Lībieši

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Līvi)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par somugru tautu. Par citām jēdziena Līvi nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Šis raksts ir par somugru tautu. Par citām jēdziena Lībietis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Kurzemes lībieši tautastērpos (20. gadsimts)

Lībieši jeb līvi (lībiešu: līvlizt, latīņu: livones, vācu: Liven, senkrievu: либь) ir Baltijas somu tauta Latvijas teritorijā, kas runā somugru grupas valodā. Dažādu vēsturiski politisku un ekonomisku apstākļu dēļ iekšzemē dzīvojošie latgaļi un kurši pamazām jau no 13. gadsimta asimilēja gar jūras malu un Daugavas un Gaujas lejtecē mītošos līvus, kas pakāpeniski konsolidējās par vienu no latviešu tautas sastāvdaļām. Līvu valoda stipri ietekmējusi modernās latviešu valodas izveidi, tās ietekmē radies latviešu valodai raksturīgais uzsvars uz vārda pirmo zilbi. Mūsdienās Latvijā dzīvo 176 līvi,[1] bet to lībiešu, kas savā valodā runā kopš bērnības, nav vairāk par desmit.[2]

Līvu skaita izmaiņas Latvijā (1834-2011)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Deklarētā tautība 1834 1867 1881 1920 1925 1930 1935 1959 1970 1979 1989 2000 2011
līvi 2074 2541 2374 831 1238 962 944 185 48 107 135 177 250

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Split-arrows.svg
Ir ierosinājums atdalīt šo daļu un izveidot atsevišķu rakstu Līvu vēsture, šeit saglabājot tikai pamatinformāciju.
Ar zilu krāsu iezīmēta latviešu valodas lībiskā dialekta izplatība bijušajās Metsepoles, Vanemas un Ventavas līvu zemēs. Daugavas un Gaujas līvu asimilācija ir ietekmējusi Vidus dialekta Vidzemes izloksnes veidošanos.

Līvu senči dzīvojuši Kurzemes ziemeļos jau kopš vidējā neolīta perioda (3400.—2300. g. pr. Kr.). Viņu kultūra piederēja ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras lokam. Arheoloģiskie izrakumi Sārnates apmetnes vietā dod priekšstatu par līvu senču dzīves apstākļiem šajā laikmetā. Spriežot pēc līvu personvārdu etimoloģijas un apbedījumiem (t.s. "velna laivas"), viņu etnoģenēzi un kultūru jau no Bronzas laikmeta stipri ietekmēja ziemeļģermāņu ciltis. Viņiem bija cieši kultūras sakari ar tām Baltijas somu ciltīm, kas dzīvoja Sāmsalā, Rietumigaunijā (Ridala) un Somijas dienvidrietumu daļā.

Iespējams, ka šo cilšu senais pašnosaukums bija "sāmi", no kā cēlies gan Sāmsalas, gan Somijas nosaukumi. 11. gadsimta līvi pēc neveiksmīgiem kariem ar kuršiem pārcēlās no Vanemas (līvu: vecā zeme) pāri Rīgas jūras līcim uz Vidzemes rietumu krastu, apmezdamies arī tālāk uz austrumiem zemes iekšienē, Gaujas un Daugavas baseina rietumu daļās. Šī pārcelšanās izraisīja ilgstošus konfliktus ar zemgaļiem, kas pirms tam bija dzīvojuši šajā teritorijā.

Rakstītajos vēstures avotos pirmo reizi pieminēti jau no 11. gadsimta vikingu sāgās un krievu hronikās. Senākais zināmais Līvzemes nosaukums Iflanti atrasts uz Trosas rūnu akmens. Arheoloģiskie izrakumi Daugmales pilskalnā un citur liecina, ka Daugavas un Gaujas lejteces līvu etnoģenēzē piedalījušies zemgaļi un skandināvi. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ Livonijas krusta karu sākuma līvi kļuva par vācu krustnešu galvenajiem sabiedrotajiem. 13. gadsimta sākumā līvu apdzīvotajā teritorijā Daugavas lejtecē tika nodibināta Livonijas bīskapija ar Rīgu kā galveno pilsētu. Līvu zemju iekarošanai 1202. gadā tika izveidots Zobenbrāļu ordenis, kura karagājienos vēlāk piedalījās arī kristītie līvu karavīri.

