtiski cieta 2100. gada p.m.ē. celtais Ūras zikurāts, iznīcināti tika arī vairākus tūkstošus gadu veci tilti Bagdādē, un daļēji sagrauta bija kāda X gs. celta baznīca Mosulā. Izpostītas bija arī XIII gs. celtās Mustansīrijas un Kaplanjas masdžidas Bagdādē un kāda 4500 gadu veca kapsēta. Ievērojami izpostīta Irākas Nacionālā bibliotēka, iznīcinot nenovērtējamus vēsturiskus dokumentus, nopostīta Irākas galveno Islāma bibliotēka, kur glabājās senākie Korāna eksemplāri. Iznīcināja vai nozaga daudz nenovērtējamu Nacionālā Muzeja artefaktus.

Irākas raķeštriecieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no galvenajiem ieročiem, ko Irākas armija izmantoja Līča karā, bija "SCUD" tipa raķetes. Pirms "Tuksneša vētras" sākuma, Irāka apšaudīja Izraēlas teritoriju. Irākieši cerēja, ka uzbrukumi Izraēlai izprovocēs Izraēlas atbildes reakciju un tā iestāsies koalīcijā pie citām arābu valstīm, kuras tad vairs negribētu cīnīties pret Irāku līdzās ar valsti kas apspiež un iebrūk palestīniešu zemēs, taču Izraēla saglabāja neitraliti visa kara laikā. Lai gan "SCUD" raķetes nebija īpaši efektīvas, daži uzbrukumi izdevās veiksmīgi — lielākais bojāgājušo skaits no "SCUD" tipa raķetes bija pēc 25. februāra uzbrukuma ASV armijas kazarmām, kad raķetes sprādzienā bojā gāja 28 ASV karavīri[9]. Uzbrukumi Izarēlai neizdevās lielā attāluma dēļ, jo "SCUD" raķetes pēc ilgāka lidojuma zaudēja precizitāti un dažreiz lidojuma laikā sāka sadalīties fragmentos. ASV armijas vidu pat izplatījās zināms joks — "Cik irākieši nepeiciešami SCUD palaišanai?", "Divi - viens, kas laiž raķeti un otrs, kas pa CNN skatās, kur tā nokritusi." ASV spēki Izraēlā izvietoja īpašas pretraķešu vienības "Patriot", lai atvairītu "SCUD" raķešu uzbrukumus, taču 44 "SCUD" raķetes nokrita Izraēlas teritorijā nogalinot divus cilvēkus un ievērojami kaitējot apbūvei.

Sauszemes kampaņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad koalīcijas spēki bija sasnieguši pārspēku gaisa telpā, tika uzsākta pārvietošanās pa zemi. Ja pirms kara tika prognozēts, ka gaisa telpā koalīcija spēki ir tehnoloģiski spējīgāki un tiem nevajadzētu saskarties ar lielu pretestību, tad tieši

Sauszemes karspēku pārvietošanās laikaposmā no 24. līdz 28. februārim

koalīcijas tanku divīzijas tika uzskatītas par galveno uzvaras nodrošinātāju. Irākas rīcībā bija tikai Padomju Savienības laikmeta T-72 eksporta versijas un tiem pretī stājās ASV M1 Abrams un britu Challenger 1.

Pirmās pārvietošanās Irākas teritorijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau janvāra beigās aiz ienaidnieka līnijas tika desantētas īpašas britu SAS vienības, kuru uzdevums bija novērot "SCUD" raķešu pārvietošanos un sabotēt sakaru līnijas. 9. un 20. februārī, koalīcijas motorizētās vienības veica slepenus uzbrukuma reidus Irākas teritorijā. 1991. gada 22. februārī Irāka piekrita Padomju Savienības piedāvātajam pamieram, kas noteica, ka Irākas karaspēkam sešu nedēļu laikā jāatgriežas pirmsokupācijas pozīcijās un ANO Drošības komitejas uzraudzībai. Taču koalīcijas spēki nepiekrita šādiem noteikumiem, taču paziņoja, ka nešaus uz tiem irākiešiem kas atkāpjas, kā arī deva 24 stundas, lai karaspēks sāktu atkāpties.

