Labradoras retrīvers

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par suņu šķirni. Par citām jēdziena labradors nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Labradoras retrīvers
Izcelsme Kanāda
Īpašības
Svars Tēviņi: 27 - 40 kg
  Mātītes: 27 - 35 kg
Augstums skaustā Tēviņi: 56 - 63 cm
  Mātītes: 54 - 60 cm
Apmatojuma veids gluds, blīvs, ūdensnecaurlaidīgs, vidēji garš
Krāsa melns, šokolādes brūns, dzeltens
Metiena lielums 4 - 14 [1] kucēns(-i)
Dzīves ilgums 9—15 gadi [1]
Piezīmes
selekcijas vieta Lielbritānija
Suns
Canis lupus familiaris

Labradoras retrīvers (arī vienkārši labradors) ir viena no retrīveru šķirnēm, medību suņu veids. Šķirnei uz ķepām raksturīga plēve starp pirkstiem, tāpēc tie ir labi peldētāji; šķirnes sākotnējais mērķis bija došanās jurā pēc zvejas tīkliem. Labradors ir populārākā reģistrēto suņu šķirne Kanādā,[2] Lielbritānijā[3] un ASV (kopš 1991. gada).[4] Tā ir viena no populārākajām pavadoņu suņu šķirnēm Austrālijā, Kanādā, Lielbritānijā, ASV un daudzās citās valstīs. Arī Latvijā tā ir viena no iecienītākajām suņu šķirnēm.[5]To plaši pielieto arī policijā un citās organizācijās tā nosvērtā rakstura un darba spēju dēļ. Tipiski labradori ir atlētiski un labprāt peld, spēlē ķeršanas un atnešanas spēles un labi saprotas ar bērniem un vecākiem cilvēkiem, kā arī aizsargā savu saimnieku.[6]

Vārds retrīvers cēlies no no angļu valodas - retrieve latviski nozīmē atgūt, atdabūt, bet vārds retriever apzīmē medību suņa pienākumu pienest nošauto medījumu, parasti putnu.[7]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sentdžonsas suns Nels, 1865. gada foto
Viens no šķirnes ciltstēviem - Beklū Eivons, no kura cēlušās vairākas slavenu labradoru līnijas, 1885. gada foto

Labradora priekšteči ir Kanādas Ņūfaundlendas salas vietējie suņi - Sentdžonsas suņi jeb mazie ņūfaundlendi,[7] kas bija 16. gadsimta mencu zvejnieku galvenais palīgs un draugs skarbajos apstākļos.[8] Nav zināms, no kurienes cēlušies Sentdžonsas suņi, bet visticamāk šī senā šķirne izveidojās, dabīgi sajaucoties Eiropas ienācēju dažādiem darba suņiem. Salā pamatā iebrauca cilvēki no Anglijas, Īrijas un Portugāles. Ņūfaundlends jeb kā senāk teica lielais ņūfaundlends cēlies, sajaucot Sentdžonsas suni ar Porugāles mastifu, kuru sev līdzi jau 16. gadsimtā bija atveduši Portugāles zvejnieki. Mazākais augumā Sentdžonsas suns tika izmantots, lai no jūras palīdzētu izvilkt tīklus, pārvilktu no laivas uz laivu virves vai noķertu un pienestu zivis, kas izkritušas no tīkliem. Tam bija melns kažoks un raksturīgas baltas pazīmes - krūtis, ķepas, zods un purns. Šīs pazīmes mūsdienās bieži parādās labradoru jaukteņos un ļoti retos gadījumos tīršķirnes labradoriem uz krūtīm parādās neliels balts plankumiņš, ko mēdz saukt par medaljonu. Arī uz pēdām vai purna reizēm aug dažas baltas spalvas.

Sentdžonsas pilsētas apkārtnē pamatā dzīvoja angļi un īri, kuri augsti cienīja Sentdžonsas suņu uzticību un augstās darba spējas.[9] Šie suņi mīlēja ūdeni, labi peldēja un nira, bija zvejnieku draugi un palīgi. 18. - 19. gadsimtā starp Ņūfaundlendu un Lielbritāniju pastāvēja aktīva kuģošana. Šajā laikā britiem, īpaši medību cienītājiem - aristokrātiem, iepatikās strādīgie, ūdeni mīlošie Sentdžonsas suņi. 19. gadsimta izdevumos mazie ņufaundlendi bieži tika aprakstīti kā vislabākie retrīveri. Lielbritānijā 19. gs. sākumā tika ievesti pirmie Sentdžonsas suņi un uzsākās labradora retrīvera šķirnes veidošana.[8] Vienlaicīgi Ņūfaundlendā, ieviešot aitu aizsardzības programmu, Sentdžonsas suņi pamazām izzuda. Kopumā šīs šķirnes suņi Kanādā bija sastopami līdz 1980-tajiem gadiem.[10]