Igauņu Jurģa nakts sacelšanās iespaidā arī līvi 1345. gadā ievēlēja savu ķēniņu un vēlējās atbrīvoties no Livonijas ordeņa mestra virsvaras. Vartbergas Hermaņa Livonijas hronika aprakstā par Lietuvas dižkunigaiša Aļģirda iebrukumu Līvzemē pieminēts, ka kāds vārdā nenosaukts līvu vecākais (latīņu: quidam Livo de senioribus dicens), kuru iedzīvotāji bija izvēlējuši par savu ķēniņu (regem constitutum) Siguldā ticies ar dižkunigaiti un piedāvājis kopā ar viņu iekarot visu zemi un padzīt Livonijas mestru Burhardu. Leišu lielkungs atbildējis: "Zemniek, tu nebūsi te karalis" un pavēlējis viņam nocirst galvu.[3]

Galvenās līvu zemes krusta karu laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls
  1. Ikšķiles līvu pilsnovads, no 1201. gada pārvaldīja bīskapa vasalis Konrāds no Meiendorpas, vēlāk arī znots Jersikas ķēniņam, kurš viņam dāvāja daļu no savas valsts
  2. Salas līvu pilsnovads, kuru pārvaldīja līvu vecākais Ako. Katoļu priesteris līdz 1206. gadam bija Johans.
  3. Rīgas līvu pilsnovads, kuru pārvaldīja līvu vecākais Aso, kristīts 1200. gadā
  4. Lielvārdes līvu pilsnovads, no 1201. gada pārvaldīja bīskapa vasalis Daniēls, bet līvu vecākais bija Uldevene.
  5. Aizkraukles līvu pilsnovads, kurā valdīja līvu vecākais Vievaldis 1219. gadā
  1. Gaujas labā krasta pilsnovads ar Turaidas, Krimuldas pilīm, kuru pārvaldīja līvu vecākie Anno, Kaupo, vēlāk Vesiķis
  2. Lēdurgas pilsnovads pie Metsepoles zemes robežas (tagadējais Lēdurgas pagasts)
  3. Satezeles zeme jeb Dabreļa zeme - Gaujas kreisā krasta pilsnovadi, kuru pārvaldīja vecākie Dabrelis un Ninnus
  • Metsepoles zeme. Pirmais katoļu priesteris šajā novadā bija Aleksandrs
  • Idumejas zeme. Tās iedzīvotāji idumieši bija radušies līvu un baltu cilšu sajaukšanās rezultātā. Pirmais katoļu priesteris šajā zemē bija Alebrands, kas uzcēla Straupes baznīcu
  1. Rozulas pilsnovads pie Metsepoles un Imeras robežām (tagadējais Stalbes pagasts).
  • Vanemas zeme ("senā zeme") Kurzemes ziemeļaustrumos jeb Miera Kursa, kuras kultūrā bija stipra Sāmsalas iedzīvotāju un vikingu ietekme
  1. Usmas zeme ("jaunā zeme") pie Usmas ezera (tagadējais Usmas pagasts)
  • Ventavas zeme Kurzemes ziemeļrietumos Ventas upes lejtecē, kur līdz 12. gadsimtam mita vendi.