Koalīcijas spēki ieiet Irākā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

24. februārī, Kuveitas rietumos, koalīcjas spēki iegāja Irākas teritorijā, tajā pat brīdī koalīcijas daļas šķērsoja Saūdu Arābijas un Irākas robežu, cenšoties nonākt frontes aizmugurē, nogriežo atkāpšanās ceļu irākiešu armijas daļām. Tiklīdz koalīcijas spēki bija nostiprinājuši pozīcijas, tie sāka uzbrukumus Irākas Republikas gvardei. Sākas apšaude, taču Republikas gvarde, kuru jau nedēļām ilgi bija bombardējuši gaisa spēki, nespēja izrādīt vērā ņemamu pretestību. Koalīcijas spēki pārvietojās ātrak nekā cerēts un 26. februārī Irākas armija sāka atkāpties no Kuveitas un sāka aizdedzināt Kuveitas naftas laukus. Irākas karaspēka atkāpšanās izraisīja lielu sastrēgumu uz galvenās Irākas — Kuveitas šosejas, šoseja tika smagi bombardēta un koalīcijas karavīri to sāka saukt par "Nāves šoseju".

Iznīcināto transportlīdzekļu kaudzes pie tā sauktās "Nāves šosejas"

Bēgošo irākiešu bombardēšana gan izpelnījās zināmu kritiku, jo pastāvēja iespējamība, ka ne visi bēgļi ir militārpersonāls. 100 stundas pēc zemes kampaņas sākšanas, prezidents Bušs izsludināja pamieru un 27. februārī tika ziņots, ka Kuveita ir atbrīvota.

Aktīvās karadarbības beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc karadarbības beigām Irākas teritorijā notika miera konference. Irākas amatpersonas panāca atļauju izmantot armijas helikopterus, jo koalīcijas uzbrukuma dēļ Irākas transporta sistēma bija smagi cietusi. Drīz vien šie helikopteri tika izmantoti šiītu sacelšanās apspiešanai Irākas dienvidos. Jau 2. februārī CIP atbalstītās radiostacijas pārraidīja aicinājumu Irākas iedzīvotājiem sacelties pret pastāvošo iekārtu, solot ka tādā veidā tiks gāzts Huseins. Irākas ziemeļos, kurdu līderi sāka gatavoties pretestībai un cerēja izcīnīt autonomijas statusu. Tomēr kad solītā ASV palīdzība neieradās, Irākas armija veica spēcīgus triecienus pret kurdu kopienu, kuras rezultātā daudzi kurdi bēga uz kaimiņvalstīm Turciju un Irānu. Šādas rīcības dēļ drīz vien Irākas ziemeļos un dienvidos tika noteiktas lidojumu aizlieguma zonas, kuru gaisa telpā drīkstēja atrasties tikai sabiedroto lidmašīnas. Kuveitā, pec emīra atgriešanās pie varas, tika uzsāktas izmeklēšanas, lai atrastu Irākas atbalstītājus, kopumā no valsts tika padzīti 400 000 cilvēki, ieskaitot lielu palestīniešu kopienu, jo tie bija atklāti atbalstījuši Huseinu. Pēc kara beigām, Buša adminstrācija izpelnījās lielu kritku par lēmumu neturpināt karadarbību un nemēģināt gāzt Huseina režīmu, tomēr vēlākos gados adminstrācijas darbinieki atklāja, ka tāda veida darbības sašķeltu koalīcijas spēkus, kas bija veidota tikai Kuveitas atbrīvošanai. 1992. gadā, ASV drošības ministrs Diks Čeinijs atzina, ka ja ASV armija būtu gājusi līdz Bagdādei, tad armija vēl aizvien atrastos tur un amerikāņi piedzīvotu smagus zaudējumus cenšoties mainīt pastāvošo režīmu[10].

