Laiks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Laiku visbiežāk mēra ar pulksteņiem. Attēlā viens no tiem — smilšu pulkstenis

Laiks ir galvenais mērīšanas sistēmas elements, kuru lieto, lai varētu sakārtot secīgi notikumus, noteikt notikumu ilgumu, intervālu starp tiem, kā arī kvalitatīvi raksturot ķermeņu kustību. Laiks ir bijis gan reliģijas, gan filozofijas, gan zinātnes galvenais temats, bet pat visizcilākie dažādu nozaru zinātnieki vēl nav vienojušies par to, kāda tad īsti ir laika definīcija. Laiks pēc būtības ir ātrums, ar kādu notiek izmaiņas. Laiku uzskata par ceturto dimensiju (blakus trim telpas dimensijām), un parasti to iedala pagātnē, tagadnē un nākotnē. SI laika pamatvienība ir sekunde (s).

Pastāv arī ģeoloģiskais laiks (ģeoloģiskās ēras, kas tiek mērītas miljonos gadu), gramatiskie laiki utt. Par "laiku" sarunvalodā mēdz dēvēt arī laikapstākļus.

Laiks fizikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasiskajā fizikā laiks ir mainīgs lielums, kas (blakus telpai) nepieciešams, lai precīzi nodefinētu priekšmeta vai kustības pozīciju. Šis pieņēmums ir saskaņā ar Kanta filozofiskajām idejām, kurās laiks un telpa tiek uzskatīti par nepieciešamiem jebkurai cilvēka pieredzes uztveršanai. Relativitātes teorijā laiks ir atkarīgs no novērotāja, un dažādiem novērotājiem notikumi "A" un "B" var norisināties vienlaicīgi, A pirms B vai B pirms A atkarībā no novērotāja. Tikai tad, ja divus notikumus saista cēloņsakarība, visi novērotāji vienu notikumu redz kā "cēloni" un otru kā "sekas". Arī procesa ilgums atkarīgs no novērotāja (skatīt Dvīņu paradokss). Relativitātes teorijā laiks ir no telpas neatdalāma dimensija, tāpēc šīs teorijas ietvaros jāstrādā ar jēdzienu "laiktelpa".

Laiks filozofijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikāņu psihologs Filips Zimbardo (angļu: Philip G. Zimbardo) savā darbā The Time Paradox: The New Psychology of Time That Will Change Your Life postulē, ka indivīdu attieksme pret laiku ir lielā mērā iemācīta, un tas, kā indivīdi attiecas pret laiku, pamatā notiek neapzināti, zemapziņas līmenī. Viņaprāt, Rietumu kultūrai ir identificējami seši laiki: divi pagātnes (negatīva; pozitīva), divi tagadnes (hēdoniska; fatāliska), un divi nākotnes (transcendentāla un nākotnes). Laika perspektīvas ir nesaistītas un tās visas dažādās pakāpēs piemīt visiem cilvēkiem.[1] Pozitīva pagātnes laika orientācija nozīmē, ka cilvēks pagātni asociē ar pozitīviem notikumiem, tā viņu stiprina un dod drošības sajūtu; negatīva, gluži otrādāk, nozīmē bailes un nepatīkamus pārdzīvojumus pagātnē. Kopumā uz pagātni orientētie ir salīdzinoši konservatīvāki. Tagadnes orientācijā izšķirama hedoniskā laika orientācija, šādi cilvēki dod priekšroku tūlītējam gandarījumam un atlīdzība, tiecas uz visu, kas sniedz baudu, cenšas izvairīties no visa, kas izraisa sāpes, savukārt fatāliskā laika orientācijas cilvēks uzskata, ka viņa dzīvi nosaka citi (piem., liktenis), tāpēc neuztraucas par nākotni, ir ar mazu pašvērtējumu un bieži ir depresīvi un mazāk laimīgi; vienlaicīgi tie tomēr tiecas meklēt ko jaunu - jaunā meklējumi tiem kompensē jau iepriekš noteikto, paredzamo (parasti ne pārāk labvēlīgo) dzīves gājumu. Tagadnes orientācijas cilvēki vairāk paļaujas uz citu izteiktajiem solījumiem (ģimenes draugu, valdības). Transcedentālā nākotnes laika perspektīva raksturojama ar sociologa Maksa Vēbera darba Protestantiskā ētika un kapitālisma gars fragmentu, kurā viņš norāda, ka protestantisma ētika „novērsa plāna un sistēmas trūkumu ticīgā ikdienas dzīvē un radīja konsekventu visa dzīvesveduma metodi. […] dzīve bija orientēta tikai uz transcedento mērķi – uz aizkapa svētlaimi, taču tieši tāpēc viņa pasaulīga eksistence bija stingri racionalizēta”.[2] Savukārt vienkāršā nākotnes laika orientācijas cilvēki netiecas uz laimīgu aizkapa dzīvi, bet koncentrējas uz nākotnes mērķiem (nodarbojas ar sportu, ēd veselīgu ēdienu, netērē laiku, apcerot pagātnes kļūdas, taču retāk gatavi ziedot laiku altruistiskiem mērķiem).

Socioloģiskās firmas SKDS pētījums liecina, ka Latvijas sabiedrībā visizteiktākā ir nākotnes orientācija (62%), pagātnes orientācija konstatēta 44% aptaujāto, bet uz tagadni orientējušies vien 27%. No 44% aptaujāto, kuriem raksturīga laika orientācija uz pagātni, divām trešdaļām pagātne orientācija ir pozitīva, bet 17% aptaujāto laika orientācija ir pagātnes negatīva. Vairāk nekā trešdaļai (35%) Latvijas iedzīvotāju pastāv transcendentāla nākotnes orientācija, bet gandrīz pusei iedzīvotāju raksturīga vienkāršā nākotnes laika orientācija.[1]

Laika mērvienības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starptautiskās mērvienību sistēmas (SI sistēmas) laika pamatmērvienība ir sekunde.

Laika joslas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: laika josla

Par pasaules laiku uzskata Griničas laiku, kas ir laika josla, kuru veido 0° meridiāna ±7,5° no šīs meridiānas. Pavisam ir 24 laika joslas, kas viena no otras blakus esošajām atšķiras par vienu stundu, bet kopējais laika nobīžu skaits ir 51, no kurām mūsdienās izmanto tikai 42. Pārējās 9 laika nobīdes mūsdienās vairs netiek izmantotas.

Brīdis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīdis (dažreiz arī moments) ir ļoti īss laika sprīdis. Dažreiz to pat definē kā nulle sekundes garu, kaut gan labāk ir apgalvot, ka tā ir daļa no sekundes.

Brīdis ebreju kalendārā ir arī mērvienība. Viņi šo mērvienību sauc par regu.[3]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Andris Saulītis (13.09.2011.). Laika uztvere nosaka mūsu rīcībspēju. http://www.scenariji.lv.+Atjaunināts: 2012. gada 4. aprīlis.
  2. Vēbers Makss. Reliģijas socioloģija. LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 2004.
  3. Hebrew Calendar Studies: Why Divide Hours into 1080 Parts? (angliski).