Lībijas Karaliste

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lībijas Apvienotā karaliste
لمملكة الليبية
al Mamlakat al Lībiyya
Lībijas karalistes karogs Lībijas karalistes ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Location of Libya
Galvaspilsēta Tripole, Bengāzī, Beida
Valsts valodas arābu valoda
Etniskās grupas  arābi, berberi
Valdība konstitucionāla monarhija
 -  karalis karalis
Neatkarība
 -  no Itālijas 1951. gada 24. decembrī 
Platība
 -  Kopā 1 759 541 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 1954. g. 1 091 830 
Valūta mārciņa

Lībijas karaliste (arābu: المملكة الليبية) bija konstitucionāla monarhija Ziemeļāfrikā, Vidusjūras krastā ar galvaspilsētu Tripoli laikā no 1951. līdz 1969. gadam.

Valsts izveidošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Lībijas vēsture

Līdz 1945. gadam Lībija bija Itālijas kolonija. Tā kā Itālija 2. pasaules kara bija zaudētājvalsts, 1949. gada 21. novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, ka līdz 1952. gada 1. janvārim Lībijai jākļūst par suverenu valsti. 1950. gadā izveidoja Nacionālo satversmes sapulci, kurā tika pārstāvēti visi trīs reģioni: Tripolitānija rietumos, Kirenaika austrumos un Fezāna dienvidos. Pēc ilgiem strīdiem sapulce lēma par labu konstitucionālās monarhijas izveidošanai, par karali ievēlot Kirenaikas emīru Muhamedu Idrisu as Sanusi. Tika izstrādāta un 1951. gada oktobrī pieņemta Konstitūcija, bet 24. decembrī karalis Idriss proklamēja Apvienoto Lībijas karalisti, kas bija viena no pirmajām suverēnajām valstīm Āfrikas kontinentā.

Valsts iekārta un pārvalde[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

karalis Idriss (1951.)

Valsts galva bija karalis, augstākās varas nesējs. Ministru kabinetu iecēla karalis. Parlamentu veidoja divas palātas: Senāts un Pārstāvju palāta. Provinču pārstāvjiem bija visai atšķirīgi uzskati par valsts attīstības vīziju, tāpēc parlaments visu laiku bija sašķelts naidīgos grupējumos, kas viens otru apkaroja. 90% iedzīvotāju bija analfabēti — neprata ne lasīt, ne rakstīt, — līdz ar to valsts pārvaldes iestāžu darbinieku absolūtais vairākums bija kolonisti. Tā kā nevarēja noteikt vienu galvaspilsētu, lai nenonāktu konfliktā ar otras provinces cilšu vadoņiem, galvaspilsētas bija divas: Tripole un Bengāzī.

Karaļa reālā vara nesniedzās tālāk par Bengāzī, Tripoli un viņa paša cilts teritoriju, pārējās ciltis vadīja to vecajo padomes un šeihi, bet vienīgā centralizētā un visu zemi aptverošā struktūra bija armija. Lielas problēmas radīja arī troņa mantošana: karalim nebija dēlu.

Province Galvaspilsēta Platība km²[1]
Kirenaika Bengāzī 855,370
Fezāna Sebha 551,170
Tripolitānija Tripole 353,000

Iekšpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc pirmajām parlamenta vēlēšanām 1952. gada 19. februārī, visas politiskās partijas tika aizliegtas. 1956. gadā tika pieņemts likums, kas aizliedza iedzīvotājiem tiesības uz pulcēšanos, demonstrācijām, piketiem un streikiem. Pēc 1959. gada, kad valsts kasē sāka ieplūst naftas nauda, iedzīvotāju neapmierinātība strauji pieauga, jo līdzekļi nonāca monarha klana un cilšu vadoņu rokās, nekādi neietekmējot vienkāršo iedzīvotāju dzīves līmeni (kas cilšu sabiedrībā, kur tradicionāli bija pieņemts dalīties, tika uzskatīts par amorālu rīcību). Kaimiņos esošās Ēģiptes paraugs, kur Nasers vienu pēc otras īstenoja demokratizācijas reformas, tikai vairoja neapmierināto skaitu (1964. gadā karalis piešķīra sievietēm balsstiesības, taču tik un tā iedzīvotāji uz varu raudzījās kā viņu brīvības apspiedošu). Karaļa mēģinājumi pretstatīt aizvien lielāku popularitāti gūstošajam panarābismam vietējo nacionālismu guva atsaucību tikai viņa dzimtajā Kirenaikā.

Pēc Sešu dienu kara jūnijā sākās plašas iedzīvotāju protesta demonstrācijas pie britu un amerikāņu vēstniecībām, naftas kompāniju birojiem. Valsti pameta lielākā daļa ebreju kopienas. 1967.–1968. gadu mijā protesta demonstrācijas pret ārvalstu militāro klātbūtni un diktātu ekonomikā atsākās ar jaunu sparu, taču tika asiņaini apspiestas. Viena pēc otras dibinājās pagrīdes organizācijas, kuru mērķis bija monarhijas gāšana.

Ārpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1953. gadā Lībijas karaliste iestājās Arābu valstu līgā, kur piederēja līgas prorietumnieciskajam konservatīvajam spārnam. Darbība ārpolitikā bija visai pasīva, nozīmīgākā rīcība bija, kad 1967. gada arābu valstu vadītāju konferencē karalis piekrita ekonomiski palīdzēt valstīm, kuru infrastruktūra cietusi karā ar Izraēlu. Visas citas ārpolitiskās aktivitātes bija pakļautas Rietumu lielvalstu vadlīnijai.

Iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju pamatmasu veidoja arābi (t.sk. beduīni), berberi, tuaregi un tubu cilšu un itāļu kolonistu (aptuveni 11 000 — t.i. 12% iedzīvotāju) apdzīvota teritorija. 90% iedzīvotāju dzīvoja piekrastes rajonos.

Dominējošā reliģija — islāms, taču pastāvēja arī kristiešu minoritātes (kopti, pareizticīgie, katoļi).

Sports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tradicionāli populārs futbols. 1951. gadā izveidota Lībijas karaliskā futbola federācija, kas apvienoja 65 klubus ar 1500 spēlētājiem (amatieriem). Kopš 1967. gada valsts spēcīgākais futbola klubs bija "Ittihad". Tā kā ar futbolu aizrāvās arī karaliskās ģimenes locekļi, valsts lielākajās pilsētās — Tripolē un Bengāzī — tika izbūvēti futbola stadioni (50 000 skatītāju vietas katrā). Spēles taktikā dominēja t.s. "franču stils": akcents uz asiem pretuzbrukumiem, zonālā aizsardzība, straujš temps. Futbola komandu meistarības kāpināšanai tika algoti treneri no Ungārijas, Dienvidslāvijas karalistes, Lielbritānijas, Alžīras.[2]

Saimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no nabadzīgākajām reģiona zemēm, bez kādiem vērā ņemamiem ienākumiem (līdz 1959. gadam).

Iedzīvotāju ienākumu pamatavots bija lopkopība: aitkopība un kamieļu audzēšana. Lauksaimniecībai derīgās zemes bija aptuveni 2-3% valsts teritorijas jūras piekrastē, un tā starpkaru periodā bija nonākusi itāļu kolonistu rokās. Dominēja dārzkopība un citrusaugļu audzēšana. Zvejniecība nenozīmīga — ģimeņu rūpals, pašu iztikas nodrošināšanai, ar minimālu virsproduktu.

1953. gadā karaliste noslēdza līgumu ar Lielbritāniju, apmaiņā pret ekonomisko un finanšu palīdzību iznomājot teritorijas kara bāzēm. 1954. gadā identisks līgums tika noslēgts ar ASV. Bez tiešiem finanšu maksājumiem, šo valstu speciālisti palīdzēja Lībijai attīstīt lauksaimniecību un sākt veidot izglītības sistēmu (90% pamatiedzīvotāju bija analfabēti). Ekonomiskā sadarbība tika uzsākta arī ar Franciju, Itāliju, Grieķiju un Turciju. Taču, neraugoties uz šo sadarbību, valsts bija pilnībā atkarīga no ārvalstu palīdzības.

Derīgie izrakteņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1959. gadā Lībijā — Kirenaikas pilsētā Zaltanā — tika atrastas ievērojamas naftas iegulas. Tās tūdaļ tika iznomātas koncesiju veidā Rietumu naftas ieguves kompānijām, valstij saņemot 50% no peļņas, kas zemei, kurā nebija nekā, izņemot smiltis, bija milzu ienākumi.

Transports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nedaudzās no kolonijas laika palikušās dzelzceļa līnijas tika slēgtas 1965. gadā. Ceļu praktiski nebija, jo nebija autotransporta. Kravu pārvadāšanai izmantoja nastu nesējus mājlopus.

1969. gada apvērsums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1969. gada jūnijā karalis devās vizītē uz Grieķiju un Turciju, savā vietā par reģentu atstājot troņmantnieku princi Hasanu ar Ridu (Idrisa brāļadēlu). 1. septembrī kapteiņa Muamara Kadāfi vadībā Brīvo virsnieku kustības grupas vadītas armijas vienības sadumpojās, sagrāba karaļa pili, valdības iestādes, radio un TV centru, gāžot monarhiju un proklamējot Lībijas Arābu Republiku. Nākošajā dienā jaunās varas leģitimitāti atzina Ēģipte un Arābu līgas valstis, 3. septembrī — PSRS un Varšavas bloka valstis, bet 6. septembrī - ASV u.c. Rietumu valstis.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]