Mūsdienās labradoru jaukteņiem mēdz iedzimt baltās pazīmes, kuras bija tik raksturīgas Sentdžonsas suņiem

Medību īpašību uzlabošanai no Ņūfaundlendas ievestie suņi tika krustoti ar vairāku šķirņu suņiem, piemēram, ar gordonseteriem, gludspalvainajiem retrīveriem un, iespējams, arī ar pointeriem. Ņūfaundlendas suņu ievešana Lielbritānijā turpinājās līdz 1885. gadam, kad Lielbritānijā tika ieviesti stingrie karantīnas noteikumi. Tomēr vēl 1932. vai 1933. gadā audzētāji Ņūfaundlendā atrada divus Sentdžonsas suņus - kuci un suni, kurus atveda uz Lielbritāniju.

Galvenie mūsdienu labradoru šķirnes veidotāji 19. gadsimtā bija Mālmsberi grāfi un Beklū hercogi, kas centās izveidot pīļu medībām piemērotu retrīveri.[11] Par šķirnes ciltstēviem var saukt divus Sentdžonsas suņus - Eivonu (Beklū Eivonu) un Nedu, kurus Mālmsberi grāfs 1880-tajos gados iedeva Beklū hercogam, lai tos izmantotu šķirnes uzlabošanas programmā. Pirmos Sentdžonsas suņus uz Lielbritāniju 1820. gadā atveda Mālmsberi grāfs, lai gan šo suņu labā slava Lielbritāniju bija sasniegusi jau krietni senāk. Grāfs augstu novērtēja, kā suņi strādā kopā ar Ņūfaundlendas zvejniekiem un iznes no ūdens jebko, kas to saimniekiem bija vajadzīgs. Viņam suņi tik ļoti iepatikās, ka nevilcinoties grāfs noslēdza vienošanos ar zvejniekiem par dažu suņu iegādi un to pārvešanu uz mājām, kur tika izveidota pirmā Sentdžonsas suņu audzētava Lielbritānijā.[12]

Šķirnes nosaukuma vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šķirne, no kuras tika izveidots labradors, tās mītnes zemē tika saukta par Sentdžonsas suni jeb Sentdžonsas ūdens suni, to mēdza saukt arī par mazo ņūfaundlendu. Kad suņus 19. gadsimtā ieveda Anglijā, tos sāka saukt par labradoriem, izmantojot to ģeogrāfisko izcelsmes vietu - Labradoru, vienlaicīgi ar nosaukumu nošķirot no lielākās ņūfaundlendu šķirnes, lai gan Sentdžonsas suņi pamatā bija sastopami Ņūfaundlendas dienvidos Avalonas pussalā. Jau 1870. gadā nosaukums labradors Anglijā bija kļuvis par ierastu šķirnes apzīmējumu.[8]

Dažādi fakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1899. gadā piedzima pirmais dzeltenais labradors Haidas Bens

Pirmais dzeltenais labradors piedzima 1899. gadā, bet šokolādes krāsas labradors 1930-tajos gados.[8] Beklū hercoga suņu audzētavā 1892. gadā piedzima arī brūni raibs labradors[8] 1903. gadā Anglijas Kennel klubs atzina Labradoras retrīveru par patstāvīgu šķirni.[8]

Pirmie labradori nebija vienveidīgi, tie varēja būt ar īsāku vai garāku apmatojumu, līdzīgi gludspalvainajam retrīveram. Attīstoties šķirnei, suņi kļuva vienveidīgāki, tika nostiprinātas šķirnei raksturīgās pazīmes. Mūsdienu labradors ar ārējo izskatu atšķiras no pagājušo gadsimtu labradora, iespējams, arī nākotnē audzētāji vēlēsies kaut ko pilnveidot labradora eksterjerā, taču nemainīgam būs jāpaliek izcilajam labradora raksturam - izcilām mednieka īpašībām, spējai apgūt visu jauno, dzīvespriekam, labsirdībai - visām tām īpašībām, kas ļāva labradoram retrīveram iekarot cilvēku sirdis un prātus.[7]