Bojāgājušie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms kara veiktajās simulācijas un aprēķinos, bojāgājušo skaits tika lēsts ap 30 000. ASV Aizsardzības ministrijas ziņojumā minēts, ka aktivajā karadarbībā bojā gājuši 148 karavīri un 1 pilots — Skots Špeihers — pazudis bez vēsts (vēl 145 amerikāņi gāja bojā ar tiešu karadarbību nesaistītos apstākļos[11]). 2009. gada 2. augustā tika apstiprināts, ka Špeihera mirstīgās atliekas atrastas Irākā, beduīnu izveidotā apbedījumā, kas liecina ka pilots gājis bojā avarējot un nav kritis gūstā, līdz ar to visi ASV kritušie karavīri ir apzināti[12]. Kopumā koalīcijas karaspēka sastāvā dzīvību zaudēja 569 cilvēki — 190 krita kaujās, 379 — "draudzīgās uguns" vai cita veida negadījumi:

Lai gan bojāgājušo koalīcijas karavīru skaits ir mazs, salīdzinoši ievērojamu daļu no bojāejas iemesliem sastādīja tā sauktā "draudzīgā uguns", kad koalīcijas spēki dažādu kļūmju dēļ apšaudija savus spēkus. 9 britu karavīri gāja bojā, kad ASV bumbvedēji par pretinieka auto kolonnu noturēja Lielbritānijas spēku pārvietošanos.

Pēc karadarbības beigām Irākas armijas kritušo skaits tika vērtēts 100 000 karavīru robežās, taču dažādos aprēķinos un dažādos avotos šis skaitlis svārstās no 20 000 līdz pat 200 000 kritušo. Koalīcijas bombardešanas laikā bojā gāja ap 2 300 Irākas civiliedzīvotāju, lai gan daži aprēķini šo skaitli vērtā līdz pat 200 000 kritušo civiliedzīvotāju. Civiliedzīvotāju bojāeju izraisīja arī tas, ka Bagdādes bombardēšanas laikā, kad bumbas tika mestas uz armijas bunkuriem, koalīcijas spēki nezināja, ka daži bunkuri tika izmantoti kā bumbu patvertnes, kurās slēpās civiliedzīvotāji. 1991. gada 13. februārī divas lāzervadāmās bumbas tika uzmestas bumbu patversmei Bagdādes Amirijas rajonā — sprādzienā bojā gāja 314 civiliedzīvotāji, ieskaitot 130 bērnus,[15] — ASV spēki paziņoja, ka ēka izmantota arī kā komandpunkts. Pēc nepārbaudītām ziņām zināms, ka Irākas spēki esot it kā speciāli izvietojuši civiliedzīvotājus vietās, kur atradās militāras nozīmes objekti, lai bombardēšanas gadījuma ciestu arī mierīgie iedzīvotāji. Atšķirībā no citiem kariem, tieša karadarbība un bombardēšana tika mērķēta uz militāriem objektiem, cenšoties izvairīties no blīvi apdzīvotiem rajoniem. Kara laikā Irākas valdība plaši ziņoja par bojāgājušajiem civiliedzīvotājiem. ASV valdība paziņoja, ka Irākas amatpersonas pārspīlē kritušo skaitu, lai panāktu arābu pasaules reakciju pret ASV un tās sabiedrotajiem.

