Lama

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mājas lama
Lama glama (Linnaeus, 1758)
Mājas lama
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Pārnadži (Artiodactyla)
Dzimta Kamieļu dzimta (Camelidae)
Cilts Lamu cilts (Lamini)
Ģints Lamas (Lama)
Suga Mājas lama (Lama glama)
Izplatība
Distrubutions of llamas in 1520 and 1999.svg

Lamu izplatība 1520. un 1999. gadā (zaļš)

Mājas lama jeb vienkārši lama (Lama glama) ir kamieļu dzimtas (Camelidae) mājdzīvnieks, kurš cēlies, domesticējot savvaļas gvanako (Lama guanicoe)[1] - otru lamu ģints sugu. Lamu lielākā populācija dzīvo Dienvidamerikā, un tās jau tūkstošiem gadu tiek audzētas gaļas ieguvei un nastu pārnešanai.

Neskatoties uz to, ka lamas kā mājdzīvniekus audzē gandrīz visā pasaulē, to galvenie izplatības reģioni ir Bolīvija, Peru un Ekvadora, bet tās sastopamas arī Patagonijā un Ugunszemē (Argentīnā un Čīlē).[2][3] Dienvidamerikā dzīvo apmēram 3 miljoni lamas.[4] Ārpus Dienvidamerikas viena no lielākajām populācijām dzīvo Ziemeļamerikā (ASV un Kanādā) - vairāk kā 158 000 lamu.[5]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Močes kultūras jātnieka uz lamas figūra
Inku lamas figūra no zelta

Pirms 40 miljoniem gadu Ziemeļamerikā dzīvoja lamu un visas kamieļu dzimtas priekšteči, no kuriem daļa migrēja Dienvidamerikas virzienā apmēram 3 miljonus gadus. Ledus laikmeta beigās, pirms 10 000 - 12 000 gadiem kamieļu dzimtas pārstāvji Ziemeļamerikā izmira.[6]

Pieradināšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andu kalnos Punas reģionā 4000 - 4900 metrus virs jūras līmeņa Peru indiāņi, kā liecina arheoloģiskie izrakumi, uzsāka gvanako pieradināšanu pirms 6000 - 7000 gadiem. Kontrolēti pieradināto lamu ganāmpulki tika izveidoti apmēram pirms 6000 - 5500 gadiem.[7] Apmēram pirms 3800 gadiem lamas sāka izplatīties arī zemākos Andu reģionos.

Pirmsinku kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskajos izrakumos ik pa laikam var novērot, ka Močes kultūrā svarīgu cilvēku apbedījumos var atrast lamu skeleta daļas. Iespējams, ka tās kapā tika guldītas kā pārtika aizgājējam viņsaulē.[8] Močes kultūrai ir raksturīgas arī reālistiskas lamu keramikas figūras.

Inku impērija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Inku impērijā lamas bija vienīgie dzīvnieki, ar kuriem transportēja kravas. Inkiem bija labi attīstīta ceļu sistēma, bet nebija riteņu un ratu.[9] Lamas uz savām mugurām pārnesa visu, gan ūdeni, gan būvniecības materiālus. Nozīmīgs ieguvums bija arī izkaltušie lamu mēsli, kurus izmantoja kā kurināmo un tīruma mēslojumu. Ir zinātnieki, kas uzskata, ka inku pāreja no medniecības un augu vākšanas uz lauksaimniecību bija iespējama tikai pateicoties lamām, jo tika iegūts tik svarīgais mēslojums kultūraugu audzēšanai.[10] No lamām ieguva arī vilnu, ādu un gaļu.[9] Lai saglabātu gaļu, inki izmantoja kalnu apstākļus — aukstumu un zemo gaisa spiedienu, izkaltējot un sasaldējot lamu gaļu ilgstošai uzglabāšanai. Šādi kaltētu gaļu sauc par čarki.[3] Lamu audzēšana tika kontrolēta, ganāmpulki stingri uzskaitīti un visas lamas piederēja valstij.[4] Lama tika uzskatīta par svētu dzīvnieku un inku cilvēku apbedījumos bieži var atrast lamu figūras, iespējams, kā lūgšanu dieviem, lai nodrošinātu lamu ganāmpulku vairošanos.[9] Saskaņā ar spāņu konkistadoru pierakstiem inki bija specializējušies audzēt lamu ganāmpulkus atkarībā no to kažoka krāsas.[7]

Inki lamas izmantoja reliģiskos rituālos. Piemēram, Peru dienvidos zem mājas mēdza aprakt upurētu lamu vai alpaku. Katru lunāro mēnesi Kusko galvenajā laukumā tika upurētas simts īpaši izaudzētas, baltas lamas, mazāks skaits tika ziedots arī saules dievam saules svētkos jeb Inti Raimi.[3]