Līvu personvārdi no Livonijas Indriķa hronikas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Jauns līvu kareivis" (Artūra Baumaņa glezna).
  • Ilo (Ylo) - priestera Meinharda 1184. gadā kristītais Ikšķiles līvs. Personvārds etimoloģiski saistāms ar somu ilo “prieks”, igauņu ilu - “prieks”, “skaistums” (Kiparsky 1939; Alvre 1984). Iespējams arī, ka vārda Ilo sakne aizgūta no vikingiem, sal. senvācu Ilo, Illo (Stoebke 1964).
  • Kulevenes tēvs (Kulewene) - priestera Meinharda 1184. gadā kristītais Ikšķiles līvs. To iespējams skaidrot kā salikteni: vārda pirmais komponents kule- varētu būt no somu kylä, igauņu küla un līvu kila “ciems”. Otrais komponents varētu būt no igauņu väin, lībiešu vēna - “jūras šaurums”; “osta”, “upes ieteka jūrā” (Stoebke 1964), vai arī līvu vanà, igauņu vana - “vecs”. Personvārds Kulewene varētu būt darināts arī no darbības vārda saknes kuule-, sal. igauņu kuulma, somu kuulla - “dzirdēt” (Alvre 1984).
  • Vieco (Viezo, Vietzo) - priestera Meinharda 1184. gadā kristītais Ikšķiles līvs. Personvārds, kas acīmredzot atvasināts ar piedēkli -ts- no igauņu vārda viha - “dusmas”, “niknums” (Stoebke 1964; Alvre 1984).
  • Alo tēvs - priestera Meinharda 1184. gadā kristītais Ikšķiles līvs. Personvārds varētu būt darināts no vārda saknes ala- (Alvre 1984). Darinājumi no šīs saknes parasti apzīmē zemāku atrašanās vietu. Iespējama arī vārda Alo vikingu izcelsme - senvācu Alo, sendāņu Alli, Allo (Stoebke 1964).
  • Viliendi - priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Personvārds minēts arī 14. un 16.gs. dokumentos Kurzemē. Vārds ir darināts ar piedēkli -ndi no lībiešu vīļa - “augļi”, “labība”, “īpašums” (Kiparsky 1939; Alvre 1984).
  • Uldenago - priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Personvārds ir saliktenis, kura pirmā komponenta Ulden- cilme nav skaidra, savukārt -ago varētu būt saistāms ar igauņu agu - “agra rītausma” (Alvre 1984).
  • Vade - priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Personvārda cilme nav skaidra (Alvre 1984), taču iespējams, ka tas nācis no vikingu personvārda Vadi, Wado (Stoebke 1964).
  • Valdeko - priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Personvārds acīmredzot darināts no vikingu *valta aizguvuma Baltijas somu valodās - igauņu vald, somu valta, līvu vālda - “pārvalde”, “vara” (Alvre 1984). Vārds Valdeko varētu būt aizgūts arī no senvācu Waldiko (Stoebke 1964).
  • Gerveders - priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Pēc viena uzskata šis personvārds esot latviešu cilmes un lasāms Garvēderis (Blese 1929, Švābe 1940); citi to uzlūko par aizguvumu no vikingiem (Johansen 1939).
  • Kaupo - kristīto līvu valdnieks Turaidas novadā, kuram bija karadraudze un pilis Turaidā un Krimuldā. Uzskata, ka Kaupo kristījies jau 1191.gadā kā viens no pirmajiem Turaidā un ieguvis kristīgo vārdu Jēkabs (Kaupo) (Švābe 1940).
  • Anno - viens no kristīto līvu Turaidas novada vecākajiem, kurš 1195. gadā sadarbojās ar priesteri Meinhardu un bija vismaz viena ciema pārvaldnieks. Anno bija starp pirmajiem Turaidā kristītajiem līviem, kas pēc kristīšanās ieguvis Jāņa jeb Johannesa (Anno) vārdu. Ir arī minēts, ka Anno ir sensakšu personvārds (Alvre 1984; Stoebke 1964). Personvārds "Annus" vēlāk sastopams arī latviešiem (Blese 1929).
  • Imauts jeb Imants - Salaspils vai Ikšķiles līvs, kas 1198. gada 24. jūlija kaujā pie Rīgas kalna nogalināja Livonijas bīskapu Bertoldu. Personvārds saistāms ar igauņu personvārdu Himot(u), kura nozīme varētu būt “kārotais” (Alvre 1984), no igauņu himustama - “tīkot”, “vēlēties”, “kārot”. Personvārds Ymmotu atrodamas arī 14.-16.gs. Livonijas rakstītajos avotos (Kiparsky 1939).
  • Kirjāns un Lajāns - Ikšķiles kristītie līvi, ko viņa tautieši 1206. gada sacelšanās laikā sodīja ar nāvi par to, ka viņi sadarbojās ar krustnešiem.
  • Aso - Rīgas lībiešu vecākais, kristīts 1200. gadā. Personvārdu Aso un tā variantus lībieši un igauņi, iespējams, aizguvuši no ģermāņiem, sal. senvācu Asi, Aso u.c., sendāņu Assi, Asi, Asso (Stoebke 1964). Vārdu Aso iespējams skaidrot arī no Baltijas somu valodu viedokļa - tas varētu būt darināts no saknes ase-. Darinājumi no šīs vārda saknes Baltijas somu valodās parasti nozīmē “lieta”. Personvārda Aso varianti atrodami arī 14.-16.gs. rakstītajos avotos, kas saistīti ar Kurzemi (Kiparsky 1939).
  • Ako - Salaspils līvu valdnieks un vecākais. Personvārds Ako aizgūts no vikingiem - senvācu Ago, zviedru Ake, dāņu Aage (Stoebke 1964). Personvārds Aki sastopams Egila sāgā, minēts arī Dānijas vēstures notikumos 12.gs. (Saksis Gramatiķis, "Gesta Danorum"). Vārda etimoloģija neskaidra; Vācijā vīrieša vārdu Acco sastop uzrakstos uz māla traukiem kā to darinātāja (meistara) apzīmējumu (Reichert 1987).
  • Dabrelis - Turaidas līvu valdnieks, kura zemes atradās Gaujas kreisajā krastā. Baltu izcelsmes personvārds no “dabrs”, ar nozīmi “labs”, “drosmīgs” (Mīlenbahs, Endzelīns; Blese 1929).
  • Bertolds - Kaupo dēls, kas krita 1210. gada kaujā pie Imeras. Kristīto vārdu pēc kristīšanas ieguvis par godu savam krusttēvam Cēsu Bertoldam (Švābe 1940).
  • Vane - Kaupo svainis, kas krita 1210. gada kaujā pie Imeras. Personvārds etimoloģiski varētu būt saistāms ar somu vanea - “drošs”, “stiprs”; sal. arī 16.gs. igauņu personvārdu Wani (Stoebke 1964; Alvre 1984).
  • Vesiķis - viens no Gaujas labā krasta līvu vecākajiem un Sateseles pils aizstāvjiem 1212. gadā, to vadonis pēc Kaupo pāriešanas krustnešu pusē. Personvārda cilmi saista gan ar ar līvu veiž, vež, somu un igauņu vesi - “ūdens” (Kiparsky 1939), gan ar indoeiropiešu *uesu- - “labs” (Blese 1929). Vēl pastāv viedoklis (Kiparsky 1939; Alvre 1984), ka Vesiķis varētu nozīmēt “gaigala” (Clangula glaucion).
  • Ase - līvu vecākais, Satezeles pils aizstāvis 1212. gadā, kas kā galvenais vaininieks tika piesiets pie moku rīkiem. Personvārds vēl 16.gs. vidū sastopams Kuldīgas pilsnovadā (Kiparsky 1939); 17.gs. arklu revīzijā konstatēts arī Krimuldas apkārtnē ar piezīmi, ka zemnieks Ase ir ieceļotājs no Kurzemes (LVA IV, 1938).