Civilpersonu bojāeja "SCUD" raķešuzbrukumu rezultātā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopumā Irāka uz Izraēlu raidīja 42 raķetes [9]. Divi Izraēlas iedzīvotāji gāja bojā un apmēram 230 tika ievainoti, vairāki iedzīvotāji gāja bojā no sirdstriekas uzbrukuma radītā stresa dēļ. Lai gan Izraēla vēlējās dot pretriecienu, tā tomēr nolēma neuzskāt darbību pēc ASV lūguma, kas uztraucās par Izraēlas iesaistīšanos vienā koalīcijā kopā ar arābu valstīm. Lai novērstu uzbrukumu draudus, ASV Izraēlā izietoja "Patriot" pretraķešu sistēmas[16]. Nīderlands Gaisa spēki izvietoja "Patriot" sistēmas arī Turcijā. Vēl 44 raķetes tika izšautas pret Saūda Arābiju, viena uz Bahreinu un vēl viena uz Kataru. Raķetes tika tēmētas gan pret militāriem, gan civiliem mērķiem. Saūda Arābija no raķešuzbrukumiem 1 iedzīvotājs gāja bojā un 65 tika ievainoti. Bahreinā un Katarā civiliedzīvotāji necieta.

Sabiedrotie spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koalīcijas spēki un personāla daudzums

Kopumā koalīcijas sastāvā ietilpa 36 valstis — ASV, Saūda Arābija, Lielbritānija, Ēģipte, Francija, Sīrija, Maroka, Kuveita, Omāna, Pakistāna, AAE, Katara, Bangladeša, Kanāda, Austrālija, Itālija, Nīderlande, Nigēra, Senegāla, Spānija, Bahreina, Beļģija, Afganistāna, Argentīna, Norvēģija, Čehoslovākija, Grieķija, Polija, Dienvidkoreja, Dānija, Ungārija, Vācija, Hondurasa, Jaunzēlande, Portugāle, Rumānija, Singapūra, Sjeraleone, Turcija, Filipīnas, Zviedrija, Japāna. Vācija un Japāna karadarbību atbalstīja gan finansiāli, gan ar militāro tehniku, bet Indija ļāva koalīcijas jūras spēkiem uzpildīties Indijai piederošajās naftas ostās Arābijas jūras krastā.

Koalīcijas spēku karavīru sadalījums[17]
Valsts Karavīru skaits
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV 575,000 — 697,000
Valsts karogs: Saūda Arābija Saūda Arābija 52,000 — 100,000
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Lielbritānija 43,000 — 45,400
Valsts karogs: Ēģipte Ēģipte 33,600 — 35,000
Valsts karogs: Francija Francija 18,000
Valsts karogs: Sīrija Sīrija 14,500
Valsts karogs: Maroka Maroka 13,000
Valsts karogs: Kuveita Kuveita 9,900
Valsts karogs: Omāna Omāna 6,300
Valsts karogs: Pakistāna Pakistāna 4,900 — 5,500
Valsts karogs: Apvienotie Arābu Emirāti AAE 4,300
Valsts karogs: Katara Katara 2,600
Valsts karogs: Bangladeša Bangladeša 2,200
Valsts karogs: Kanāda Kanāda 2,000
Valsts karogs: Austrālija Austrālija 1,800
Valsts karogs: Itālija Itālija 1,200
Valsts karogs: Nīderlande Nīderlande 600
Valsts karogs: Nigēra Nigēra 600
Valsts karogs: Senegāla Senegāla 500
Valsts karogs: Spānija Spānija 500
Valsts karogs: Bahreina Bahreina 400
Valsts karogs: Beļģija Beļģija 400
Valsts karogs: Afganistāna Afganistāna 300
Valsts karogs: Argentīna Argentīna 300
Valsts karogs: Norvēģija Norvēģija 280
Valsts karogs: Čehija Čehoslovākija 200
Valsts karogs: Grieķija Grieķija 200
Valsts karogs: Polija Polija 200
Valsts karogs: Dienvidkoreja Dienvidkoreja 200
Valsts karogs: Dānija Dānija 100
Valsts karogs: Ungārija Ungārija 50