Spāņu impērija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad spāņi iekaroja Dienvidameriku, viņi novērtēja lamas kā kravu nesēju dzīvniekus augstkalnu ceļos. Lamas no raktuvēm kalnos transportēja lejā zeltu.[11] Tomēr ar laiku lamas aizvietoja lielāki dzīvnieki - zirgi, mūļi un ēzeļi.[12]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lamai ir garas, ragiem līdzīgas ausis
Māte ar mazuli

Atšķirībā no kamieļiem, pie kuru dzimtas lamas pieder, tām nav kupru. Lamām ir slaids ķermenis, garas kājas un kakls, īsa aste, maza galva un lielas ausis. No visām lamu cilts sugām lama ir vislielākā. Ārēji un uzvedībā tā ļoti līdzinās savai savvaļas priekštecei gvanako. Lamas augstums skaustā ir 109 - 119 cm, svars 130 - 180 kg.[7] Kažoka matojums ir garš, ar biezu pavilnu. Krāsa var būt ļoti dažāda, gan vienkrāsaina, gan ar raibumiem. Aste īsa, apaugusi ar biezu un mīkstu vilnu. Lamu asinīs ir ļoti augsta eritrocītu koncentrācija un to forma ir ovāla, kas nodrošina normālu elpošanu kalnu retinātajā gaisā.[2] Pēdas nelielas, ar diviem pirkstiem.

Lamas ir ļoti veiklas un graciozas, tās ātri un viegli kāpelē pa klinšu nogāzēm. Īpaši spilventiņi pēdu apakšpusē soli padara mīkstu un vieglu. Andos augsnes kārtiņa ir plāna un zāle reta, bet lamas zemi izmīņā daudz mazāk nekā zirgi un mūļi. Turklāt šo dzīvnieku aukslējas un zobi ir veidoti tā, ka, plūkdamas augus, lamas nebojā augu saknes.[3]

Uzvedība un barošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lamu dabīgais izplatības areāls ir Andu augstkalni. Kalnu pļavās aug zema zāle, dažādi krūmi un nelieli kociņi. Klimats ir sauss, tuksnesim līdzīgs.[2] Tās barojas ar visa veida zālaugiem un citiem augiem. Līdzīgi kā govis, tās zāli vispirms saplūc un, nedaudz pakošļājot, norij, bet pēc tam atgremo un vēlreiz sakošļā. Ūdeni tās patērē ļoti minimāli. Pieticība barībā un ūdens patēriņā ir nepieciešamas īpašības, dzīvojot augstkalnos.[13] Kad lamas ir satrauktas, tās spļaudās tāpat kā kamieļi. Tās nespļaudās ar siekalām, bet atrij pirmā kuņģa saturu un to izspļauj.

Lamas ir ļoti sabiedriski dzīvnieki un savstarpējās attiecības nosaka vieta hierarhijā. Augstāk stāvoša lama mēdz spļaut uz zemāku hierarhijā esošu bara locekli. Atrašanās vieta hierarhijā ir ļoti mainīga, tā tiek no jauna izcīnīta un pierādīta, savstarpēji grūstoties, speroties un spļaudoties. Biežāk savas attiecības noskaidro tēviņi. Lamas ļoti reti spļauj uz cilvēkiem. Visbiežāk tas notiek gadījumos, ja to no mazotnes audzina ciešā kontaktā ar cilvēkiem. Šādos gadījumos lama cilvēku uztver kā bara locekli. Lai arī lamas nepārtraukti ir aizņemtas ar hierahijas attiecību kārtošanu, tās barā viena par otru rūpējas un aizsargā pret ienaidniekiem. Lamas savā starpā komunicē ar ķermeņa valodu un balsi.

Sargāšanas instinkts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lamas ganāmpulku apsargāšanai sāka izmantot 1980-tos gados Ziemeļamerikā.[14] Pamatā tās izmanto ASV rietumos, reģionos, kuros mājo koijoti. Visbiežāk tiek izmantots viens kastrēts tēviņš. Gadu gaitā ir pierādījies, ka vairāku lamu izmantošana ir mazāk efektīva kā vienas lamas izmantošana. Ja izmanto vairākas lamas, tās norobežojas no ganāmpulka un veido savstarpējas attiecības.

Reprodukcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lamas mātīte dzimumbriedumu sasniedz 12 mēnešu vecumā, bet tēviņš tikai 3 gadu vecumā.[15] Lamām ir dažas īpatnības, kādas nav citiem dzīvniekiem - lamu mātītes nemeklējas, olšūnas izdalīšanās tiek pamudināta ar pārošanās aktu,[16] pārojoties mātīte noguļas zemē. Dabīgos ganīšanās apstākļos tēviņš izveido nelielu harēmu, kurā ir apmēram 6 mātītes. Katram harēmam ir sava teritorija, kuru tēviņš apsargā, padzenot jebkuru citu tēviņu. Kad jaunie tēviņi nobriest, tie harēmu atņem vecākam tēviņam.[2]

Mazuļi dzimst katru gadu. Grūsnības periods ilgst 11,5 mēnešus (360 dienas[2]). Parasti piedzimst viens mazulis. Mātes mazuli pēc piedzimšanas nenolaiza kā to dara citi dzīvnieki, jo lamu mēle ir ļoti īsa. Lama mēli ārā no mutes var izbāzt tikai 1,3 cm.[17] Mazulis parasti dzimst pārējo bara mātīšu ielenkumā, bars ir gatavs aizsargāt nevarīgo māti un tās mazuli. Dzemdības parasti ir ātras un bez sarežģījumiem, mazāk kā 30 minūtes. Visbiežāk lamas dzemdē dienas pirmajā pusē. Piedzimstot mazā lama sver apmēram 10 kg.[2] Pēc apmēram stundas mazulis ir jau piecēlies, staigā un zīž mātes pienu.[18] Vienā zīšanas reizē māte nedod vairāk kā 60 ml piena, līdz ar to mazulim māte ir jāžīž bieži, lai paēstu.[19]

Mājas lama var krustoties ar otru lamu ģints sugu gvanako, un to pēcnācēji ir auglīgi.[2] Lama dzīvo 15 - 25 gadus.[6]

Izmantošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lama sagatvota nastu nešanai

Lamas mūsdienās izmanto tāpat kā tās izmantoja Andu indiāņi pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Lai arī kravu pārvadājumos mūsdienās izmanto mašīnas un zemnieki gaļas ieguvei audzē aitas un kazas, lama joprojām ir neaizstājams mājdzīvnieks vietējo iedzīvotāju ikdienas dzīvē.

Nastu nešana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lamas viena no galvenajām vērtībām ir nastu transportēšana kalnu apstākļos, kur mašīnas nespēj braukt un citi nastu nesēji dzīvnieki nespētu izturēt skābekļa trūkuma dēļ. Tā vienas dienas laikā spēj noiet līdz 32 km,[13] nesot uz muguras 25 - 30% no sava ķermeņa svara smagas kravas[6] (vidēji 23 - 34 kg,[13] bet līdz 60 kg[3]). Ja nesamais ir pārāk smags, tā nometas zemē, tā var pat spļaut, šņākt un spert, kamēr liekais smagums nav noņemts.[13] Mūsdienās lamas izmanto par nastu nesējām ne tikai Andos, bet arī Itālijas Alpos.[3]

Gaļas un vilnas ieguve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrs veids, kā izmanto lamu, ir gaļas ieguve. Šo dzīvnieku gaļa garšo līdzīgi jēra gaļai, un ir iecienīts uzturprodukts Andu iedzīvotājiem.[3] Lai arī lamu vilna nav tik smalka kā alpakas vilna, tai ir plašs pielietojums. Pavilna ir samērā smalka, un to izmanto audumu un adījumu izgatavošanā. Rupjāko akotvilnu izmanto paklāju aušanā un virvju vīšanā. Vilnai ir daudzas dažādas dabīgās krāsas, tā var būt dažādu toņu pelēka un brūna, balta un melna. No vilnas veļ arī filcu, kas var būt vienkrāsains vai raibs.[4] Vietās, kur grūti iegūt malku, vietējie iedzīvotāji par kurināmo izmanto sakaltušus lamu mēslus. Sausajā Andu gaisā mēsli izžūst ļoti ātri.[3]

Ganāmpulku apsargāšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir pierādījies, ka lamas var būt efektīvi sargdzīvnieki, lai aizsargātu aitu vai citu mājlopu ganāmpulkus pret koijotiem un suņiem. Ja vēlas izmantot lamas aizsardzībai, dzīvniekiem jābūt pieaugušiem, vismaz 18 mēnešus veciem un veselīgiem. Ja izmanto tēviņus, tos sterilizē apmēram 2 gadu vecumā. Aizsardzībai ļoti labi noder arī mātītes gan ar mazuļiem, gan bez. Svarīgi, lai izvēlētie dzīvnieki nebūtu pasīvi un kautrīgi, bet neder arī tādi, kas ir agresīvi arī pret cilvēkiem.[4] Lamu tēviņš mēdz ātri pieķerties aitu vai kazu ganāmpulkam, ja to pievieno baram īsi pirms jēru un kazlēnu dzimšanas. Tēviņam ir raksturīgi īpaši rūpēties par nevarīgajiem, tikko dzimušajiem mazuļiem.[20]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]