Lībiešu asimilācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībiešu skaita izmaiņas Latvijā

Līvu senči — somugru ciltis, — Kurzemē un Vidzemē ienāca no ziemeļaustrumiem laika posmā aptuveni 2500 gadus pirms mūsu ēras, apmezdamies vietējo zemkopju neaizņemtajās lauksaimniecībai nederīgajās teritorijās jūras piekrastē un Gaujas baseinā, bet 20. gadsimtā līvu apdzīvotā teritorija saruka līdz dažus kilometrus platai un 60 kilometrus garai zemes strēlei Ziemeļkurzemes piekrastē. Ziemeļkurzemes lībieši sevi sauc par jūrmalniekiem (rāndalist) un savu valodu par jūrmalas valodu (rāndakēļ).

Līvu skaita samazināšanās Kurzemē[4]
1100 1300 1600 1835 1852 1897 1920 1925 1930 1935 1959 1970 1994 1997 2000
20 000 15 000 15 000 2074 2400 1312 831 1238 962 944 185 48 204 187 177
Līvu skaita samazināšanās Vidzemē[4]
1100 1500 1600 1846 1852 1858
30 000-50 000 13 000 13 000 22 22 8
Kurzemes un Gaujas līvu apdzīvoto zemju samazināšanās no 14. līdz 20. gadsimtam. Kartē nav iezīmētas Daugavas līvu zemes.

Bijušajā Rīgas arhibīskapijas "līvu galā" Ziemeļrietumu Vidzemē lībiešu valoda panīka pēc Lielā Ziemeļu kara izraisītās mēra epidēmijas un beidza skanēt XIX gadsimta otrajā pusē. Lībieši kā viendabīga etniska grupa visilgāk saglabājās Ziemeļkurzemē, Baltijas jūras piekrastē apmēram 60 km garā un 2 — 5 km platā joslā starp Ventspili un Kolkasragu, kur viņi dzīvoja 12 lībiešu ciemos — Lūžņās (Lūž), Miķeltornī (Pizā), Lielirbē (Īra), Jaunciemā (Ūžkilā), Sīkragā (Sīkrõg), Mazirbē (Irē), Košragā (Koštrõg), Pitragā (Pitrõg), Saunagā (Sänag), Vaidē (Vaid), Kolkā (Kūolka), Melnsilā (Mustānum).[5]

Visilgāk lībiešu kopiena ar savu valodu, dzīvesveidu un tradīcijām saglabājās Ziemeļkurzemes zvejniekciemos. 1852.g. ciemos no Lūžņas līdz Melnsilam dzīvoja 2324 lībieši, 1935.g. ciemos bija 2746 iedzīvotāji, no viņiem 32% lībiešu. Lībiešu valodu prata 790 iedzīvotāji.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]