Standarts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izšķir trīs krāsu labradorus: melnu, šokolādes brūnu un dzeltenu
Labradors tika radīts kā ūdensputnu medību šķirne

Labradors ir spēcīgs, masīvas konstitūcijas suns. Augums skaustā suņiem ir 57-62 cm, svars 29 - 41 kg, kucēm augstums skaustā 54-59 cm,[5] svars 25 - 32 kg. Daži labradori sver vairāk kā 45 kg, bet tie vairs neatbilst šķirnes standartiem.[13] Kopumā labradors atgādina vieglāka tipa ņūfaundlendu. Galva plata, apaļa, pāreja no pieres uz plato purnu ne visai izteikta. Acis tumši brūnas vai riekstbrūnas. Ausis nelielas, nokarenas, galvai piegulošas. Krūtis platas un dziļas, mugura un gūžas platas, spēcīgas. Kājas taisnas, spēcīgas, pakaļkājām mēreni izteikts apakšējās locītavas leņķis. Ķepas apaļas, kompaktas. Labradoram ir tā sauktā ūdra aste - pamatnē ļoti resna, bet pakāpeniski kļūst tievāka un beidzas ar smailu galu.[5]

Spalva labradoram ir īsa, cieta, ļoti bieza, ar bagātīgu pavilnu, piemērota darbam ūdenī. Krāsa visbiežāk melna, bet ir arī dzelteni un šokolādes brūni suņi.[5] Pasaulē daži audzētāji pārdod sudraba krāsas labradorus, bet suņu klubi apšauba šīs līnijas piederību tīrai labradoru šķirnei, jo tīršķirnes labradoriem nav sudraba krāsas gēna. Anglijas suņu klubs šādas krāsas labradorus reģistrē kā neatpazīstamas šķirnes suns.[14]

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Labradors apveltīts ar izcilu ožu, tādēļ uzskatāms par ļoti labu medību suni, kas nebīstas ne ūdens, ne karstuma, ne aukstuma. Tas ir izturīgs, darbīgs un vērīgs suns. Anglijā apkopoti dati par labradoriem, kas pirmajā pasaules karā izmantoti gan kā sargsuņi, gan arī sapieru darbā - mīnu meklēšanā Labradors padodas jebkura veida dresūrai, labi apgūst medību apmācību, slīcēju glābšanas māku un jau kucēna vecumā ir lielisks apvidus pārmeklētājs. Ideāls suns turēšanai pilsētas apstākļos: miermīlīgs, pieticīgs uzturā. Saimniekiem jārēķinās, ka suns gribēs ēst visu laiku, tādēļ jāseko līdzi apēstā daudzumam. Labradors pastaigu laikā vienmēr atradīs ūdenstilpni, kurā nopeldēties arī rudenī un agrā pavasarī.[5]

Raksturā labradors, lai arī pusaudža vecumā ir ļoti draiskulīgs, ir nosvērts un paklausīgs suns. Vienreiz izpratis, ko saimnieks vēlas, viņš katru komandu izpildīs droši un precīzi. Viena no visjaukākajām īpašībām ir suņa pieķeršanās bērniem. Labradors mīl savus, citu suņu kucēnus un arī cilvēkbērnus. Parasti ļoti labi saprotas ar visiem mājdzīvniekiem.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Petplanet: Labrador Retriever
  2. The most popular 20 breeds of 2008. The Canadian Kennel Club (2008). Atjaunināts: 2011-02-14.
  3. 2006 Top 20 Breed Registrations - The Kennel Club
  4. AKC Dog Registration Statistics
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 DinooZoo: Labradors-retrīvers
  6. Tassieyy, Raye. A Lab is. Labrador Retriever Club of South Australia Inc.. Atjaunināts: 2007-09-12.
  7. 7,0 7,1 7,2 Labradoru retrīveru šķirnes izcelsme - Labradoru un retrīveru klubs
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 History of the Lab
  9. Burrows, Richard T. (1997). "The Guide to Owning a Labrador Retriever". T.F.H. Publications, Inc
  10. Dollevoet, Lori. "History of the Labrador Retriever". Lorken Farms. Archived from the original on August 14, 2007. Retrieved 2007-09-12.
  11. The Buccleuch Labrador
  12. Burrows, Richard T. (1997). "The Guide to Owning a Labrador Retriever". T.F.H. Publications, Inc
  13. Get to know the Labrador Retriever
  14. The Silver Labrador Controversy: Official Statements

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]