Labība

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mieži, auzas un pārtikas produkti, kas izgatavoti no labības

Labība jeb graudaugi ir graudzāļu dzimtas kultūraugi, kurus kultivē, lai iegūtu to ēdamās sēklas jeb graudus.[1] Graudaugi aug lielākās platībās un dod vairāk pārtikas enerģijas par citiem pārtikas veidiem pasaulē.[2] Graudaugi ir bagāti ar vitamīniem, minerālvielām, ogļhidrātiem, taukiem un olbaltumvielu. Kad tos rafinē, noņemot klijas un dīgļus, atlikusī endosperma satur galvenokārt ogļhidrātus, zaudējot lielu daļu citu uzturvielu.

Par pseidolabību sauc tādus augus, kuri botāniski nepieder graudzāļu dzimtai, taču to sēklas vai augļus, līdzīgi kā labību graudus, atsevišķi vai kopā ar graudiem vēsturiski izmanto putru un dažādu maizes izstrādājumu gatavošanā.[3]

Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visas labības var iedalīt 2 grupās:

Latvijā, atbilstoši klimatiskajiem apstākļiem, audzē ziemas rudzus, ziemas kviešus, tritikāli un nelielā daudzumā arī ziemas miežus, bet no labības vasarāju formām — vasaras kviešus un vasaras auzas.[1]

Ieguve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Labības ieguves apjomi pasaulē pēc 2003. gada datiem:[2]

Nosaukums Ieguve
(miljoni t)
Piezīmes
Kukurūza 792 Galvenais pārtikas veids cilvēkiem Amerikā, Āfrikā, kā arī barība mājlopiem visā pasaulē
Rīsi 659 Galvenie graudaugi tropu un dažos mērenajos reģionos
Kvieši 606 Galvenie graudaugi mērenajos reģionos. Galvenais pārtikas veids Ziemeļamerikā, Eiropā un Austrālijā
Mieži 133 Audzē iesalam un barībai mājlopiem.
Sorgo 63 Svarīgs pārtikas veids Āzijā un Āfrikā, barība mājlopiem visā pasaulē
Prosa 34 Līdzīgu graudaugu grupa. Svarīgs pārtikas veids Āzijā un Āfrikā.
Auzas 25 Populāra barība mājlopiem visā pasaulē
Rudzi 15 Aug vēsā klimatā
Tritikāle 12 Kviešu un rudzu hibrīds
Griķi 2 Pseidolabība. Audzē Eirāzijā

Kukurūza, rīsi un kvieši sastāda 87 % no visas pasaules labības ieguves un 43 % no visām pārtikas kalorijām 2003. gadā, un to apjomi kopš 1060. gada ir būtiski auguši. Savukārt auzu un rudzu apjomi ir kritušies.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Antons Ruža, red. (2004). Augkopība. Jelgava: Latvijas Lauksaimniecības universitāte. 116. lpp. ISBN 9984-596-72-9.
  2. 2,0 2,1 2,2 ProdSTAT. FAOSTAT. Atjaunināts: 2006. gada 26. decembrī.
  3. Daiga Kunkulberga, Valdis Segliņš (2010). Maizes ražošanas tehnoloģija. Rīga: RTU izdevniecība. 75. lpp. ISBN 978-9984-32-233-9.