Līča kara hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 28. — 30. maijs: Irākas prezidents Sadams Huseins paziņo, ka apjomīgā naftas ieguve Kuveitā un Apvienotajos Arābu emirātos ir "ekonomisks karš" pret Irāku
  • 15. jūlijs: Irāka apsūdz Kuveitu naftas zādzība no Rumailas naftas laukiem[18] un piedraud ar militāru rīcību
  • 22. jūlijs: Irāka uzsāk masīvu karaspēka grupēšanu pie Irākas — Kuveitas robežas
  • 2. augusts: Apmēram 100 000 Irākas karavīru iebrūk Kuveitā, dienas beigās Kuveita ir okupēta
  • 6. augusts: ANO Drošības komiteja Irākai uzliek tirdzniecības embargo
  • 7. augusts: ASV uzsāk operāciju "Tuksneša vairogs". Saūda Arābijā ierodas pirmie ASV karavīri
  • 8. augusts: Sadams Huseins paziņo par Kuveitas aneksiju
  • 12. augusts: Sākas Irākas jūras teritorijas blokāde
  • 28. augusts: Irāka pasludina Kuveitu par 19. provinci un pārsauc Kuveitas galvaspilsētu Kuveitu par Al-Kadimu
  • 14. septembris: Lielbritānija un Francija paziņo par savu karaspēku izvietošanu Saūda Arābijā
  • 29. novembris: ANO paziņo Irākai par termiņu, līdz kurai tai jāizvāc karaspēks no Kuveitas — 1991. gada 15. janvāris — vai arī ANO reaģēs ar militāriem līdzekļiem

1991. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 9. janvāris: ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera un Irākas ārlietu ministra Tarika Aziza sarunas Ženēvā, Šveicē beidzas bez rezultātiem
  • 17. janvāris: Pulksten 2:38 naktī pēc Bagdādes laika sākas aktīva karadarbība — ASV kaujas helikopteri iznīcina Irākas pretgaisa sistēmas radarstacijas uzsākot gaisa kampaņu pret Irāku
  • 18. janvāris: Irāka apšauda Izraēlu ar "SCUD" raķetēm. ASV Izraēlā un Saūda Arābijā izvieto pretraķešu sistēmas "Patriot"
  • 22. janvāris: Irākas armija sāk dedzināt Kuveitas naftas atradnes
  • 25. janvāris: Irākas armija Persijas līcī izgāž miljoniem tonnu naftas
  • 29. janvāris: Irākas armija iebrūk Saūda Arābijas pilsētā Hadžifā, tiem pretī stājās Saūdu Arābijas un Kataras armijas, kuras ar artilēriju atbalsta ASV karaspēks
  • 1. februāris: Koalīcijas spēki izcīna uzvaru kaujā par Hadžifu, Irākas armija tiek padzīta no Saūda Arābijas teritorijas
  • 13. februāris: ASV bombardēšanas laikā bojā iet ap 400 irākiešu civiliedzīvotāju, kas par patvērumu izmanto armijas bunkuru
  • 22. februāris: ASV prezidents Džordžs Bušs izvirza Irākai 24 stundu ultimātu — ja netiek izvākta armija no Kuveitas, tiks uzsākts sauszemes karaspēku uzbrukums
  • 24. februāris: Pulksten 4:00 naktī pēc Bagdādes laika, koalīcijas sauszemes karaspēks iebrūk Kuveitā un Irākā
  • 25. februāris: Irākiešu izšautā "SCUD" raķete trāpa ASV spēku armijas kazarmai. Bojā iet 28 ASV karavīri
  • 26. februāris: Sadams Huseins pavēl Irākas armijai pamest Kuveitu. Apmēram 10 000 bēgošo irākiešu karavīru iet bojā uz tā sauktās "Nāves šosejas"
  • 27. februāris: Saūda Arābijas armija un ASV jūras kājinieki sasniedz Kuveitas galvaspilsētu
  • 28. februāris: Beidzas Līča karš
  • 1. marts: Irākas pilsētā Safanā notiek vienošanās par karadarbības oficiālu pārtraukšanu
  • 17. marts: Koalīcijas karavīri sāk atgriezties mājās

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]